Neatkarību nevar vinnēt! Par 176 Latvijai svarīgām personībām 2
Drīzumā pie lasītājiem nonāks izdevniecībā “Latvijas Mediji” izdotais biogrāfiju apkopojums “Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji”. Vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas rektors GATIS KRŪMIŅŠ kopā ar kolēģi Jāni Šiliņu sagatavojuši ieskatu 176 Latvijas valstiskumam svarīgu personību biogrāfijās.
Trīsdesmit astoņi no viņiem kā Latvijas Tautas padomes (TP) locekļi proklamēja Latvijas Republiku 1918. gada 18. novembrī, savukārt 138 kā Augstākās Padomes (AP) deputāti balsoja par Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanu 1990. gada 4. maijā.
Grāmatai ir arī laikmetu aprakstošās sadaļas, par kurām Gatis Krūmiņš teic: “Man šķiet, tajā ielikām vairākas pietiekami provokatīvas, diskutējamas hipotēzes. Uzskatu, ka vēsturniekiem nav tikai jāatražo un jāapraksta plaši zināmi fakti. Arī lasītājam ir jāpadomā.”
Grāmata izdota valsts pētījumu programmā “Vērtības darbībā: atbildīgas, drošas un izglītotas pilsoniskās sabiedrības attīstība ar pētniecību un rīcības modeļu izstrādes palīdzību”, taču finansējums savākts no dažādiem avotiem. Ideja par šāda biogrāfiju krājuma nepieciešamību jau pirms vairākiem gadiem radusies 4. maija deklarācijas klubā.
Pieņemu, kādam varētu būt pretenzijas, ka 1918. gadu nozīmes ziņā liekat kopā ar 1990. gadu.
G. Krūmiņš: Līdzību tur ir pietiekami daudz, taču zinu, ka pastāv dažādas koncepcijas – arī par “4. maija režīmu”. Taču bez 1990. gada nebūtu tās Latvijas, NATO un ES dalībvalsts, kurā tagad dzīvojam. Neatkarības atjaunotāji noliedza PSRS, bet Latvijas valstiskuma atjaunošanai izmantoja tās institūcijas, jo tas bija reālākais neatkarības atgūšanas ceļš. Latvijas Pilsoņu kongresa piedāvātais starptautiskās tiesvedības ceļš faktiski bija tikai skaistas frāzes.
Nav precedentu, ka kāda valsts būtu iztiesājusi sev neatkarību. Visu var vinnēt, bet ne jau neatkarību! Mēs, starp citu, aizmirstam, ka neatkarības atgūšanas ziņā “gaisu sildīt” sāka vēl tā Augstākā Padome (AP), kas pastāvēja pirms 1990. gada aprīlī ievēlētās. Arī viņi pieņēma deklarācijas, kas varbūt nebija tik svarīgas, taču deva juridisko praksi. Daļa to cilvēku, kas gatavoja šos dokumentus, pēc tam gatavoja 4. maija deklarāciju. Nezinu, kas sanāktu, ja juridiski pamatotu dokumentu par iziešanu no PSRS pēkšņi vajadzētu sagatavot, teiksim, 1985. gadā. Tā būtu liela problēma, tādēļ šādai evolūcijai bija ļoti liela nozīme.
Arī 1918. gada 18. novembrī taču bija jārēķinās ar okupācijas, tobrīd vācu, varas klātbūtni.
Īstenībā mums nav izteikta stāsta par to, kā mēs gadu desmitiem būtu mērķtiecīgi virzījušies uz neatkarību. Viss noticis kā ļoti strauja viedokļu maiņa par labu neatkarībai. 1918. gada valsts pasludinātājiem jau nebija nekāda vēlētāju atbalsta. Bet arī 1918. gadā sanāca politiskās partijas, cilvēki, kam varbūt bija alternatīvi redzējumi, bet kas spēja mobilizēties, es teiktu, revolucionāram aktam, vienoties par noteiktiem principiem, izmantojot izdevīgu brīdi. Ja toreiz tas nebūtu izdarīts…
To 38 TP locekļu dzīvesstāsti taču ir tik dažādi! Paskatieties uz sociāldemokrātu Kārli Kurševicu! Viņš 1920. gadā taču slepus iestājās Latvijas Komunistiskajā partijā un aizbrauca uz Padomju Krieviju, kur 1938. gadā Lielajā terorā viņu nošāva. To pašu jau var teikt par 1990. gadu, kur vienā listē ir kompartijas politbiroja locekļi un represētie.
