“Ielaist Latvijā tikai kā vergus uzreiz kaut ko rakt! Nu, nevajag ārstēt tos čurkas!” Elbakjans un Circene TV studijā sastrīdas par migrantu politiku Latvijā 8
Nelegālās migrācijas jautājums Latvijā joprojām raisa ļoti asas diskusijas – īpaši brīžos, kad runa ir par cilvēkiem, kuri mēģina šķērsot Latvijas–Baltkrievijas robežu, viņu uzturēšanu, ārstēšanu un valsts pienākumiem šādās situācijās. TV24 raidījumā “Preses Klubs” par šo tēmu diskutēja “Ghetto Games” izveidotājs Raimonds Elbakjans, uzņēmējs un bijušais iekšlietu ministrs Māris Gulbis, kā arī Saeimas deputāte un bijusī veselības ministre Ingrīda Circene.
Saruna sākās ar jautājumu, kā Latvijai būtu jāreaģē uz nelegālo migrāciju un vai valsts rīcība līdz šim bijusi pietiekami stingra. Elbakjans dalījās personīgā pieredzē no Briseles, kur, pēc viņa teiktā, jau pirms aptuveni desmit gadiem esot piedzīvojis sajūtu, ka, nokļūstot nepareizā rajonā, nav droši.
“Man likās, ka mani tūlīt nositīs un to manu draudzeni sadalīs reizinātājos!” Elbakjans atceras.
Viņš to minēja kā piemēru tam, kādas sekas Eiropā, viņaprāt, radījusi nepārdomāta migrācijas politika. Elbakjans uzsvēra, ka neuzskata sevi par rasistu, taču viņam neesot saprotams, kāpēc Eiropa ilgstoši nespēj atrast stingrāku risinājumu.
“Nu vienīgais, ja mēs viņus ņemam uzreiz par vergiem kaut ko rakt, es neesmu rasists, bet nu tas ir vienīgais variants!” viņš saka.
Viņa ieskatā Latvijai jāskatās uz citu valstu pieredzi – Somiju, Zviedriju, Franciju, Vāciju –, kur migrācijas jautājumi jau radījuši nopietnas drošības un integrācijas problēmas.
“Mēs to redzam Somijā, mēs to redzam Zviedrijā, mēs visur jau redzam sekas,” diskusijā sacīja Elbakjans, norādot, ka Latvija līdz šim bijusi “pēdējā vieta”, uz kuru migranti īpaši nevēlējās braukt, bet situācija, viņaprāt, mainās.
“Tagad izejot ārā pēc pulksten 20.00 tikai čurkas minās un tā ir trāģedija!” viņš saka.
Viņš īpaši uzsvēra robežas jautājumu, norādot, ka cilvēki maksimāli jāattur no iespējas vispār ienākt Latvijā. Diskusijā izskanēja skaitlis – aptuveni 150 tūkstoši mēģinājumu gadā šķērsot Latvijas vai Baltijas robežas, lielākoties Baltkrievijas virzienā, lai tālāk dotos uz citām Eiropas valstīm. Šo skaitli raidījuma dalībnieki minēja sarunas gaitā, uzsverot, ka tas šķiet iespaidīgs, īpaši salīdzinājumā ar robežsargu skaitu.
Elbakjans pauda viedokli, ka ar “maigu varu” Latvija var nonākt lielās nepatikšanās. Viņš uzskata, ka valstij jāveido tādi apstākļi, lai cilvēki nevēlētos nelegāli šķērsot robežu vai palikt Latvijā.
Tikmēr Ingrīda Circene diskusijā vairākas reizes uzsvēra, ka jāatgriežas pie realitātes un valsts pienākumiem. Viņa norādīja, ka, ja ārsti ir snieguši medicīnisko palīdzību, par šo darbu ir jāsamaksā. Viņasprāt, nevar būt situācija, kurā mediķi izdara savu darbu, bet pēc tam tiek diskutēts, vai viņiem par to pienākas atlīdzība.
“Kuram mediķim tu teiksi, ka tu viņam nesamaksāsi par padarīto darbu?” vaicāja Circene.
Diskusijā tika pieminēta summa – 88 tūkstoši eiro, kas, pēc raidījumā izskanējušā, saistīta ar patvēruma meklētāju vai nelegālo migrantu ārstēšanas izmaksām.
Elbakjans uz to reaģēja asi, paužot viedokli, ka šādus cilvēkus vispār nevajadzētu ārstēt.
Circene šādam skatījumam nepiekrita, uzsverot, ka medicīniskā palīdzība ir reāls darbs, ko kāds ir veicis, un mediķu algu nemaksāšana nav risinājums.
Vienlaikus viņa piekrita, ka sistēmu varētu organizēt efektīvāk. Circene piedāvāja praktisku risinājumu – izvietot vienu mediķi patvēruma meklētāju izmitināšanas vietā, lai nevajadzētu katru gadījumu risināt atsevišķi un pēc tam segt lielākas izmaksas.
