Foto: SHUTTERSTOCK

Planētas noslēpumi. Neiespējamā sacelšanās gulagā jeb “vispār jau vienalga, kā aiziet bojā” 3

Juris Aplociņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Bez smiekliem neiztikt! Prezidentu šodien uzjautrinājis kāds jaunietis, kurš viņu nosaucis neparastā vārdā
TV24
“Notiek cepšanās visaugstākajā temperatūrā.” Slaidiņš par to, ka Kremlis kritis histērijā un draud ar triecieniem
Krievijai negaidīts sitiens zem jostasvietas – laikapstākļi var satracināt tautu 85
Lasīt citas ziņas

1942. gada sākumā risinājās teju vai neiedomājami notikumi – staļiniskās PSRS nometnēs jeb tā dēvētajos lēģeros ieslodzītie sacēlās. Un viņi nevis vienkārši pauda neapmierinātību ar necilvēciskajiem darba un sadzīves apstākļiem vai organizēja banālu masveida bēgšanas mēģinājumu, bet gan sarīkoja īstenu organizētu bruņotu sacelšanos ar salīdzinoši pat ļoti tālejošiem mērķiem. Daudziem tas bija un vēl joprojām paliek viens no lielākajiem pārsteiguma momentiem visā GULAG pastāvēšanas vēsturē…

Vispār jau vienalga, kā aiziet bojā

Foto: AKG-IMAGES
CITI ŠOBRĪD LASA

Pirmajos mēnešos, kad vācu karaspēks jau bija spēris kāju PSRS toreizējā teritorijā, GULAG nometnēs visās iespējamās izpausmēs sāka stingrāk “piegriezt skrūves”. Izstrādes normas un darba dienas ilgums palielinājās, savukārt pārtikas devas samazinājās. Lēģeru režīms kļuva aizvien skarbāks, ko instinktīvi izmantoja arī apsardze, kļūstot aizvien nežēlīgāka. Tostarp boļševiku valdība apstiprināja slepenu NKVD pavēli, kas paredzēja pēc Kriminālkodeksa tā dēvētā 58. jeb “kontrrevolucionārā” panta piespriesto termiņu izcietušo atbrīvošanas pārtraukšanu. Savukārt rudenī Vorkutlaga nometnēs izplatījās baumas par sagatavošanās darbiem visu politieslodzīto masveida apšaušanai. Zeki ar lielāku pieredzi atcerējās jau savulaik notikušās tāda veida “tīrīšanas”, tāpēc šīs baumas tvēra nopietni. Piemēram, tikai pirms dažiem gadiem Vorkutas apkaimes raktuvēs bija nošauti vismaz 1000 zeki, galvenokārt tieši politieslodzītie…

Ieslodzītais Aleksejs Makejevs bija pilnībā pārliecināts, ka līdzīgs vai pat bargāks plāns arī tagad ir padomā NKVD un vajadzības gadījumā to bez šaubīšanās īstenos. Katrā ziņā padomju drošības sistēmas loģika bija apskaužami vienkārša: risinās karš, absolūti nav izslēdzama ienaidnieka izlaušanās un izcelšanās Ziemeļu virzienā, tāpēc tādos apstākļos, kā uzskatīja augstākā vadība, ir ārkārtīgi bīstami savā aizmugurē turēt pietiekami lielu slēptu un atklātu padomju varas ienaidnieku masu, arī neskatoties uz to, ka tā atrodas aiz it kā droša dzeloņstiepļu žoga. Turklāt atsevišķās nometnēs šajās vietās tolaik ieslodzījumā jau atradās arī vācu karagūstekņi.

Makejevs nebija pats izaudzis par padomju varas ienaidnieku, viņu par tādu padarīja Staļina režīms. Viņš bija kompartijas darbinieks ar ievērojamu stāžu, apgabala komitejas loceklis, prasmīgs vadītājs, mežrūpniecības tresta “Komiļes” vadītājs, bet 1938. gadā pēkšņi arestēts un izsūtīts. Iztapīgo vietējo boļševiku un viņu pielīdēju sakairinātajos prātos bija nobriedis kārtējais bīstamais monstrs – trockistu organizācijas sazvērestība Komi autonomajā republikā, kā dēļ lidoja galvas, sākot ar partijas apgabala komitejas pirmo sekretāru un daudziem citiem. Makejevam tostarp piesprieda augstāko soda mēru, un kopš tā mirkļa viņš jau katru dienu līdz pat 1941. gadam gaidīja izsaukumu uz nošaušanas procedūru. Bet 1941. gadā kara tribunāls pēkšņi mīkstināja bargo spriedumu, nomainot to ar 15 gadiem darba nometnēs un visu pilsoņa tiesību atņemšanu uz pieciem gadiem.

