“Nevaram stāstīt pasakas, ka visus dronus notrieksim!” Politiķi nespēj vienoties par dronu sienu, Latgales drošību un patvertnēm 0
Baltijas valstīm, Polijai un Somijai drošības jautājumos nepieciešama ciešāka koordinācija, jo šīm valstīm ir līdzīgi apdraudējumi. Viena no iniciatīvām, kas varētu palīdzēt, ir tā dēvētā dronu siena, taču diskusijas dalībnieki uzsver – sabiedrībai nevajadzētu radīt ilūziju, ka šāda sistēma būs ātri izveidojama vai spēs notriekt visu.
Viedokļus TV24 raidījumā “Preses Klubs” izsaka Rīgas vicemērs, bijušais VARAM ministrs Māris Sprindžuks, LU Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes lektore un pētniece Kristīne Bērziņa-Cunska un uzņēmējs, bijušais Ministru prezidents Māris Gailis.
Dronu siena un koordinēta rīcība starp valstīm, kuras saskaras ar līdzīgiem drošības izaicinājumiem, ir pareizs virziens. Runa ir ne tikai par Latviju, bet arī par pārējām Baltijas valstīm, Poliju un Somiju.
Vienlaikus tiek uzsvērts, ka nevajadzētu gaidīt ātru un pilnībā gatavu risinājumu jau tuvākajā laikā.
“Es domāju, ka kaut kāda dronu siena gada beigās par 99% nebūs. Varbūt uzliks radarus, bet pilnvērtīga automātiska sistēma ir vairāku gadu process,” Gailis saka.
Sabiedrībai nav jāzina visas tehniskās detaļas, un tas arī nebūtu drošības interesēs. Taču cilvēkiem ir jābūt sajūtai, ka valsts virzās pareizajā virzienā un beidzot nopietni pievēršas jaunajiem apdraudējumiem.
“Pēdējie notikumi, kur bija spiests atkāpties aizsardzības ministrs un nāca vietā militāra persona Meļņa kungs, viņš radīja tādu kā pagrieziena punktu domāšanā par militāro drošību!” Sprindžuks norāda.
Ilgu laiku drošība asociējusies ar “smagajiem dzelžiem” – tankiem, lielām sistēmām un dārgām pretraķešu iekārtām. Taču mūsdienu karš, kā rāda Ukraina, strauji mainās.
“Modernais karš ļoti strauji mainās, un visu nosaka šie mazie štrunti, kas lido pa gaisu,” Sprindžuks teic.
Tieši tāpēc Latvijai jāattīsta spējas pamanīt, pārtvert un neitralizēt dronus. Vienlaikus jāapzinās, ka jebkura sistēma ātri novecos, jo tehnoloģijas mainās ļoti strauji. Tas ir nepārtraukts sacensības process starp tiem, kas uzbrūk, un tiem, kas aizsargājas.
Šī jaunā realitāte nozīmē arī to, ka ieguldījumiem jābūt ne tikai tehnikā. Diskusijā izskan, ka, iespējams, vēl svarīgāk ir ieguldīt cilvēkos, apmācībā, pieredzes pārņemšanā no Ukrainas un praktiskā reaģēšanas spēju attīstīšanā.
“Investīcija ir pat vairāk cilvēkos un apmācībās nekā tajos dzelžos, jo tie dzelži mainīsies ļoti strauji,” izskan diskusijā.
Vienlaikus tiek brīdināts – sabiedrībai nedrīkst apsolīt to, ko valsts objektīvi nevar izdarīt. Ja Latvijā atkal ielidos kāds drons, un to neizdosies fiksēt vai notriekt, tas, visticamāk, izraisīs lielu skandālu. Taču pilnīgi necaursitamas sistēmas neeksistē.
“Man ir skaidrs, ka ielidos. Skaidrs, ka kādu nenotrieks. Tas nav iespējams,” Gailis uzsver diskusijā, atgādinot, ka arī Ukraina, lai gan tai ir milzīga kara pieredze un plašs atbalsts, nespēj notriekt pilnīgi visus dronus un raķetes.
Tāpēc, pēc diskusijas dalībnieku domām, cilvēkiem jāstāsta patiesība – gan par iespējām, gan ierobežojumiem, gan kļūdām. Sabiedrība spēj saprast, ka kļūdas notiek, ja vien tai netiek solīta absolūta drošība.
“Nekādā gadījumā nedrīkst apsolīt to, ko mēs nevaram izdarīt. Tas ir pats sliktākais – sastāstīt pasakas,” Sprindžuks pārliecināts.
Runājot par Latgali, diskusijas dalībnieki norāda, ka baiļu sajūtu nevajadzētu mākslīgi pastiprināt. Izskan, ka uz Latgali cilvēki brauc regulāri, arī pie robežas, un redz, kā situācija mainās un kā tiek stiprināta robežas infrastruktūra.
