Karavīrs, instruktors, aktieris, kalējs: Ziedonim Ločmelim ir daudz talantu, un visās jomās viņš darbojas pēc labākās sirdsapziņas, jo pieradis katru darbu novest līdz galam. Savu cīnītāja raksturu Ziedonis parādīja arī cīņā pret vēzi, un šobrīd ir atguvies no ļaunās slimības. Viņš dzīvo šeit un tagad, jo laimīga rītdiena nevienam no mums nav garantēta.
Karavīrs, instruktors, aktieris, kalējs: Ziedonim Ločmelim ir daudz talantu, un visās jomās viņš darbojas pēc labākās sirdsapziņas, jo pieradis katru darbu novest līdz galam. Savu cīnītāja raksturu Ziedonis parādīja arī cīņā pret vēzi, un šobrīd ir atguvies no ļaunās slimības. Viņš dzīvo šeit un tagad, jo laimīga rītdiena nevienam no mums nav garantēta.
Foto: Anda Krauze

Katram jāzina, kā rīkoties X stundā! Ziedonis Ločmelis par gatavību aizstāvēt Tēvzemi un spēku stāties pretī ļaunai slimībai 13

Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

 

Karavīrs, instruktors, aktieris, kalējs: Ziedonim Ločmelim ir daudz talantu, un visās jomās viņš darbojas pēc labākās sirdsapziņas, jo pieradis katru darbu novest līdz galam. Savu cīnītāja raksturu Ziedonis parādīja arī cīņā pret vēzi, un šobrīd ir atguvies no ļaunās slimības. Viņš dzīvo šeit un tagad, jo laimīga rītdiena nevienam no mums nav garantēta.

 

MB
Madara Briede
Praktiski
Zvana nezināms vai privāts numurs: vai atbildēt ir droši? 2
12 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Urbanovičs: Mums jāgatavojas tam, kas varētu notikt, ja… 69
17 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Ir tik riebīgi redzēt šādus rupjus cilvēkus!”: soctīklos nopeļ influenceri Elīnu Didrihsoni, kura publiski ignorē Covid-19 ierobežojumus 53
13 stundas
Lasīt citas ziņas

Tikšanos ar Ziedoni esam sarunājuši Ādažu garnizona teritorijā, kur viņš šobrīd iekārto militārās vēstures ekspozīciju. Lielākā daļa eksponātu ir atrasti turpat Ādažu poligona teritorijā. Latvijas armija šo teritoriju sāka apsaimniekot 1928. gadā, bet to izmantoja arī okupācijas varas, tādēļ saglabājušās liecības par dažādām armijām un ieročiem. Ziedonis labprāt izrāda gan dažādus ieročus, gan karavīru sadzīves priekšmetus: blašķes, mutes harmonikas, saglabājusies pat vairāk nekā 80 gadu veca cigarešu paciņa ar visām cigaretēm. Ziedonim ir kāds interesants stāsts gandrīz par katru eksponātu. Ar garnizona vadības atbalstu sarūpēti arī manekeni, kam uzvilktas dažādu laikmetu karavīru formas.

Ziedonis rāda, ka tagad ķēries pie latviešu mežabrāļa ietērpšanas. Ekspozīcija tiek veidota, lai būtu interesanti gan skolēniem, gan karavīriem, gan citiem viesiem. “Kad viss būs iekārtots, gaidīsim ciemos ikvienu, kam ir interese par militāro vēsturi.”

 

Kā sākās jūsu aizraušanās ar militāro vēsturi?