Makejevs nokļuva lēģeru punktā “Ļesoreid” Pečoras upes krastos sešu kilometru attālumā no rajona nozīmes ciema Ustjusas. Nometnē ļoti noderīga izrādījās viņa profesionālā pieredze un rīkotāja dotības. Faktiski pārkāpjot visas pastāvošās normas, nometņu vadība it kā pievēra acis uz zeka Makejeva “trockistisko iedabu” un iecēla viņu par kokmateriālu tā dēvētās biržas vadītāju – viņa pienākums bija apaļkoku pludināšanas plāna izpildes nodrošināšana.

Reklāma
Reklāma

Bet baumas tostarp turpināja strauji izplatīties, iespējamo potenciālo upuru loks pakāpeniski palielinājās. Mēļoja, ka nošaušot arī visus bijušos zekus, proti, tos, kuri savu termiņu faktiski jau atsēdējuši, bet vēl nav atlaisti no nometnēm, jo izrādījuši brīvprātīgu vēlmi vēl kādu laiku palikt zināmā mērā jau ierastajā darbā, tāpēc ka pietiekami labi apzinājās – atgriežoties mājās, viņiem neizdosies sameklēt pat ne tuvu tik savā ziņā izdevīgu darbu, turklāt daudzos gadījumos nebija arī lāgā zināms, vai viņus tur vispār kāds gaida.

Šo un citus līdzīgus jautājumus Makejevs nolēma pārrunāt ar vienu tādu brīvprātīgo vārdā Marks Retjuņins, kurš tobrīd pildīja lēģeru punkta “Ļesoreid” priekšnieka amatu. Makejevs bija sapratis, ka Retjuņins ir stiprs cilvēks, kurš spējīgs izšķirīgai rīcībai. Proti, jaunībā viņam piespriesti 13 gadi labošanas darbu nometnēs par līdzdalību bankas aplaupīšanā. Sākumā viņš vienkārši raka ogles Vorkutas šahtās, pēc 10 gadiem izpelnījās pirmstermiņa atbrīvošanu, taču tad viņu nevis palaida mājās, bet gan “brīvprātīgi–piespiedu kārtā” (bija arī tāda variācija) pārcēla turpat citā darbā. Palēnām, bet pārliecinoši viņš kāpa augšup pa savdabīgajām karjeras kāpnēm – drukns, rudmatains, žestos un kustībās līdzīgs īstenam krievu lācim.

Visbeidzot, Retjuņinu iecēla par lēģeru punkta “Ļesoreid” priekšnieku. Viņa vadībā strādāja vismaz 200 ieslodzīto, no kuriem vairāk par pusi atšķirībā no viņa paša bija tiesāti atbilstoši leģendārajam 58. pantam. Zeki cienīja Retjuņinu, viņam pilnībā uzticējās arī vietējā NKVD un lēģeru apsardzes vadība. Un ap viņu arī pulcējās viņam visnotaļ piemēroti, noderīgi ļaudis – saprātīgi speciālisti, profesionāli, vienkārši uzticami biedri. Viņš viņus piesaistīja, protams, galvenokārt darba interesēs, taču allaž bija drošs arī par to, ka viņiem var uzticēties. Piemēram, bijušie armijas virsnieki Dunajevs un Zverevs, mežu inženieris Solomins – visi bija tā dēvētie trockisti. Savukārt viņa vietnieks bija brīvprātīgais palicējs Jaškins, kurš savu “desmitnieku” savukārt atsēdējis par īstu bandītismu. Saviem favorītiem Retjuņins uzbūvēja jaunu, apkurināmu baraku, ko arī turpmāk pakāpeniski piepildīja ar absolūti ne gluži nejauši izvēlētiem cilvēkiem.

Sacelties, bet ne jau aizbēgt!

Foto: AKG-IMAGES

Kokmateriālu biržas vadītājam vienmēr atradīsies pārrunājamas lietas arī ar lēģeru punkta priekšnieku, tāpēc viņi atkal un atkal satikās. Makejevs reiz uzmanīgi ierunājās par trauksmi izraisošajām baumām. Retjuņins arī jau bija saņēmis ziņas par to, ka NKVD gatavo masveida izrēķināšanos. Risinot sarunu, abi aizrunājās līdz šķietami neizbēgamajam – jārīko pretstāve. Turklāt, izrādās, nometnes priekšnieks jau slepus sācis gatavot bruņotu bēgšanu. Tostarp Makejevs izteica savus apsvērumus par to, ka būtībā taču nav uz kurieni bēgt un ka tikai vērienīga sacelšanās varētu piespiest varas iestādes izpildīt taisnīgās ieslodzīto prasības.