Viens 80. gados taisīja spožu partijas karjeru un iepirkās specveikalos, cits sēdēja cietumā. Tomēr viņi spēja koncentrēties vienotam lēmumam. To šajā grāmatā arī gribēju – paskatīties plašāk, kas bija šie cilvēki un kas viņus motivēja. Daudzi no viņiem atradās savā komforta zonā un varēja arī nedarīt to, ko darīja, neriskēt. Gan 1918., gan 1990. gadā tiem, kas balsoja par valsti, draudēja represijas.
Grāmatā redzams, ka biogrāfisko šķirkļu uzbūve valsts dibinātājiem un atjaunotājiem atšķiras.
Pēc vienas metodikas to nevarēja veikt, jo par 1918. gada TP deputātiem, viņu laulātajiem un bērniem faktiski var rakstīt visu, bet par AP deputātiem un viņu radiniekiem personas datu aizsardzības dēļ to nevar. Kaut gan bijušo deputātu viedokļi šajā ziņā bija ļoti dažādi. Vieni teica: rakstiet par mani visu, ko gribat. Mēs pēc šķirkļu uzrakstīšanas arī saskaņojām tekstus, 90% gadījumu cilvēki tos uzņēma ļoti labi, tomēr daži bija vīlušies. Par dažiem nojaušu, ka pēc grāmatas iznākšanas droši vien būs problēmas, jo šie cilvēki vēlējās, lai grāmatā ievieto nevis viņu biogrāfijas, bet, “ja jau man pienākas tas atvērums, tad tagad es pateikšu visu, ko par šo valsti domāju”. Nu nē, tā tas neiet cauri!
Uzskatu, ka, gatavojot šos šķirkļus, tomēr ievēroju korektumu. Nevērtēju, ko šie cilvēki darīja pēc tam, bet svarīgākais, kā viņi nonāca līdz neatkarības atjaunošanas atbalstīšanai un ko darīja kulminācijas brīdī – 1990. gada 4. maijā. Būs vēsturnieki, kas teiks, ka vēl nav pienācis īstais laiks rakstīt dzīvu cilvēku biogrāfiju.
Taču, kamēr mēs strādājām pie šīs grāmatas, divi no bijušajiem AP deputātiem, ar kuriem filmējām intervijas, jau ir miruši – Anna Seile un Aivars Berķis. Un viņi iedeva materiālu, ko vairs nevarēs dabūt, – savas personīgās izjūtas. Daudz kas toreiz bija unikāli. Kaut vai tas, ka uz 4. maija balsojumu atnāca visi AP Latvijas Tautas frontes (LTF) frakcijas deputāti un neviens balsojumā nemainīja viedokli. Ja paskatās uz šodienas politisko vidi, tas varētu šķist neparasti.
Turklāt beigās par deklarāciju nobalsoja ne tikai LTF ievēlētie…
LTF AP vēlēšanās aprīlī saņēma 131 mandātu, bet deklarācijas pieņemšanai vajadzēja vismaz 134. Taču viņi dabūja 138! Skaidrs, ka Interfronte ir Interfronte un komunistu spārns ir komunistu spārns, taču bija jau ievēlēti vēl arī cilvēki, kas neatradās LTF listē, tomēr atbalstīja neatkarību.
Bija taču gadījumi, kad priekšvēlēšanu cīņās uz vietu AP ar LTF kandidātiem konkurēja un vinnēja Latvijas Lauksaimnieku savienības pārstāvji vai tie, ko varētu saukt par nacionālkomunistiem. Piemēram, Juris Bojārs Siguldā pārspēja LTF kandidātu arhibīskapu Kārli Gailīti, Jevgēnijs Zaščerinskis – LTF Dobeles novada valdes locekli Arvīdu Krieķi. Bet tie cilvēki vienalga nobalsoja par neatkarību! Sava loma bija sabiedrības spiedienam.
Krājumā ir ļaudis, kas balsoja par valstiskumu neatkarīgi no tā, bija LTF vai nebija?