CITI ŠOBRĪD LASA

Par šo jomu esmu interesējies jau no bērnības. Daudz ko uzzināju savas aktiera un filmu konsultanta karjeras laikā, kad pirms filmēšanas meklēju informāciju, lai pēc iespējas precīzāk parādītu vēstures notikumus un karavīru ikdienu. Tagad ļoti daudz lasu grāmatas par Pirmo un Otro pasaules karu. Daudz ko esmu uzzinājis no sava drauga pulkveža Jāņa Hartmaņa, kurš raksta grāmatas par latviešu strēlniekiem. Nesen nāca klajā viņa grāmata par kaujām pie Mazās Juglas upes 1917. gada septembrī. Es dzīvoju turpat netālu no kauju vietām, tādēļ man bija ļoti interesanti, uzzināju daudz ko jaunu.

Ja būtu iespēja atgriezties pagātnē, kura laikmeta karavīrs jūs gribētu būt: latviešu strēlnieks, senais kursis vai kāda cita laikmeta aculiecinieks?

Es nebaidos no vārdiem “latviešu leģions”; domāju, ka pagātnē noteikti būtu bijis latviešu leģionārs. Tas bija ļoti sarežģīts laiks mūsu tautas vēsturē. Mūsu leģionāri nebija fašisti; pievienošanās leģionam viņiem bija vienīgā iespēja, kā ar ieročiem rokās cīnīties pret padomju okupantiem, jo savas armijas mums tobrīd nebija. Leģionā dienēja jaunākais no mana vectēva brāļiem, kurš krita kaujā pie Lestenes.

Par leģionu dažkārt dzirdēts viedoklis, ka tā bija latviešu tautas traģēdija: leģionāri ticēja, ka cīnās par brīvu Latviju, taču Hitlers viņus izmantoja savās interesēs, jo nacistiskā Vācija nemaz netaisījās atjaunot Latvijas neatkarību.

Protams, nacisti un Hitlers latviešiem nebija nekādi draugi. Mēs labi zinām, kāds bija gadsimtiem krātais latviešu naids pret vāciešiem. Pirmā pasaules kara laikā latviešu strēlnieki karoja pret vāciešiem, bet Otrā pasaules kara laikā leģionāri karoja kopā ar vāciešiem, jo tas bija vienīgais veids, kā vērsties pret padomju okupācijas varu.

Latviešu karavīriem tā vismaz bija iespēja cīnīties, jo 1940. gadā valsts vadība nolēma nepretoties okupantiem.

Karavīri bija gatavi pretoties, bet armijai ir jāpilda valsts vadības rīkojumi, jāpakļaujas pavēlēm. Ja katrs karavīrs rīkotos pēc saviem ieskatiem, darītu visu, kas viņam ienāk prātā, tas būtu haoss, nevis armija.

Cik šobrīd esam gatavi aizstāvēt savu valsti?

Ļoti ceru, ka Latvijai nebūs jākaro, bet mūsu armija ir gatava stāties pretī ienaidniekam.

Šobrīd mums ir profesionālais militārais dienests, neviens nav iesaukts armijā pret savu gribu. Mūsu karavīri ir profesionāļi, ar viņu motivāciju viss ir kārtībā.

Pēdējo gadu laikā ievērojami uzlabojies Latvijas armijas bruņojums un ekipējums. Latvijā ir izvietotas arī mūsu sabiedroto vienības, kas vajadzības gadījumā būs gatavas doties mums palīgā. Tādēļ ikviens iespējamais ienaidnieks vispirms būs spiests padomāt, vai ir vērts iesaistīties konfliktā ar NATO dalībvalsti.

Latvijā jau sen ir atcelts obligātais militārais dienests, bet pēdējos gados atkal aktivizējušās diskusijas, vai katram Latvijas vīrietim tomēr nevajadzētu apgūt kādas militārās iemaņas, līdzīgi kā tas ir Somijā vai Šveicē. Jūsu kā privātpersonas viedoklis: vai armijai jābalstās tikai uz profesionāļiem vai arī nepieciešama pārējās sabiedrības līdzdalība?

Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka katram Latvijas iedzīvotājam būtu vērts apgūt pamatiemaņas, lai zinātu, kā rīkoties X stundā. Tai nav jābūt mēnešiem un gadiem ilgai apmācībai, pietiktu ar kodolīgiem kursiem, ko organizēt nedēļas nogalēs, lai cilvēkiem nav jākavē darbs vai mācības. Jā, mums ir Zemessardze, bet ne visiem ir iespēja atlicināt tik daudz laika, lai regulāri piedalītos mācībās. Katrā ziņā uzskatu, ka nav jēgas atjaunot obligāto militāro dienestu tādā formā, kā bija agrāk. Ja cilvēks ir labs šoferis, ārsts vai metinātājs, sabiedrībai viņš būs daudz noderīgāks nekā slikts karavīrs, kurš pret savu gribu nonācis armijā.

Viens no argumentiem par obligāto dienestu ir tas, ka armijā puikas kļūst par “īstiem vīriem”, norūdās un iemācās par sevi parūpēties. Vai armijai būtu jānodarbojas ar jauno vīriešu audzināšanu?

Armija nav bērnudārzs vai pāraudzināšanas iestāde. Manas paaudzes vīrieši pārsvarā ir izgājuši padomju laika obligāto dienestu, un kādam varbūt šķiet, ka mūsdienu vīrieši ir memļaki, jo nav dienējuši armijā. Tas ir mūžsenais tēvu un dēlu konflikts, jo vecākā paaudze vienmēr domā, ka zina pareizo lietu kārtību. Taču jaunā paaudze nāk ar savām iemaņām un priekšrocībām. Manai mazmeitai ir četri gadi, un ar mūsdienu tehnoloģijām viņa prot apieties labāk nekā daudzi mana vecuma cilvēki. Savā ziņā jaunā paaudze ir stiprāka par mums, kā teica mans komandieris: “Spēks ir galvā, nevis rokās!” Tu vari uzkačāt baigo būdu, bet, ja tev nestrādā smadzenes, tad no tevis kā karavīra nebūs nekādas jēgas.

Mūsdienās arvien skaidrāk kļūst redzams, ka mainās karadarbības teorija un prakse, nav jēgas rakt ierakumus un gatavoties tanku kaujām, jo tagad pieejamas daudz precīzākas un efektīvākas ieroču sistēmas. Piemēram, pašlaik Kalnu Karabahā izmanto dronus, kas no liela attāluma iznīcina pretinieka karavīrus un kaujas tehniku.

Militārās tehnoloģijas attīstās; arvien lielāka nozīme ir datoriem un elektronikai. Taču galvenais joprojām ir cilvēks. Tas ir līdzīgi kā ar zirga pajūgu: tu vari iegādāties labākos ratus un iejūgu, bet nevarēsi tikt uz priekšu, ja tev nebūs paša zirga. Karavīri būs vajadzīgi arī turpmāk, un nekāda elektronika viņus neizkonkurēs.

Vai padomju armijā jums nācās saskarties ar ģedovščinu, jauniesaukto pazemošanu?

Sākumā bija tāda problēma, bet ar to varēja ātri tikt galā. Ja nedarīsi, kā mācīts Bībelē, un pēc sitiena negriezīsi otru vaigu, bet gan dosi pretī, tad būs redzams, ka māki sevi aizstāvēt, un tevi liks mierā. Bija puikas, kas baidījās dot pretī; tad nu viņiem nācās spodrināt ģediem zābakus un mazgāt viņu formas. Bet, kad pēc apmācības mūs aizsūtīja uz Afganistānu, tad ģedovščina izbeidzās pati no sevis.

Kaujas laukā neviens negrib dabūt lodi mugurā no cīņu biedra, kuram varbūt esi darījis pāri. Abas puses bija bruņotas ar Kalašņikova automātiem, un tur neviens nedomātu pētīt, kas tevi nošāvis: pretinieks vai savējais.

Kādā intervijā teicāt, ka pēc līdzdalības Afganistānas karā trīs gadus dzērāt šņabi, lai nedomātu par notikušo. Mūsdienu psihologi teiktu, ka jums bija pēctraumatiskā stresa sindroms, bet tolaik neviens par to nerunāja. Kā tikāt galā ar savām emocijām?

