Latvijā
Vēsture

Cukurs, sāls, sērkociņi, ziepes, putraimi, milti – iepirkšanās ažiotāžas Latvijas vēsturē0


1940. gada jūlija kinohronikas kadrā ulmaņlaiku Rīgai neierasta rinda pie kāda apģērbu veikala. Tie esot “tautas ienaidnieki” un “panikas cēlāji”, toreiz skaidroja padomju varā nonākusī prese.
1940. gada jūlija kinohronikas kadrā ulmaņlaiku Rīgai neierasta rinda pie kāda apģērbu veikala. Tie esot “tautas ienaidnieki” un “panikas cēlāji”, toreiz skaidroja padomju varā nonākusī prese.
Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”

Pastiprinātā veikalu izpirkšana koronavīrusa pandēmijas dēļ Latvijā savā ziņā ir nebijusi parādība. Ne tādēļ, ka 20. gadsimta ritumā Latvijā trūktu iepirkšanās drudža piemēru, bet tāpēc, ka parasti iedzīvotāji izslaucījuši veikalu plauktus pavisam citu iemeslu pēc – pārsvarā saistībā ar varas vai politiska rakstura maiņām, naudas reformām, arī vienkārši baumu dēļ.

Protams, laikos, kad Latvija bija PSRS sastāvdaļa un valdīja pastāvīgs visdažādāko preču deficīts, veikalu “ķemmēšana” bija teju ikdienas nodarbe, tomēr tas ir pavisam cits stāsts.

Pēkšņi iepirkšanās drudzis dažādu iemeslu dēļ mēdza atgadīties pat pirmskara Latvijā. 1931. gada novembrī avīzes ziņoja, ka iedzīvotāji “maisiem” iepērk Jelgavas cukuru Armijas ekonomiskajā veikalā Rīgā. Proti, valdība un Saeimas komisijas bija lēmušas, ka šim produktam par 20 santīmiem jāceļ akcīze un cena celsies no 42 uz 62 santīmiem kilogramā. “Tagad vienai personai uz reizi pārdod tikai 4 kg cukura. Bet šo šķērsli spekulanti cenšas apiet. Nolikto normu nāk pirkt tēvs, māte, dēls, radi, utt., un pēc pāris dienām visi atkal nāk otrreiz.

Uzņēmīgi ļaudis kaut kur pamazām uzkrāj cukura rezerves tais cerībās, ka nākotnē ar to labi varēs iedzīvoties,” 1931. gada 7. novembrī novēroja “Sociāldemokrāts”.

Dedzīgi izpirka kviešu miltus, jo ekonomiskās krīzes apstākļos taupības vārdā valdība izdeva rīkojumu, ka turpmāk vairs nevarēs tirgot “tīru mantu”, bet kviešu, miežu un kartupeļu miltu sajaukumu.

Vienlaikus bija gaidāma plaša ievedmuitu pacelšana, tāpēc ļaudis steidza iegādāties importa apģērbus, tāpat mannu un rīsus. Precīzu cukura akcīzes pacelšanas datumu neviens nezināja, tāpēc katru soli uz šī likumdošanas akta apstiprināšanu pavadīja pircēju aktivizēšanās.

Maksimumu “cukura drudzis” sasniedza pēc 1931. gada Ziemassvētkiem, kad par nodokļa pacelšanu nobalsoja Saeima. Rezultātā janvāra sākumā Rīgas veikalos cukura teju vispār nebija, bet tur, kur tas vēl palika, cenas bija paaugstinātas jau tāpat vai arī to tirgoja tikai pa vienam vai puskilogramam uz personu. Ažiotāža beidzās 1932. gada 5. janvārī, līdz ar “Valdības Vēstnesī” publicēto rīkojumu par akcīzes nodokli. Nu veikalos bija tikai dārgā prece.