Jau drīz notika arī pirmā lielākā apspriede, kurā piedalījās visuzticamākie ļaudis. Retjuņins pastāstīja par jau paveikto: viņš izrakstījis un no noliktavām jau saņēmis lieku daudzumu pārtikas un apģērba – dažādus koncentrātus, baltos puskažokus – tādus pašus, kādi bija nometņu apsardzei –, teltis un pat lauka virtuves. Nebija tikai ieroču. Visi sāka izteikt dažādus apsvērumus. Vieni uzskatīja, ka nepieciešams vienkārši bēgt, vēlāk izklīstot pa vienam, citi apgalvoja, ka labāk tomēr būtu virzīties uz fronti un ar patstāvīgu kaujas vienību iesaistīties kaujās pret fašistiem, lai tādējādi izpelnītos “oficiālu” brīvību. Visbeidzot, kāds izteicās par to, par ko patiesībā klusībā domāja ikviens: vienalga taču visus paredzēts apšaut, pa vienam vai visus kopā. Retjuņins teica, ka patiesībā tieši tāpēc taču viņiem arī nav ko zaudēt, jo ir gluži vienalga, kā jāaiziet bojā – cīnoties visiem kopā vai ļaujot apšaut pa vienam. Turklāt varot droši paredzēt, ka jau drīz nometnēs tāpat sākšoties apšaušana, un tādā gadījumā vispirms kritīs par kontrrevolucināro 58. pantu notiesātie un tūlīt pat jau arī visi par brīvprātīgajiem dēvētie. Tāpēc laikam jau saprātīgāk tomēr būtu pacīnīties, vai ne?

Vairs pie šā jautājuma sazvērnieki neatgriezās. Makejevs uzstājās par īstu sacelšanos, piedāvājot sagrābt ieročus, ieņemt rajona centru Ustjusu un tad ar pietiekami lielu vienību virzīties no vienas nometnes uz otru, atbrīvojot un apbruņojot ieslodzītos, tā dēvētos specnometinātos un tostarp piepulcinot arī vietējos iedzīvotājus. Vienlaikus viņš piedāvāja aģitēt arī par kolektīvo saimniecību jeb kolhozu likvidēšanu, visviet ieviešot jaunu, taisnīgāku varu, atcelt pārtikas kartītes, no noliktavām izdalīt cilvēkiem pārtiku un tamlīdzīgi. Izveidojot īstu sacelšanās armiju un kontrolējot pietiekami plašu teritoriju, tādējādi varēs izvirzīt Vorkutlaga priekšniecībai ultimātu ar galveno prasību – atbrīvot visus polit­ieslodzītos.

Šo plānu tad arī apstiprināja par pamatu. Tūlīt pat nodibināja sacelšanās štābu, kurā ietilpa Retjuņins, Makejevs, Zverevs, Dunajevs, Solomins un Jaškins. Pieredzējušajiem virsniekiem Zverevam un Dunajevam uzticēja kaujas operācijas plāna izstrādi, bet visiem pārējiem un visiem kopā – aģitēt un piepulcināt sacelšanās dalībniekus. Slepenā organizācija pamazām pieauga. Pagaidām visus sagatavošanās darbus izdevās paturēt slepenībā. Par laimi sazvērniekiem, tieši tajā laikā vietējais NKVD operatīvais pilnvarotais bija pārcelts uz citu nometni, bet viņa vietā vēl neviens nebija atsūtīts. Tāpēc nometnes iekšējā informatoru aģentūra bija palikusi bez sakariem un nespēja laikus nosūdzēt aģitētājus.

1941. gada decembrī Retjuņina dzīvoklī notika pēdējā štāba sanāksme. Apstiprināja sacelšanās plānu vai vismaz tā pirmo aktīvo daļu, bet tālāk nolēma rīkoties atbilstoši situācijai. Visi sadalīja pienākumus. Retjuņinu izvēlēja par sacelšanās vadītāju, Zverevu – par visas vienības komandieri, Dunajevu – par štāba priekšnieku, Solominu un Prostakovu – par vienību komandieriem, Jaškinu – par saimniecisko vadītāju. Sazvērnieki sevi nodēvēja par “Speciālas nozīmes vienību nr. 41” – tāpēc, ka beidzās 1941. gads, kas, iespējams, var kļūt par pēdējo viņu dzīvē vai katrā ziņā par vienu no svarīgākajiem.