Man viens draugs ir mācītājs, un reiz viņš man teica: “Kāpēc tu tik daudz dzer? Tev jāpieliek tam punkts un beidzot jāpārnāk mājās no kara.” Sākumā es nesapratu un spurojos pretī: “Bet es taču esmu mājās!” Draugs atbildēja: “Fiziski tu esi šeit, bet savās domās joprojām esi palicis tur.”

Pēc kāda laika es sapratu, ka viņam ir taisnība. Jo nepagāja ne stunda, kad man apziņā neuzpeldēja kāda doma vai atmiņu fragments no kara. Vieglāk bija aizliet acis un nedomāt. Diemžēl zinu daudzus veterānus, kas ir nodzērušies. Bija pat tāds joks, ka degvīns laupījis vairāk padomju karavīru dzīvību nekā ienaidnieka lodes. Tad vēl sākās 90. gadu juku laiki, kad daļa veterānu sapinās ar bandītiem, nonāca cietumā, jo viņi nespēja funkcionēt normālā režīmā.

Tagad mums Latvijas armijā ir psihologi, kapelāni, arī komandieri ir iemācīti rūpēties par savu karavīru garīgo labsajūtu. Ja aizbrauc misijā uz karsto punktu, komandieris regulāri nāks ar tevi aprunāties, lai saprastu, kā jūties, vai ir kādas problēmas.

Tāpat ir daudz lielākas iespējas uzturēt saikni ar ģimeni: videozvani, e-pasts utt.

Smagās atmiņas par Afganistānas karu jūs neatturēja no atgriešanās šajā zemē, kad piedalījāties misijā jau Latvijas armijas sastāvā, vēlāk esat dienējis arī Irākā. Kas pamudināja piedalīties šajās misijās?

Pirmkārt, jau tas, ka es uz turieni devos kā Latvijas karavīrs, kurš pilda savas valsts doto uzdevumu. Padomju laikā man nācās dienēt okupācijas armijas karaspēkā, un neviens man neprasīja, vai gribu karot Afganistānā. Otrkārt, bija interesanti apskatīties, vai un kā Afganistāna ir mainījusies kopš pirmās reizes, kad tur biju. Treškārt, es biju instruktors, kura uzdevums bija sagatavot mūsu karavīrus šādām misijām, un kā tas izskatītos, ja es teiktu: “Labi, tagad esat gana apmācīti, varat doties misijā, bet es pagaidīšu mājās!”

Ar jūsu padomiem un līdzdalību tapusi filma “Dvēseļu putenis”, kas pārspēja visus kases rekordus, kļuva par Latvijā visvairāk skatīto filmu kopš neatkarības atjaunošanas. Vai tas bija pārsteigums, ka tik smaga filma skatītājus uzrunāja vairāk nekā vieglās komēdijas un melodrāmas?

Domāju, ka cilvēkus uzrunāja filmas patriotiskais vēstījums. To varēja redzēt jau filmas veidošanas laikā, kad masu skatu dalībnieki bija gatavi pārvarēt grūtības, filmēties salā un aukstumā, nesaņemot par to nekādu atlīdzību. Skaidrs, ka mēs esam un būsim parādā strēlniekiem, kas izlēja savas asinis, lai latviešiem būtu iespēja veidot savu valsti.

Pēc tam kad Krievija ieņēma Krimu un sākās karadarbība Ukrainas austrumos, atteicāties filmēties Krievijas filmā “Vikings”, kur daļa kadru tika filmēti Krimā. Kas pamudināja pieņemt šādu lēmumu?