 

Padomju specifika

Paļaudamies drūmām un pareizām nojautām, ļaudis steidza izpirkt veikalus arī 1940. gada jūlija beigās, drīz pēc padomju karaspēka iesoļošanas. Eiropā karoja, bet Augusta Kirhenšteina marionešu valdība izskatījās aizdomīga. Taču laiki bija mainījušies un padomju emisāru jau kontrolētā prese katru, kas ar savu uzvedību pauda šaubas par “gaišo nākotni”, gānīja par “tautas ienaidnieku”.

“Pēdējās dienās notiek vēl neredzētas parādības pie Rīgas apģērbu un apavu veikaliem, kur šie jau pietiekoši labi ar apaviem un drēbēm nodrošinātie pilsoņi rada sastrēgumus, traucējot tos pircējus, kurus tiešām spiež vajadzība iegādāties kurpju pāri vai uzvalku. (..) Daudzi no šiem traucējumu radītājiem uzskatāmi kā sabotieri un provokatori, kas ar savu rīcību – šinī gadījumā pārmērīgu iepirkšanos – grib panākt stāvokli, lai katrs jaunās iekārtas pretinieks varētu teikt, ka, lūk, vecās iekārtas laikā bija viss, turpretim tagad trūkst apavu un drēbju.

Bez šaubām, tās ir tikai kaitētāju noziedzīgās runas, jo, kā to valdība deklarējusi, preču netrūks. Šie neapzinīgie pilsoņi un provokatori, atdarīdami savus pieraustos naudas makus, izpirkdami nepieciešamās preces un radīdami sajukumu mūsu saimniecībā, tikpat kā apzog darba tautu, tāpēc ikviena apzinīga Padomju Latvijas pilsoņa acīs pelna nicināšanu,” 1940. gada 24. jūlijā sludināja “Latvijas Kareivis”.

Lieki sacīt, solījumi, ka nekā netrūks, tāpat kā dievošanās, ka lats netiks devalvēts vai izņemts no apgrozības, bija meli.

Padomju sistēmas ap­stākļos pastiprināts iepirkšanās drudzis, iegādājoties veikalos pieejamo, neatkarīgi no preces nepieciešamības, sākās tad, ja, piemēram, padzirdēja par naudas reformu. Tā notika pēc 1960. gada 4. maija PSRS Ministru padomes lēmuma “Par cenu mēroga maiņu un apgrozībā esošās naudas nomaiņu ar jaunu”, kad pasludināja rubļa devalvāciju.

Pieredzējušie padomju pilsoņi metās pirms reformas izdot vecos rubļus. Kam to bija vairāk, koncentrējās uz zeltu un antikvariātu vērtībām. 50.–60. gados, kad PSRS un Rietumu attiecības brīžiem balansēja uz kara robežas un propaganda nepārtraukti uzturēja trauksmes garu, daudzcietusī padomju sabiedrība uz nopietnākiem starptautiskiem sa­asinājumiem mēdza atbildēt, steigā iepērkot maizi sausiņiem, sērkociņus, ziepes, miltus, putraimus, sāli, eļļu, konservus un tamlīdzīgi.

Toreiz teica: “Pērk kā uz kariem.” Piemēram, 1961. gada septembrī šādu situāciju novēroja visā padomju Austrumeiropā, arī Latvijā. Iemesls – kārtējā Berlīnes krīze un PSRS vadītāja Ņikitas Hruščova rīkojums būvēt “Berlīnes mūri”.

 

“Kur pazudis sviests?”

Cukurs Latvijas PSR veikalos vairāk vai mazāk noturējās visus padomju okupācijas varas gadus, tomēr 1988. gada pavasarī no plauktiem sāka izzust arī tas. To manot, ļaudis steidza veidot uzkrājumus, un cukura trūka vēl vairāk. Vara reaģēja ar cukura normēšanu “vienās rokās”. “Nav ko slēpt, to izpērk kandžas tecinātāji. Un tieši tāpēc, lai neļautu viņiem ļaunprātīgi izmantot šo pārtikas produktu, ieviesta tirdzniecības norma katram pircējam ne vairāk par kilogramu,” 1988. gada 9. aprīlī vēstīja Jelgavā iznākošā “Darba Uzvara”. Pēc 80. gadu vidus PSRS pret­alkohola kampaņas kandžas tecinātāji tiešām uzplauka, taču ne jau kandža vien bija vainīga – cukurs un citas Latvijas PSR veikalos vēl dabūjamās, bet citviet PSRS deficītās preces lielā mērā aizplūda, pateicoties “maišelniekiem” no Pleskavas apgabala. Cukurs un ziepes bija pirmās preces, kuras 1988. gada vasarā sāka normēti pārdot pret taloniem, uzrādot arī iedzīvotāja vizītkarti.