Jā! Jo LTF bija tāda kā “ekosistēma” – atvērta, spējīga piesaistīt šim balsojumam.
Vai minat, ka starp balsotājiem bija arī 16 Latvijas PSR Valsts drošības komitejas līdzstrādnieki?
Akcentēti viņi nav. Par Bojāru un Andri Plotnieku bija zināms, ka viņi ir VDK štata darbinieki. Par pārējiem neesmu minējis, jo viņi nav izgājuši tiesvedību. Protams, kā vēsturnieks uzskatu, ka tāpat vien “čekas maisos” nonākt nevarēja, taču neesmu arī jomas eksperts. Redziet, ja mēs visus šos cilvēkus, komunistus, atskaitītu no neatkarības atjaunošanas procesa, mēs nemaz pie neatkarības netiktu. Skaidrs, kaut kādos apstākļos viņi bija piekrituši sadarboties ar čeku, taču, situācijai mainoties, izlēma citādi.
Atmodas laika sabiedriskais spiediens bija tāds, ka arī viņiem bija skaidri jāizvēlas nometnes. Pa vidu palikt nevarēja. Uzskatu, bija ļoti svarīgi, lai tādi cilvēki kā, teiksim, Latvijas kompartijas Centrālkomitejas sekretārs Anatolijs Gorbunovs pārietu neatkarības aizstāvju pusē. 1990. gadā pēc loģikas šķita, ka par AP priekšsēdētāju jānāk LTF vadītājam Dainim Īvānam. Īvāns atteicās.
Gorbunovs piekrita. Daži saka, tādējādi līdz pat 1993. gadam saglabāta nabassaite ar iepriekšējo AP bijusi ļoti augsta cena, jo reformas it kā iesprūda. Bet, manuprāt, ļoti svarīgi, ka ar Gorbunova iecelšanu 4. maijā tika nodrošinātas deklarācijas pieņemšanai vajadzīgās trūkstošās balsis. Visu cieņu Īvānam, bet, ja paanalizē 1990. gada 4. maija sēdi…
Interfrontei bija svarīgi novilcināt laiku, lai dokumentu novirzītu uz komisijām, lai svārstīgie deputāti sāktu šaubīties, lai līdz balsojumam netiktu. Bet paskatieties, kā Gorbunovs, izmantojot savu partijas nomenklatūrista pieredzi, tā pakāpeniski, ļaujot interfrontistiem izbļaustīties, to procesu tomēr līdz balsojumam aizvirzīja. Ja viņa vietā būtu cilvēks ar mazāku pieredzi, vai izdotos panākt, ka balsojums notiek tik ātri? Situācija varēja mainīties.
Grāmatā pieminat, ka saistībā ar 1990. gadu ir daudz lietu, uz kurām nākotnē vajadzētu skatīties dziļāk.
Jā, šobrīd mēs skatāmies ļoti virspusēji. Arī mums, grāmatas autoriem, bija vietas un laika limiti, kaut par šīm lietām būtu sējumiem ko pētīt. Viena no lietām – vajadzētu izsekot arī to cilvēku dzīves gājumam, kas tolaik bija pret neatkarību. Tas pats par 1918. gadu – vajadzētu no Latvijas valsts perspektīvas cieņpilni papētīt tā laika alternatīvas. Jo šodien mēs uz to joprojām raugāmies emocionālās “labie” – “sliktie” kategorijās.
Varbūt, ja papētītu, kādēļ viņi tā darīja, mēs iegūtu atbildes arī uz jautājumiem, kāpēc liela daļa sabiedrības joprojām dzīvo citas valsts informatīvajā telpā. Vēl vajadzētu iet dziļumā par 1990. gada sabiedrības atbalstu. Te, Rīgā, bija tikai aisberga augšējā daļa, jo reģioni paliek it kā neredzami. Taču atmodas laikā reģionālajai presei bija milzīga ietekme uz notikumiem.
Teiksim, Gulbenes laikraksta redakcionālā politika ļoti ietekmēja vēlēšanu iznākumus šajā reģionā. Vai kopsaimniecību loma “Baltijas ceļa” organizēšanā. Vai arī trimdas loma neatkarības atjaunošanā. Nu, un reālā neatkarības atgūšana 90. gadu sākumā. Tur taču bija ļoti daudzas lietas jāizdara!