Redzēju, ka krievi ignorē visas starptautisko tiesību normas, neievēro pamieru, kam paši piekrituši. Sanāca tā, ka maijā bija paredzēta filmēšana Krimā, un 9. maijā filmēšanas grupa paziņoja, ka visiem esot jābrauc uz Sevastopoli skatīties svētku salūtu. Es paziņoju, ka nekur nebraukšu, jo man tie nav nekādi svētki. Pēc tam vēl bija plānots turpināt filmēšanu, bet es atgriezos Latvijā un atpakaļ vairs nebraucu.

Viņi vēl zvanīja, interesējās, domāja, ka Latvijā uz mani izdarīts spiediens, lai es nesadarbojos ar Krieviju, taču tas bija tikai un vienīgi manis paša lēmums. Kopš tā laika ar Krievijas kino projektiem neesmu sadarbojies.

Pirms dažiem gadiem saņēmāt “Lielā Kristapa” balvu kā labākais aktieris otrā plāna lomā. Šādu balvu saņēmis arī jurists Andris Daugaviņš par lomu filmā “Kriminālās ekselences fonds”. Vai tas nozīmē, ka aktiera darbs nemaz nav tik sarežģīts, ja amatieri izkonkurē profesionāļus?

Filmā “Džimlai rūdi rallallā”, par ko saņēmu šo balvu, man jau nekas īpaši nebija jātēlo, jo filmā bija attēlota armijas dzīve, kas bija mana ikdiena. Nedomāju, ka varu konkurēt ar profesionāliem aktieriem. Viņiem pietiek ar trim četrām dienām, lai apgūtu pamatiemaņas un iejustos karavīra lomā. Savukārt profesionāls karavīrs nevar tā vienkārši dažu dienu laikā pārkvalificēties par aktieri. Tas ir ļoti sarežģīts un smags darbs.

Reiz teicu Olgai Dreģei: “Kā jums, aktieriem, izdodas aizmirst savas ikdienas problēmas un iejusties tēlā? Piemēram, pa dienu tev jāiet uz kāda tuvinieka bērēm, bet vakarā jābūt gatavam kāpt uz skatuves un spēlēt komēdijā. Kad man nomira mamma, es pusgadu nespēju atgūties no trieciena.”

Viens no jūsu talantiem ir arī kalēja iemaņas. Vai kalēja amats mūsdienās nav iznīcis?

Tieši pretēji, mūsdienās tas sāk atdzimt. Es saņemu diezgan daudz zvanu no cilvēkiem, kas sākuši nodarboties ar šo lietu un prasa padomu. To var redzēt arī gadatirgos, kur kalēju produkcija ir ļoti pieprasīta.

Pašam ir nedaudz žēl, ka tā arī neesmu iemācījies apkalt zirgu. Mans vectēvs bija kalējs, bet nepaspēja man iemācīt, viņš jau bija krietni gados. Savulaik bija nodienējis 25 gadus cara armijā un apprecējās tikai pēc 50 gadu vecuma.

Jūs ilgu laiku bijāt advokāta Andra Grūtupa miesassargs. Priekšstats par šo profesiju daudziem veidojies no kinofilmām, kur plecīgi vīri melnās saulesbrillēs apsargā īpaši svarīgas personas un iesaistās apšaudēs ar noziedzniekiem. Cik ļoti tas atšķiras no realitātes?

Pirmkārt, miesassargam jābūt neuzkrītošam. Ikdiena atšķiras no filmām, jo es veicu arī darbus, kas nebija tieši saistīti ar klienta apsargāšanu. Piemēram, aiziet uz veikalu un atnest produktus.

Es pie Grūtupa nostrādāju astoņus gadus, un tas nebija viegls darbs. Tev nākas atteikties no savas privātās dzīves un visu pakārtot klienta interesēm.

No rīta celies pulksten sešos, lai nokļūtu līdz klientam un pavadītu viņu uz darbu, bet nekad nevarēja zināt, cik ilgi turpināsies darba diena.

Vai atalgojums bija pietiekams, lai būtu vērts tā pūlēties?