Politisko kolīziju laikos sabiedrības jūtīgums pastiprinājās. 1990. gada maijā produktu izpirkšanu varēja just īpaši. Sāls tolaik bija viens no nedaudzajiem brīvi pieejamiem ilgas glabāšanas produktiem, un tā patēriņš Rīgas veikalos mainījās no septiņām līdz 40–50 tonnām dienā.

Savukārt 1990. gada beigās pircēju noskaņojumu ietekmēja Ivara Godmaņa ­valdības ­gatavošanās pakāpeniski brīvlaist līdz tam fiksētās cenas. Sviestam plānotais pieaugums bija no esošajiem 3,50 rubļiem, līdz 13–14 rubļiem kilogramā.

“Kur pazudis sviests?” 1990. gada 14. decembrī taujāja “Lauku Avīze”. Neskatoties uz normu ne vairāk par divām 200 gramu paciņām vienam vizītkartes uzrādītājam un iepriekšējā ražošanas apjoma nemazināšanu, decembrī tā pēkšņi sāka trūkt. Cilvēki siroja pa veikaliem, pērkot pa divām paciņām te šur, te tur.

Amatpersonu atgādinājums, ka sviestu pat ledusskapī nevar glabāt ilgāk par diviem mēnešiem, nelīdzēja. Sviesta ažiotāža 1991. gada gaitā atkārtojās vairākos viļņos. Turklāt 1991. gada sākumā un pavasarī, tūlīt pēc barikāžu laika, varēja novērot vēl vienu padomju ikdienā reti manītu parādību – visā Latvijā strauji izpirka maizi. Ļaudis bija ķērušies pie sausiņu žāvēšanas.

Gaidāmā cenu celšanās vai runas par to turpināja laiku pa laikam radīt rindas arī 1992. gadā. Maija beigās Latvijas veikalos strauji izpirka miltus un cukuru, jo baumoja, ka cukuram atkal celsies cenas, bet daudzi jau domāja par ievārījumu vārīšanu. Novembra sākumā tas pats atkārtojās ar maizi – pēc tās atkal stājās rindā, lai sarūpētu sausiņiem. Šoreiz ažiotāžai bija pamats. Maizes cena Igaunijā bija augusi trīs reizes, un Latvijā to plānoja paaugstināt par 60%. Lai arī Rīgai tajās dienās piegādāja par 20 tonnām maizes vairāk nekā parasti, visu izpirka.

 

Sāls un spuldzītes

Virkne iepirkšanās drudža uzliesmojumu īslaicīga preču trūkuma dēļ mūsu valsts nesenā pagātnē saistījusies ar iestāšanos Eiropas Savienībā (ES), kad arī dzima visdažādākās baumas. Viena no tām – ES vairs nebūšot rupjā maluma sāls – tas neatbilstot Briseles standartiem.

Turklāt ES atļauts esot tikai dārgais, jodētais sāls, kas ne velna nederot konservēšanai. Latvijas pievienošanos ES gaidīja 2004. gada 1. maijā, bet marta vidū Daugavpilī un Rēzeknē sākās masveidīga rupjā sāls izpirkšana. Daugavpils tirgū sāls cena cēlās piecas reizes; veikali dažās stundās pārdeva mēneša normu. Līdzīgi notika Rēzeknē. Rezultāts bija tāds, ka rupjā sāls veikalos vairākas dienas patiešām vairs nebija, jo prece beidzās pat noliktavās.

