“Mājās es neraudu…” Inese Supe turpina savu cīņu, bet šonedēļas vizīte pie ārsta nesusi skumjas aizdomas
0
Inese Supe ir cilvēks ar milzumlielu sirdi – darīt labas lietas viņai, šķiet, ir tik pašsaprotami, kā elpot. Bet kā klājas viņai pašai? Iepriekš gan mūsu portālā, gan citos medijos jau lasīts, kā viņu skāra onkoloģiska saslimšana. Divreiz. Bet kā ir tagad?
Atzīstos, ka kādu laiku nebijām parunājušās, tāpēc pirms zvana mazliet satraucos, jo ļoti gribēju dzirdēt, ka Inese ir vesela, ka bauda dzīvi un mierīgu sirdi dara labos darbus, ka visas kaites ir aizmirsušās. Es gribēju, bet diemžēl to nesadzirdēju.
Patiesībā Inesi sazvanīju šajās dienās, kad viņa ir satraukta un atkal kādā neziņā. Bet viņa sev raksturīgajā manierē par savu veselību runā īsi, bet par dažādiem labdarības projektiem, kuros iesaistījusies, gatava runāt stundām. Jo īpaši par Līvu, jo viņai ir līdzīga diagnoze kā pašai Inesei, tāpēc jo īpaši gribas palīdzēt.
Bet tomēr vēlos zināt, kā iet paši Inesei. Vispirms taisnodamās, ka netaisās te čīkstēt un es nekādā gadījumā šo visu nedrīkstu uzrakstīt drūmi, beigu beigās Inese pastāsta, kas notiek:
“Negribu gausties, bet izskatās, ka vēzis ir atpakaļ. Nupat tika veikta biopsija, tagad gaidu tās rezultātus.
Ir gan iespēja, ka krūtī ir vien kāds pārpalikums pēc iepriekšējās operācijas, šai domai es pieķeros. Savukārt plaušās ir 8 mm liels perēklis. Tagad būs jāgaida, kā tas attīstīsies. Ir iespēja, ka pazudīs pavisam. Man ir ļoti labs dakteris – Pēteris Loža. Un arī onkoloģe Linda Jurginauska. Es jūtos drošās rokās..”
Tieši Līvas stāsta dēļ Inese nolēmusi doties uz pārbaudi šobrīd, lai gan teorētiski varēja iet vien pēc pusgada: “Kaķis sāka pastiprināti man gulēt virsū, sabijos arī no Līvas pieredzes, tāpēc nolēmu sirdsmieram aiziet pārbaudīties. Onkoloģijas pacientiem pie ārsta ir jāiet reizi gadā, neviens speciāli neaicina, tomēr man bija sajūta, ka jāiet. Kopš iepriekšējās operācijas ir pagājis pusgads. Tad jau redzēsim, vai esmu saslimusi trešo reizi.”
Šoreiz neesot pat asaras birušas, jo viss šis process jau tik pierasts. Operācijas, ķīmijterapijas, starošanas, sāpes, nelabumi… Inese ir samierinājusies, ka ārstēšanai ir blaknes un samierinājusies, ka īsti “tīra” no tā visa diezin vai jebkad būs.
Inese šobrīd cīnās par onkoloģijas pacienti Līvu un zina, ka arī viņai valsts pagriezīs muguru brīdī, kad būs nepieciešamas inovatīvas zāles. Ja nelielais bumbulis krūtī izrādīsies ļaundabīgs, valsts terapiju neapmaksās, jo Inese atļāvusies slimot trešo reizi. Par spīti faktam, ka cilvēks, pateicoties mūsdienīgajām zālēm, var strādāt, maksāt valstij nodokļus, audzināt bērnus un nekandidēt uz paliatīvo aprūpi, kas ir ļoti dārga, Ministru kabineta noteikumi cilvēkiem, kuriem ļaundabīgs audzējs atgriezies vairākkārt, finansiālu atbalsatu zālēm neparedz.