Nevarēju sūdzēties, tolaik pelnīju ap 600 latu uz rokas, kas 90. gados bija liela nauda.

Vai bija situācijas, kad jums nācās likt lietā savas miesassarga iemaņas?

Paldies Dievam, līdz šaušanai nenonāca, bija pāris gadījumu, kad pietika ar fizisku ietekmēšanu.

Grūtups bija pretrunīgi vērtēta personība, viņam netrūka ienaidnieku un nelabvēļu. Kāds iespaids jums radās par viņu kā par cilvēku?

Domāju, ka es viņu iepazinu diezgan labi, un varu teikt, ka Grūtups bija ļoti gudrs cilvēks ar konservatīviem uzskatiem. Piemēram, viņš nestrādāja ar datoru, visu rakstīja ar roku.

Es no viņa daudz ko iemācījos. Viņš cienīja savu un citu cilvēku laiku, nekad nekavēja norunātās tikšanās. Ja kaut ko apsolīja, tad arī izdarīja. Ja nevarēja vai negribēja darīt, tad tā arī pateica.

Mūža nogalē Grūtups sirga ar vēzi un nolēma izdarīt pašnāvību, lai izbeigtu ciešanas. Sazvērestības teoriju piekritēji gan uzskata, ka viņš tika novākts, jo pārāk daudz esot zinājis.

Tās ir muļķības! Grūtups bija stiprs cilvēks, kurš pats nolēma pielikt visam punktu. Pēc tam internetā lasīju komentārus, ka Grūtups esot bijis “mīkstais”, gļēvulis, jo padevies slimības priekšā. Taču tas, kā viņš aizgāja no dzīves, prasīja lielu drosmi. Līdzīgi kā kara laikā, kad smagi ievainoti karavīri izdarīja pašnāvību, lai nebūtu jāmokās.

Arī jums bija nopietnas veselības problēmas, limfātiskās sistēmas vēzis. Kā šobrīd jūtaties?

Paldies Dievam un ārstiem, tagad jūtos labi, iestājusies remisija. Sevišķi lielu paldies gribu teikt dakterei Ingrīdai Ūdrei, kas precīzi noteica diagnozi un sastādīja ārstēšanas plānu. Izgāju ķīmijterapijas kursu, lietoju medikamentus, kas palīdzēja tikt galā ar to draņķi.

Tagad regulāri staigāju uz analīzēm, pirms kāda mēneša bija lielā “tehniskā apskate”, analīzes ir labas, viss kārtībā.

Cilvēkiem, kas paši ar to nav saskārušies, ir grūti iedomāties sajūtu, kad tev paziņo diagnozi “vēzis”. Daudziem šķiet, ka tas ir gluži kā nāves spriedums. Kā jūs uztvērāt šo ziņu?

Man nebija panikas. Domāju – kā būs, tā būs. Kas mainītos, ka es būtu sācis trakot vai ieslīgtu sevis žēlošanā? Nāve ir dzīves finišs, bet nav jēgas no tās baidīties. Diemžēl daudzi cilvēki iznieko savu vienīgo dzīvi, jo viņi visu laiku dzīvo vai nu pagātnē, vai nākotnē, bet ne šodienā. Viņi saka: “Aiziešu pensijā, tad beidzot varēšu darīt to un to.” Bet tev nav nekādas garantijas, ka piedzīvosi rītdienu, tāpēc labāk darīt šeit un tagad.

Varbūt cīņā ar vēzi jums palīdzēja tas, ka jūs kā karavīrs jau bijāt skatījies nāvei acīs un šī nebija pirmā reize, kad sapratāt: “Es varu nomirt.”

Karavīra rūdījums palīdz daudzās dzīves situācijās. Piemēram, ķīmijterapijas kurss bija garš un mokošs process. Kad ierodies slimnīcā, tev no rīta līdz vakaram pumpē iekšā dažādas zāles. Redzēju, ka citi vīri ļoti mokās, bet es to pārcietu diezgan labi, pirmās dienas vakarā biju gatavs pats sēsties pie stūres un braukt mājās.