Kaujā iet tikai zeki

Foto: AKG-IMAGES

1942. gada janvārī jau aptuveni 30 ieslodzīto iekļāvās slepenajā organizācijā un faktiski tikai gaidīja sacelšanās sākuma signālu. 24. janvārī viņu līdzzinātājs lēģerpunkta “Ļesoreid” pirtnieks ķīnietis Ljū Fa nodeva apsardzei priekšnieka rīkojumu: visiem jāiet mazgāties. Viņš steidzināja, sakot, ka pirts strādājot tikai līdz pulksten pieciem. Teju visi apsargi sagāja pirtī. Tajā pašā laikā Zverevs un ieslodzītais Paškevičs atbruņoja dežurantu un atņēma viņam šaujamieroci (naganu). Viņiem pievienojās Dunajevs, Avakjans un Cvetkovs, un viņi piecatā iebruka apsardzes kazarmā, kur vēl bija palikuši trīs apsargi. Pēdējie centās ķerties pie ieročiem, taču vienu no viņiem acumirklī nošāva, otru ievainoja, savukārt trešo atbruņoja. Tagad sazvērniekiem jau bija 12 šautenes, četri nagani un aptuveni 2000 patronu. Viņi iegāja pirtī un tur saņēma palikušos apsargus gūstā, kā mēdz teikt, gluži siltus. Visus – gan virsniekus, gan ierindniekus – ieslēdza dārzeņu glabātavā un pielika apsardzi.

Tad sacelšanās dalībnieki atvēra zonas vārtus un izlaida laukā visus ieslodzītos. Aptuveni pussimts zeku pievienojās atbrīvotājiem, bet pārējie vienkārši aizbēga. Dumpinieki ieguva savā rīcībā apsargu ziemas formas apģērbu, nostājās ierindā un devās uz Ustjusu. Kolonnu noslēdza vairāki pajūgi. Vienība izskatījās pietiekami iespaidīgi un atbilstoši plānam ārēji atgādināja apsargu vienības kaujas mācības. Taču tikai katrs piektais šajā vienībā bija apbruņots, faktiski nevienam nebija absolūti nekāda militārā rūdījuma, turklāt patiešām īstas kauju pieredzes nebija pat šīs vienības komandierim. Dumpinieku vienīgais cerīgākais sabiedrotais palika pēkšņums un tās ierindā esošo potenciālajai nošaušanai nolemto dalībnieku izmisums.

Pamazām sāka krēslot. Kad vienība tuvojās Ustjusai, faktiski jau bija satumsis. Viņi vispirms pārgrieza visus tālruņa un telegrāfa vadus, uz visiem ceļiem izvietoja posteņus, bet pārējie sadalījās atsevišķās apakšvienībās, kam katrai bija savs kaujas uzdevums. Paša Retjuņina vadītā grupa uzbruka vietējam milicijas izolatoram. Divus miličus nogalināja, bet 38 ieslodzītos atbrīvoja, no kuriem 12 cilvēki pievienojās sacelšanās dalībniekiem. Tad tā pati grupa ieņēma Pečoras upju kuģniecības pārvaldi, ievainojot divus apsargus. Šajā akcijā dumpinieki ieguva vēl 10 šautenes, naganu un vismaz 100 patronas.

Vienlaikus cita grupa centās ieņemt rajona milicijas nodaļu. Uzbrucējiem drīz pievienojās arī Retjuņins ar saviem kaujiniekiem, tādējādi ievērojami pastiprinot dumpinieku uguns jaudu. Uzbrukumā nogalināja milicijas nodaļas priekšnieka vietnieku un trīs miličus, bet vienam izdevās izbēgt un nozust. Milicijas nodaļā dumpinieki ieguva vēl divas šautenes, 12 pistoles un prāvu daudzumu patronu.

Solomina grupa tajā laikā viegli ieņēma ciemata sakaru mezglu, jo tur minimālu pretestību centās izrādīt tikai viens sargs, kuru acumirklī nošāva. Iebrucēji sadauzīja visu mezgla telegrāfa un tālruņu aparatūru un tūlīt metās ieņemt Valsts bankas nodaļu, kur nogalināja tās pārvaldnieku, papildus savā rīcībā iegūstot vēl divus naganus un vienu mauzeri. Tad visi pievienojās vienībai, kas jau bija sākusi uzbrukumu rajona NKVD nodaļai.

Vienu atsevišķu sešu cilvēku grupu Retjuņins nosūtīja uz vietējo lidlauku, kur stāvēja divas nelielas vieglās lidmašīnas. Lidlaukā atradās tikai viens lidotājs un viens apsargs, taču kāds jau bija laikus brīdinājis par iespējamo uzbrukumu, tāpēc viņi bija paspējuši visam sagatavoties. Rezultātā uzbrukumu izdevās atvairīt, vēl vairāk – vienu no sazvērniekiem pat saņēma gūstā.