“Braukt uz Latgali nav bail,” Bērziņa-Cunska norāda.
Vienlaikus tiek atzīts, ka cilvēka daba ir neiztēloties sliktāko scenāriju katru dienu. Kamēr “lodes nesvilpj garām”, cilvēki turpina dzīvot, strādāt un cerēt, ka viss būs labi. Tomēr tas nenozīmē, ka valstij nav jāgatavojas.
Diskusijā izskan, ka svarīgākais ir runāt ar cilvēkiem – īpaši reģionos, kas atrodas tuvāk robežai. Cilvēkiem jāzina, kādi ir riski, ko valsts dara un ko tā nevar garantēt.
Atsevišķa tēma ir patvertnes. Tās diskusijā tiek raksturotas kā “karsts kartupelis”, jo valsts šajā jomā ilgstoši nav paveikusi pietiekami daudz.
Vienlaikus tiek atzīts, ka prasību un standartu noteikšanā Latvija mēdz pārspīlēt, tādēļ process kļūst sarežģītāks.
“Patvertņu jautājums ir karsts kartupelis. Eiropa ir iedevusi naudu, bet valstī to nav daudz, jo, kā parasti, pārcenšas ar prasību definēšanu un augstiem standartiem,” Sprindžuks saka.
Patvertnes, pēc diskusijas dalībnieku domām, nav tikai fiziska infrastruktūra, bet arī psiholoģiskās drošības jautājums. Reāli izbūvēt pietiekami daudz pilnvērtīgu patvertņu visai pilsētai nav iespējams, tāpēc jādomā praktiski.
Svarīgi ir nevis uztaisīt dažas iespaidīgas paraugpatvertnes, bet gan panākt, lai publiskajās ēkās, skolās un jaunajos būvniecības projektos jau sākotnēji tiktu paredzēta iespēja telpas izmantot arī drošības vajadzībām.
“Nav runa par to, ka mēs tagad uztaisīsim dažas superforšas patvertnes. Svarīgi ir, lai, veidojot jaunu attīstību, mēs paredzam šo otro funkciju,” viņš turpina.
Tehniskie stāvi, pagrabi un pazemes telpas daudzviet jau pastāv, taču tiem jāpiešķir skaidra drošības funkcija. Īpaši būtiski tas ir skolām un publiskām ēkām, kur cilvēkiem krīzes brīdī jāzina, kur doties.
Diskusijas kopsaucējs ir skaidrs – Latvijas drošības domāšanai jāmainās līdzi karam Ukrainā. Dronu draudi, robežas stiprināšana, sabiedrības informēšana, patvertnes un spēja atzīt kļūdas kļūst par vienas sistēmas daļām.
Galvenais, pēc diskusijas dalībnieku domām, ir neapsolīt neiespējamo, bet soli pa solim veidot aizsardzību, kas atbilst jaunajai realitātei.
Jūnija sākumā TV24 raidījumā “Uz līnijas” Rīgas domes Drošības un civilās aizsardzības komitejas vadītājs Ģirts Lapiņš atklāja, ka Rīgā pašlaik vēl nav pilnībā gatavu patvertņu, un iepriekš izvietotās zaļās norādes nedrīkst pārprast kā apliecinājumu, ka konkrētās vietas jau ir pilnvērtīgi aprīkotas ilgākai uzturēšanās iespējai.
Viņš norāda, ka zaļā zīme pie ēkas nozīmē tikai to, ka konkrētajā vietā potenciāli var īslaicīgi patverties apdraudējuma gadījumā. Tas nozīmē, ka telpa var būt piemērota īsam patvērumam un tai nevajadzētu būt bīstamai, piemēram, no konstrukciju sabrukšanas viedokļa. Tomēr šādas vietas vēl nav uzskatāmas par pilnvērtīgām patvertnēm.
Lapiņš uzsver, ka pilnvērtīgām patvertnēm nepieciešama ventilācija, ūdensapgāde, kanalizācija un citi tehniski risinājumi, kas ļautu cilvēkiem tur uzturēties ilgāku laiku. Šobrīd šādas infrastruktūras zaļi marķētajās vietās nav, tāpēc tās nav paredzētas ilgstošai atrašanās iespējai, piemēram, vairākas stundas.
Rīgā plānots izbūvēt 166 patvertnes. Pēc Lapiņa teiktā, šim mērķim paredzēts 15 miljonu eiro finansējums, un pašlaik notiek iepirkuma process. Pilnībā šīs patvertnes paredzēts izveidot līdz 2027. gada beigām. Tajās plānots nodrošināt ventilāciju, ūdeni, kanalizāciju un citus nepieciešamos apstākļus.