Dakteri domāja, ka esmu pilnīgi traks. Vienīgā blakne bija, ka no ķīmijterapijas man nogāja mati.

Ar ko nodarbojas jūsu sieva un meitas?

Mana sieva Dzintra ir bērnudārza audzinātāja, vecākā meita Ita strādā ar projektiem Austrumu slimnīcā. Jaunākā meita Rita strādā divos darbos, bet tagad vēl iestājusies Zemessardzē, viņa vēlas kļūt par militāro paramediķi. Es tikai priecājos, ka ģimenē vēl kādam ir interese par armijas lietām.

SAISTĪTIE RAKSTI
Neiznieko savu vienīgo dzīvi!

Ziedonis Ločmelis

Dzimis 1961. gada 29. maijā Aucē

Mācījies Višķu lauksaimniecības tehnikumā

Dienējis padomju armijā, karojis Afganistānā, pēc dienesta strādājis milicijā

Pēc neatkarības atjaunošanas pievienojās Latvijas armijai, dienējis Zemessardzē un NBS Speciālo uzdevumu vienībā, piedalījies misijās Irākā un Afganistānā

Strādājis par advokāta Andra Grūtupa miesassargu

Apguvis kalēja darba iemaņas, ieroču un rotu kalšanu

Filmējies vairāk nekā 40 filmās

2014. gadā saņēmis “Lielā Kristapa” balvu kā labākais aktieris otrā plāna lomā

Precējies, sieva Dzintra, meitas Ita un Rita, divi mazbērni.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
MB
Madara Briede
Praktiski
Zvana nezināms vai privāts numurs: vai atbildēt ir droši? 2
12 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Urbanovičs: Mums jāgatavojas tam, kas varētu notikt, ja… 69
17 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Ir tik riebīgi redzēt šādus rupjus cilvēkus!”: soctīklos nopeļ influenceri Elīnu Didrihsoni, kura publiski ignorē Covid-19 ierobežojumus 53
12 stundas
DB
Dace Baltruma
Ziņas
Lasītāja: Plaisa starp “mēs” un “viņi” plešas platumā. Vai kāds parēķinājis, cik nonākuši kapu kalniņā tikai tādēļ, ka laikus netika pie ārsta? 45
17 stundas
LA
LA.LV
Stāsti
FOTO: Viņš nokļuva pasaules mediju uzmanības centrā, “izvēloties īsto brīdi”. Kas ir NATO rudais kaķis? 17
6 stundas
Lasīt citas ziņas
IE
Ināra Egle
Ziņas
Iebilst pret latgaliešu valodas uzspiešanu: unikālā ceļa zīme sašķeļ vietējo sabiedrību 201
9 stundas
LE
LETA
Ziņas
Pavļuts skaidro, kas būs nepieciešams, lai pagarinātu Covid-19 sertifikātu 41
2 stundas
LE
LETA
Ziņas
ASV valsts sekretārs: Bažas izraisa Krievijas plāni izvērst iespējamu militāru agresiju
1 stunda
LE
LETA
Ziņas
Covid-19 izplatības karte: kuros divos novados ir augstākais saslimstības līmenis? 2
5 stundas
AB
Anita Bormane
Ziņas
Liepājā viesosies izcilais igauņu diriģents Risto Josts
22:59
LE
LETA
Ziņas
Rīgas “Dinamo” Krikunova debijā cieš neveiksmi pēcspēles metienu sērijā
22:47
LE
LETA
Ziņas
ASV valsts sekretārs: Bažas izraisa Krievijas plāni izvērst iespējamu militāru agresiju
22:35
LA
LA.LV
Stāsti
FOTO: Viņš nokļuva pasaules mediju uzmanības centrā, “izvēloties īsto brīdi”. Kas ir NATO rudais kaķis? 17
6 stundas
LA
LA.LV
Stāsti