Bet tostarp aizbēgušais milicis bija aizkļuvis līdz tuvākajam lēģeru punktam un no turienes paziņojis, ka Ustjusai uzbrucis… vāciešu desants. Uz rajona centru nekavējoties izbrauca 15 cilvēku liela lēģeru apsardzes vienība ar rokas ložmetēju bruņojumā. Kad šis pastiprinājums iesaistījās kaujā un sāka “runāt” ložmetējs, Retjuņins saprata, ka sāk iestigt Ustjusā, tāpēc deva pavēli atkāpties. Pilnīgā tumsā, turklāt vēl esot zem pietiekami blīvas šaujamieroču uguns, bija ļoti grūti savākt visas grupas, vienlaikus zaudējot iespējami mazāk savu kaujinieku. Zverevs centās piesegt atkāpšanos, tāpēc atpalika no savējiem. Līdz rītam apsargu vienība viņu jau bija panākusi un pēc neilgas apšaudes nogalinājusi.

No Ustjusas līdz Kremlim

“Speciālās nozīmes vienībā nr. 41” bija palicis precīzi 41 kaujinieks, nogalināti deviņi, ievainots viens. Pretinieka zaudējumi bija lielāki – 14 nogalināto, 11 ievainoto. Tiesa, apsargi līdztekus visam bija aizturējuši arī aptuveni 40 neapbruņotus izbēdzējus, bet vēl 21 cilvēks bija labprātīgi ieradies rajona NKVD nodaļā. Toties tagad visi dumpinieku vienībā palikušie bija apbruņoti ar šautenēm, bet dažiem papildus vēl bija arī pistoles.

Vienība desmit pajūgos virzījās pa aizsalušo Pečoras upi, lai izpildītu stratēģisko uzdevumu – atbrīvotu nometņu ieslodzītos nolūkā no viņiem veidot jaunas sacelšanās vienības jeb kopumā faktiski armiju. Taču šim nolūkam vajadzēja ievērojami vairāk ieroču. Retjuņins zināja, ka sacelšanās dienas rītā no “Ļesoreid” uz vienu no nometnēm izbraucis pajūgs ar ieročiem. Uz tā pārtveršanu devās Dunajeva vadīta grupa.

Ieroču pajūgu pavadošais apsargu vada komandieris Kvasņikovs un viens strēlnieks uz naktsguļu bija apstājušies Akisas ciemā. Pārkāpjot visas instrukcijas, Kvasņikovs turklāt vēl veda sev līdzi arī sievu. Tieši viņa, kādā brīdī izejot uz lieveņa, pamanīja, kā tuvojas dumpinieku vienības kaujinieki. Viņa sāka kliegt. Pret viņu pavērsa šaujamos, taču Dunajevs paspēja dot rīkojumu nešaut uz viņu. Tad dumpinieki ielauzās mājā, kur tūlīt pat nošāva ierindnieku un ievainoja Kvasņikovu. Tad viņi pārkrāva ieročus savā pajūgā un devās atpakaļ, lai pievienotos pamatvienībai.

25. janvāra rītā dumpinieki iegāja Ustjližas ciematā, kur atbruņoja iecirkņa pilnvaroto milici. Galvenajā noliktavā viņi rekvizēja pārtikas produktus, bet komisārs Makejevs par to atstāja “Sevišķās nozīmes vienības nr. 41” kvīti. Tiesa, visus iepriekš ieplānotos uzdevumus īstenot neizdevās, piemēram, tā arī neatlika laika aģitēt vietējos zemniekus pret kolhoziem. Vienība devās tālāk. Bija nolemts virzīties uz Oļeņesovhozu (briežkopības valsts saimniecība), lai tur pārsēstos briežu pajūgos un tādējādi spētu ievērojami ātrāk virzīties uz priekšu, turklāt ne tikai pa ceļiem, bet arī pāri laukiem un tīrumiem.

Bet tajā laikā Komi autonomās republikas galvaspilsētā Siktivkarā jau drudžaini rosījās partijas rajona komitejas un iekšlietu tautas komisariāta ļaudis. Telegrāfa aparāti drukāja un gluži kā ložmetēji izplatīja salikumus, ko veidoja vārdi: nogriezt, aplenkt, iznīcināt, piesaistīt aktīvistus, personīgi atbildīgi un tamlīdzīgi. Telegrammas parakstīja apgabala iekšlietu tautas komisariāta priekšnieka vietnieks Simakovs un partijas komitejas otrais sekretārs Važnovs. Priekšnieku vietnieki izrādīja pietiekami lielu aktivitāti, taču, kā uzsvēruši mūsdienu pētnieki, nekur nefigurēja pirmās personas. Kur tad bija tās? Tas neesot zināms arī šodien. Iespējams, vietnieki kādā mirklī nolēma vienkārši apiet savus priekšniekus, bet varbūt bija gluži otrādi, proti – priekšnieki laikus paši nolēma visu uzkraut vietnieku plecos, lai neveiksmes gadījumā varētu ērtāk izvairīties no atbildības.