Ja trīskārši negatīvs vēzis ir attīstījies un cilvēkam ir metastāzes, valsts viņu noraksta. Jātiek galā pašam. Šeit gan palīdzīgu roku sniedz labdarības organizācijas. Paldies Dievam, ka tādas ir un ka Latvijā ir ļoti atsaucīgi cilvēki, kuriem nav vienalga. Tā ir ilggadēja onkoloģijas pacientu diskriminācija. Iespējams valsts vīri domā, ka pacients vēzi var izārstēt ar domu spēku. Fakts, ka valsts nekompensē iedzīvotājiem ārstu izrakstītas zāles, ir pielīdzināms slepkavībai. Turklāt, apzinātai.
“Tas ir šausmīgi – aptuveni 8 tūkstoši ik gadu mūsu valstī mirst, lai gan viņus varētu izārstēt. Mums ir tik labi ārsti, bet viņiem netiek iedoti “instrumenti” jeb medikamenti, lai tiešām glābtu cilvēkus.”
Runājam, bet Inese jau atkal nemanāmi sāk runāt par citiem slimniekiem, kuriem viņa palīdzējusi. Man jājautā, vai viņa arī par sevi paspēj parūpēties? “Šī darbošanās man novērš domas, man tad nav laika sevi žēlot. Es tiešām priecājos, ka varu kādam palīdzēt. Tas dod arī pārliecību – arī es neesmu viena. Biedrības “Palīdzēsim viens otram” onkoloģijas pacientu atbalsta grupā mēs esam 80 sievietes. Viņas ir neatkārtojamas, spēcīgas un jaudīgas! Mēs esam viena otrai gan priekos, gan bēdās. Es turpinu arī strādāt. Bet, ja man ir pārāk grūti, es nedaru. Esmu iemācījusies paprasīt darbā brīvu nedēļu. Jā, tas samazina ienākumus, bet badā nemirstam, esmu iemācījusies būt taupīga.”
Tomēr ir brīži, ir frāzes, kas saskumdina, piemēram, Inese dzirdējusi pārmetumus, ka viņa pārāk labi izskatās: “Kādam liekas, ka es tēloju, ka man vispār nekad nav bijusi onkoloģija. Nekad neiedomājos, ka kādam varētu traucēt, ka es naktī guļu ar ruļļiem matos, lai no rīta labi izskatītos. Bet vispār, jā, man kaut kā pēdējā laikā īpaši gribas pucēties.”
Mani apbur Ineses smaids, ko “dzirdu” pa telefonu, es absolūti noticu, kad viņa saka:
“Tagad man tik ļoti gribas dzīvot! Tā sajūta šobrīd ir izaugusi vēl lielāka, nevaru pat izskaidrot, kāpēc.
Varbūt pateicoties psihoterapeitei Ainai Poišai, kura man palīdzēja noticēt saviem spēkiem? Šī terapija man tiešām palīdz.”
Ikviens, kuram ir bērni, empātiski šādos stāstos aizdomājas, kā mammai, kurai ir onkoloģiska saslimšana, runāt ar saviem bērniem. Inese nopūšas: “Es Elzai visu nestāstu, lai nekreņķējas. Es mājās neraudu. Vispār tā sajūta šobrīd ir citāda nekā pirmajā un otrajā reizē. Es absolūti paļaujos uz ārstiem. Es apzinos, ka mani biopsijas rezultāti var nebūt kā piens ar medu, bet es iešu uz priekšu. Esmu nogurusi visu laiku slimot, tās fiziskās blaknes mani tracina, tāpēc es sapucējos, uzkrāsojos, turos, bet brīžiem tā iesāpas mugura, ka intervijā pie sevis lūdzos, kaut intervējamais nerunātu gari, jo nevaru nostāvēt. Bet arī to es tikai tagad tev tā pasaku.”
Inese vienmēr gribējusi palīdzēt cilvēkiem, bet šobrīd tā sajūta esot vēl jēgpilnāka. Viņa atkal pasmejas, apsola atsūtīt skaistākās bildes, ko pievienot šai intervijai, un mēs atvadāmies. Kad nākamreiz sazvanīsimies, es atkal cerēšu dzirdēt, ka tas vēzis ir prom.
Bet tagad vēl izdarīšu kaut ko “nelegālu”. Es zinu, ka Inese dusmosies, tomēr ielikšu te, intervijas beigās, Ineses konta numuru. Ja nu jums ir iespēja atbalstīt, es zinu, ka viņai noderēs.
Ja nu jums sirds ļauj, tad…
INESE SUPE
LV12UNLA0055002044255