“Viņš pēc piecām minūtēm jau bija aizmirsis, ko izdarīja.” Andrejs aiztur dzērājšoferi, kurš notriecis viņa meitu
1 stunda
DJ
Diāna Jance
Ziņas
“Par Mārtiņu Braunu ir grūti, pat neiespējami rakstīt pagātnes formā.” No dvēseles dziesminieka atvadoties 1
3 stundas
AB
Anita Bormane
Ziņas
Liepājā viesosies izcilais igauņu diriģents Risto Josts
36 minūtes
ZD
Zane Dzene
Ziņas
Stāsts par depresīvu britu profesoru, kurš zaudējis savu mīļoto. Aktuālā kino izlase
1 stunda
LE
LETA
Ziņas
Leiena: Eiropas Savienībai ir laiks domāt par obligātu vakcināciju 216
7 stundas
Inita Šteinberga
Praktiski
Kāpēc Ziemassvētku kaktusam lūst zariņi?
11 stundas
LE
LETA
Ziņas
Rīgas “Dinamo” Krikunova debijā cieš neveiksmi pēcspēles metienu sērijā
48 minūtes
LE
LETA
Ziņas
Autobusa un NBS kravas auto sadursme: glābēji izstāsta avārijas detaļas 27
7 stundas
AK
Atis Klimovičs
Ziņas
Atis Klimovičs: Liela uzbrukuma gadījumā Kremlis var neizturēt milzīgo zārku skaitu 21
3 stundas
VS
Viesturs Sprūde
Ziņas
Ar sportisku pagātni. Jaunā Vācijas ārlietu ministre “neļausies tikt atstumta” 4
3 stundas
LE
LETA
Ziņas
Ģenerālprokuratūra lūdz Saeimu izdot Ādamsonu kriminālvajāšanai 25
7 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
“Mēs esam diezgan slima populācija!” Zavadska skaidro, kāpēc Latvijā tik liels mirušo skaits no Covid-19 176
10 stundas
LA
LA.LV
Veselam
“Kamēr daudzi nevakcinējas pret kovidu, HIV pacienti lūdzas, lai viņiem būtu šāda iespēja,” Ažiņa atklāj, vai būs pieejama arī vakcīna pret HIV 14
7 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
TESTS: Izvēlies lapsu un uzzini, cik patiesībā atbildīgs un uzticams tu esi! 5
13 stundas
MB
Madara Briede
Praktiski
Zvana nezināms vai privāts numurs: vai atbildēt ir droši? 2
12 stundas
PR
Praktiski.lv
Praktiski
Cepeškrāsnī gatavoti pildīti tomāti ar skābo krējumu un zaļumiem
11 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Tas kaitē viņas locītavām…”: 95 gadus vecajai karalienei katru dienu vairs nav atļauta glāze sausā “Martini” 12
12 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. “Es diezgan daudz paraudāju”: latviešu aktrise Daiga Gaismiņa-Šiliņa atzīstas, ka bērnu dēļ lējusi asaras 8
13 stundas
JL
Juris Lorencs
Ziņas
Juris Lorencs: Vācija vairs nav pirmajā vietā 22
14 stundas
DB
Dace Baltruma
Ziņas
Lasītāja: Plaisa starp “mēs” un “viņi” plešas platumā. Vai kāds parēķinājis, cik nonākuši kapu kalniņā tikai tādēļ, ka laikus netika pie ārsta? 45
17 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Urbanovičs: Mums jāgatavojas tam, kas varētu notikt, ja… 69
17 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Esmu brīvprātīgi izvēlējies nevakcinēties!”: pianists Vestards Šimkus paziņo, ka pārtrauc savu profesionālu darbību 356
1 diena
PR
Praktiski.lv
Praktiski
Kā ļoti garšīgi pagatavot šampinjonus? 8
1 diena