Foto: VIDA PRESS

26. janvāra dienā divas apsargu vienības ieradās Ustjližā un tūlīt pat devās meklēt dumpinieku “armiju”. Vienības bija sapulcētas steigā, vāji bruņotas un vienkārši slikti ekipētas – šineļos, vasaras biksēs, trikotāžas cimdos. Bet laukā valdīja 40 grādu sals! Ceturtajā sacelšanās dienā vajātāju izlūki uzdūrās dumpinieku vienībai 65 kilometru attālumā no Ustjližas. Līdz apsargu vienības pamatspēku atnākšanai dumpinieki paspēja ieņemt pietiekami izdevīgas pozīcijas un ierakties sniegā…

Satriecošā ziņa par ieslodzīto sacelšanos Vorkutlagā beidzot bija sasniegusi arī visaugstākos Kremļa un Lubjankas kabinetus Maskavā. Acīmredzot padotie ne gluži acumirklī par to bija ziņojuši vadībai, tāpēc iekšlietu tautas komisāra pavēle Nr. 72 “Par bruņotu ieslodzīto bandītiska uzbrukuma likvidēšanu” iekavējās vismaz par dažām dienām. Tajā laikā, kad Berija parakstīja šo savu pavēli, apvienotā apsargu vienība Prohorova vadībā jau bija iesaistījusies kaujā ar dumpiniekiem.

Neskatoties uz faktiski divkārtēju apsargu skaitlisko pārspēku, dumpinieki nikni pretojās. Kauja risinājās visu dienu, bet pievakarē krita dumpinieku komisārs Makejevs un apakšvienības komandieris Solomins. Kopumā tajā dienā dumpinieki zaudēja 16 savus kaujiniekus. Tieši tikpat krita arī apsargu rindās, turklāt vēl deviņus ievainoja, no kuriem divi vēlāk nomira. Taču visvairāk no ierindas cilvēki izgāja apsaldēšanās rezultātā. Visbeidzot, apsargi bija spiesti pamest savas pozīcijas un viņu priekšnieks Prohorovs deva pavēli atkāpties uz Ustjližu.

Atpakaļceļā uz ciematu viņus satika apgabala iekšlietu tautas komisāra vietnieks Simakovs un partijas apgabala otrais sekretārs Važnovs – viņi bija atlidojuši lidmašīnā, lai personiski piedalītos dumpinieku likvidēšanas operācijā. Simakovs sāka trakot, pieprasot nevis atkāpties, bet gan turpināt vajāšanu, taču nomocītie un pārsalušie apsargi vienprātīgi nepakļāvās viņam. Tad Simakovs atcēla Prohorovu no vienības komandiera amata, ar lielām grūtībām izveidoja 35 kaujinieku lielu vienību un pats veda tos, lai turpinātu vajāšanu. Pārējie atgriezās ciematā, kur izrādījās, ka lielākā daļa apsargu patiešām ir pamatīgi apsaldējušies. Vēlāk tikai septiņus no viņiem speciāla komisija atzina par simulantiem un dezertieriem, tāpēc arestēja, lai gan pētnieki uzskata, ka viņi vienkārši izskatījušies vismazāk cietuši, tāpēc viņus sodīja par biedinājumu citiem.

Pēdējā lode

Foto: SHUTTERSTOCK

Tostarp dumpinieki Retjuņina vadībā virzījās tālāk pa Ližas upi. Drīz viņi uzdūrās mednieku būdiņai, kur sasildījās, paēda un atpūtās. Tur arī notika pēdējā vienības kopsapulce. Kopumā bija palikuši 26 dumpinieki. Bija skaidrs: nav izdevies sarīkot vērienīgāku sacelšanos visā Vorkutā. Dumpiniekiem nebija izlūkošanas datu, taču viņi nojauta, ka viņu vajāšanai piesaista aizvien jaunus spēkus, visviet kontrolē ceļus, noslēdz atkāpšanās iespējas, piekļuvi dzelzceļam. Nolēma sadalīties mazākās grupās un izlauzties uz tundru, kur būtu vēlams izkliedēties pa ņencu briežkopju apmetnēm.