Cits sāls ažiotāžas epicentrs tajā pašā laikā atradās Ventspilī. Tikai tur daudzi pastiprināti kāroja ne vien sāli, bet tāpat konservēšanai vajadzīgo etiķa esenci. Arī cukuru, ko ventspilnieki pirka 15–20 kilogramu pakās. Rīgā tajā laikā priekšroku deva eļļai, zivju un gaļas konserviem. Citviet valstī iepirkšanās drudzis pirms ES iestāšanās nebija tik izteikts.

Vēl vērienīgāks “sāls bums” iestājās 2005. gada jūnija beigās. Tā pamatā bija Veselības ministrijas priekšlikums veikalos tirgot jodēto sāli, jo Latvijas iedzīvotāju organismos trūkst joda. Pircēji šo vēsti uzņēma kā zīmi, ka parasto vārāmo sāli vispār izņems no aprites. Pieprasījums pēc tā “Rimi” veikalu tīklā vien pieauga 46 reizes. Te valdībai varēja pārmest komunikācijas kļūdu, jo pārāk vēlu nāca skaidrojums, ka ierasto sāli neviens negrasās aizliegt un tas būs pārdošanā reizē ar jodēto. “Sāls histērija” rimās tikai jūlija otrajā nedēļā.

Saistītie raksti

Pēc dažiem gadiem sekoja nākamā veikalu ažiotāža, pieticīgāka par iepriekšējām. 2008. gada 8. decembrī Eiropas Komisija pieņēma regulu, kuras uzdevums bija samazināt energopatēriņu, ko rada mājsaimniecību apgaismošanas spuldzes.

Tika nolemts, sākot ar 2009. gada 1. septembri no tirgus pakāpeniski izņemt kvēlspuldzes – vispirms 100 W, tad 75 W un tā tālāk. Tās bija aizstājamas ar taupīgākām, ilgmūžīgākām, taču arī krietni dārgākām. Jāsaka, uz veikaliem pēc ierastajām kvēlspuldzēm steidza iedzīvotāji visā Eiropā. Piemēram, Vācijā 2009. gada pirmajā pusgadā 100 W kvēlspuldžu pārdošanas apjomi pieauga par 600%. Latvijā izcēlās Rēzekne, jo tur paklīda runas, ka Brisele no 2009. gada 1. janvāra aizliegšot jebkādas kvēlspuldzes. 2009. gada janvāra pirmajās dienās šī prece tapa aizslaucīta no Rēzeknes veikalu letēm. No citām Latvijas pilsētām par spuldzīšu drudzi neziņoja.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Latvijā
Labi, ka tas nenotika ziemā, labosim visu nakti! “Rīgas Siltums” par amizanto avāriju Ģertrūdes ielas
4 stundas
LE
LETA
Latvijā
Atklāj, kuru vēl divu valstu ieceļotājiem nav jāievēro pašizolācija
5 stundas
LE
LETA
Latvijā
Jauns Covid-19 pabalsts – cik liels un kas to saņems?
5 stundas

Lasītākie

ĢK
Ģirts Kasparāns
Latvijā
“Es no darba nebaidos.” Saruna ar Guntaru Raču par krīzi, mūziku un dārzkopību 1
Intervija 1 stunda
LE
LETA
Latvijā
“Iveta, izslēdziet cirku, Pampāļu teātri, un, lūdzu, bez grimasēm!” Saeimas sēdi pārtrauc asa kritika 1
3 stundas
LA
LA.LV
Pasaulē
Politologs Viņķelis par armiju ASV ielās, Trampu kā autoritāru vadoni un “klusējošajiem republikāņiem”
39 minūtes
LE
LETA
Latvijā
Covid-19 apkarošanas likums pieņemts. Vai tas palīdzēs arī izkļūt no krīzes?
2 stundas
LE
LETA
Ekonomika
Cik pērn nopelnīja finanšu izlūkošanas dienesta priekšniece Ilze Znotiņa? 5
6 stundas