30. janvārī notikumu vietā ieradās Pečerlaga apsardzes priekšnieks pulkvedis Kotiļevskis, līdzi vedot pastiprinājumu. Viņš izveidoja 58 cilvēku lielu vienību un ar to devās turpināt dumpinieku vajāšanu. Naktī uz 31. janvāri viņi ielenca četru dumpinieku grupu, no kuriem trīs nogalināja, bet vienu saņēma gūstā. Pirmā februāra rītā likvidēja otru grupu – četri nogalinātie, viens gūsteknis. Tās pašas dienas pievakarē Kotiļevska vienība panāca dumpinieku pamatgrupu un Malij Terehoveij upes krastā to ielenca. Retjuņins kopā ar 11 biedriem sirsnīgi cīnījās.

Tostarp jau pilnā gaitā risinājās lietas par sacelšanos “Ļesoreidā” izmeklēšana, un kā pirmo arestēja… Retjuņina sievu Gaļinu. Viņa bija vietējo iedzīvotāju atvase, mazizglītota, ne pārāk attīstīta meitene, kurai bija 18 gadu, kad viņu attālajā ciematā ieradās Marks Retjuņins – brīvprātīgais, lagpunkta priekšnieks. Viņam tad jau bija pāri 30 gadiem, atbilstoši vietējiem priekšstatiem viņš bija skaistulis, teju vai vīrieša ideāls. Jau pēc diviem mēnešiem viņi apprecējās. Daudzi šīs laulības uzskatīja par ļoti dīvainām, savukārt citi pauda: un kas gan tur tik savāds?

Jau izsenis lielākā daļa notiesāto un izsūtīto Ziemeļos, Sibīrijā un Tālajos Austrumos sev par sievām apņēma meitenes no vietējo jarangu un čumu briežkopju apmetnēm. Arī Retjuņinam mājās bija vajadzīga saimniece, tāpēc viņš, ilgi nedomādams, apprecējās. Katrā ziņā viņš nedarīja pāri meitenei, un tas tajā apvidū nemaz nav tik maz. Turklāt savā ziņā viņi pat bija viens otram līdzīgi – abi bija mazrunīgi, ārēji it kā necaursitami. Bieži vien no komietes sejas izteiksmes nebija saprotams, vai viņa kaut ko saprot vai vispār dzird. Tieši tā arī NKVD izmeklētājs nespēja saprast tagad: vai patiešām Retjuņina sieva ir tik aprobežota, vai arī zem raksturīgās maskas slēpjas rafinēts ienaidnieks? Viņai izvirzīja apsūdzību: “Gaļina Retjuņina, būdama kontrrevolucionārās sacelšanās organizētāja Marka Retjuņina sieva, slēpa viņai zināmos faktus par sacelšanās rīkošanu nometnē.” Tostarp komiete uz izmeklētāju jautājumiem labākajā gadījumā tikai atbildēja, ka vīrs vispār ar viņu maz runājis, cilvēki pie viņa nākuši bieži, taču savas vienkāršības dēļ viņa no runātā neko nav sapratusi…

Bet dumpinieku un apsargu vienības šaudīšanās turpinājās visu nakti, turklāt 2. februāra rītā kauja iedegās aizvien niknāk. Neskatoties tagad jau uz vajātāju pieckārtīgu skaitlisko pārspēku, dumpinieki iespēja atsist visus viņu uzbrukumus. Taču dienas vidū Kotiļevska vienībai pievienojās svaigi spēki – 13 kaujinieku operatīvā grupa. Kopumā kauja ilga jau diennakti. Līdz tam brīdim bija nogalināti trīs dumpinieki, bet atlikušajiem jau sāka aptrūkt patronu. Drīz viņu šautenes pilnībā apklusa, tikai naganu aptverēs vēl bija palikušas dažas lodes. Faktiski viss bija beidzies. Retjuņins uzvilka gaili un iešāva sev deniņos. Viņam, ilgi nevilcinoties, sekoja Dunajevs, arī Avakjans un vēl trīs dumpinieki. Apsargu pēdējo uzbrukumu neviens jau vairs pat necentās atvairīt. Dzīvus izdevās saņemt tikai Jaškinu un ķīnieti Ljū Fa.

Nošauti, bet ne aizmirsti

Foto: SHUTTERSTOCK

Visbeidzot, NKVD savilka kopā visus aprēķinus, saskaitīja nogalinātos un ievainotos abās pusēs, visus iztrūkstošos ieslodzītos, arī atgriezušos un neatgriezušos, notvertos gan ar ieročiem rokās, gan bez tiem. Rezultātā pietrūka astoņu zeku. Proti, vairāki zeki – lai gan patiesībā, kā vēlāk izrādījās, viņu bija krietni vien vairāk – vēl kaut kur klimta pa klusajiem apkārtnes nostūriem. Operatīvās grupas vēl ilgi ik pēc laika notvēra pa kādam izbēgušajam: pa trim, pa diviem, pa vienam. Pēdējo piecu cilvēku grupu atklāja 6. martā vairāk nekā 100 kilometru attālumā no Ustjližas. Apsargu grupa bez sevišķām pūlēm sagūstīja nomocītos, no bada jau faktiski ļimstošos cilvēkus. Tiesa, nav precīzi zināms, kas īsti notika, taču trīs no viņiem atpakaļceļā nošāva. Kad apsargu grupas komandierim par to jautāja, viņš atbildēja: “Viņus visus bija ļoti grūti nogādāt Ustjusā.” Visdrīzāk, šie trīs vienkārši nespēja paiet, tāpēc viņus arī nošāva…

Teritorijas kontrolēšana un attīrīšana vēl turpinājās, bet Berija no Siktivkaras jau saņēma Simakova vēstuli “Par bruņotas bandas likvidēšanu Pečorā”. Un tajā brīdī tautas komisārs, iespējams, nodomāja – vai gadījumā šeit nevarētu uzmeklēt vērienīgāku, starptautiski iekrāsotu sazvērestību? Šķita, ka var gan, tāpēc viņš nosūtīja atbilstošu direktīvu. Un NKVD izmeklētāji Siktivkarā metās izstrādāt jaunu versiju. Kā mēdz teikt, uzspieda uz Jaškinu, kurš kopš sākuma sniedza atklātas un patiesas liecības. Taču jau pēc dažām dienām viņš pēkšņi sāka dziedāt citu dziesmu. Izrādās, dumpinieku plāni bijuši šādi – “nodibināt sakarus ar fašistisko Vāciju nolūkā saņemt no tās bruņotu palīdzību”, kā arī pievienot sagrābto teritoriju “vai nu Vācijai, vai Somijai”. Taču šī fantastiskā versija neguva tālāku risinājumu. Iespējams, izmeklētājiem vienkārši nepietika laika un spēku atbilstošai visu arestēto apstrādei, bet viņu lietas ietvaros kopumā bija 68.

Gaļinu Retjuņinu turēja Ustjusas izolatorā divus mēnešus, laiku pa laikam izsaucot uz nopratināšanu. Izmeklētāji jautāja – ko vīrs runājis par padomju varu, ko par karu un tamlīdzīgi. Rezultātā no viņas izdevās izspiest tikai dažu ieslodzīto vārdus, kuri apmeklējuši viņu mājokli, neko vairāk. Visbeidzot, viņu atbrīvoja, un kopš tā laika par sievieti neviens neko nav dzirdējis.

Bet kopumā lietu par sacelšanos turpināja uzpūst. Saistībā ar raksturīgajām NKVD nopratināšanas metodēm lielākā daļa arestēto apmeloja paši sevi un citus ieslodzītos. Taču bija arī tādi, kuri turējās godam un neatzina nevienu melīgu apsūdzību, un neapmeloja arī savus biedrus. Tikai 1942. gada septembrī sevišķā NKVD vadības sanāksmē noteica spriedumu: 50 apsūdzētos nošaut, pārējiem dažādi sodi – no 8 līdz 10 gadiem ieslodzījumā, bet vienam pat paveicās – tikai 5 papildu gadi. Divpadsmitajā oktobrī Siktivkarā 50 ar augstāko soda mēru notiesātajiem spriedums izpildīts.

Tomēr mūsdienu pētnieki uzskata: daudz kas liek domāt, ka sacelšanās Pečerlagā nebija gluži bezjēdzīga un veltīga. Iespējams, tieši pateicoties šim izmisīgajam solim ceļā uz brīvību, tomēr nenotika jau plānotās masveida iznīcināšanas. Savukārt šķietami monolītajā GULAG sistēmā parādījās pirmā, lai arī varbūt nenozīmīgā, bet tomēr plaisa. Informācija par notikušo ceļoja no mutes mutē, no lēģera uz lēģeri. Neskatoties uz nežēlīgo teroru, aizvien pieauga ieslodzīto pretdarbība. Aizvien biežāk notika dažādi protesti, bada streiki, bēgšanas, tostarp arī citi bruņotas sacelšanās mēģinājumi. Katrā ziņā aizvien biežāk notiekošie dumpji 50. gadu sākumā noteikti sekmēja baisās boļševiku GULAG sistēmas pakāpenisku sairšanu.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.