“Vajag ielikt vienu mediķi tajā nometinājuma vietā, un tad nevajadzēs 88 tūkstošus,” viņa sacīja.
Māris Gulbis diskusijā uzsvēra, ka migrācijas jautājumā Latvijai jādomā ne tikai par šodienu, bet arī par to, kas notiks tālāk. Viņaprāt, robežas drošība un valsts spēja reaģēt uz migrācijas spiedienu ir stratēģisks jautājums.
Raidījuma dalībnieki pieskārās arī plašākam Eiropas kontekstam. Elbakjans atgādināja par problēmām atsevišķos Zviedrijas un Francijas rajonos, kur, viņaprāt, drošības situācija ir pasliktinājusies migrācijas dēļ. Viņš pauda bažas, ka Latvija varētu atkārtot tās pašas kļūdas, ja laikus nerīkosies stingrāk.
Circene gan norādīja, ka situācijas nav vienkārši pārnesamas no vienas valsts uz otru. Viņa atgādināja, ka jārunā konkrēti – par robežas drošību, patvēruma sistēmu, medicīnisko palīdzību un valsts pienākumiem.
Diskusija vairākkārt kļuva asa, jo dalībnieku skatījums būtiski atšķīrās. Viens uzsvēra nepieciešamību rīkoties stingri un mazināt pievilcību nelegālai migrācijai, savukārt otrs atgādināja, ka valsts nevar ignorēt ne mediķu darbu, ne cilvēka pamatvajadzības krīzes situācijās.
Sarunas galvenais secinājums gan bija skaidrs – migrācijas jautājums Latvijā vairs nav tikai ārpolitikas vai robežapsardzības tēma. Tas skar arī veselības aprūpi, budžetu, pašvaldību drošību, sabiedrības noskaņojumu un valsts spēju laikus mācīties no citu Eiropas valstu pieredzes.
Jau ziņots, ka Veselības ministrija (VM) lūdz no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem piešķirt 88 694 eiro, lai nodrošinātu izdevumus par patvēruma meklētājiem sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem 2026. gada pirmajā pusgadā.
Kā liecina VM rīkojuma projekts, no pieprasītās summas 74 371 eiro paredzēts Nacionālajam veselības dienestam (NVD), lai kompensētu ārstniecības iestādēm izdevumus par patvēruma meklētājiem sniegto primāro, sekundāro ambulatoro un stacionāro veselības aprūpi no šī gada 1. janvāra līdz 30. jūnijam.
Savukārt 14 323 eiro paredzēti Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam (NMPD), lai apmaksātu izdevumus par 72 neatliekamās palīdzības izsaukumiem pie patvēruma meklētājiem tādā pašā periodā.
No šiem izsaukumiem 56 veikti patvēruma meklētāju centrā “Mucenieki” Ropažu novadā, septiņi – aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā Daugavpilī, vēl septiņi – patvēruma meklētāju centrā “Liepnas”, kas atrodas Alūksnes novadā, bet divi izsaukumi veikti Iekšlietu ministrijas veselības un sporta centra nodaļā “Dzintari”, kas atrodas Jūrmalā, Piestātnes ielā 14.
Atbilstoši NMPD cenrādim viena neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes izsaukuma izmaksas ir 198,93 eiro.
Kā skaidro VM, finansējums patvēruma meklētāju veselības aprūpei ministrijas budžetā netiek plānots, jo nav iespējams prognozēt personu skaitu un ar to saistītos izdevumus, ko ietekmē arī ģeopolitiskā situācija. Tādēļ radušos izdevumus nepieciešams kompensēt no valsts budžeta programmas “Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem”.
Arī soctīklos ļaudis par šo VM lūgumu ir nikni, jo naudas nepietiek diabēta pacientiem, vēža slimniekiem, bērniem, bet tagad finansējums tiek prasīts tieši imigrantiem.
“Cik tur atvēlēti līdzekļi imigrantu ārstēšanai? 90 000 eiro? Tai pat laikā onkoloģijas pacienti mirst, 1. Tipa diabēta pacienti izdzīvo ar 3 testa strēmelēm dienā… bērni nevar sagaidīt rindas pie ārstiem,” kāda sieviete raksta soctīklos.
Komentāros cilvēki raksta, ka diabēta pacientiem ikdiena bez sensora nozīmē nemitīgu trauksmi – īpaši naktīs, darbā, skolā vai fiziskas slodzes laikā. Daļa norāda, ka valsts šajā jautājumā pārāk ilgi vilcinās, jo sensori palīdzētu novērst smagas komplikācijas un vēlāk arī daudz lielākus ārstēšanas izdevumus.
LA.LV jau iepriekš rakstīja, ka Latvijā 1. tipa diabēta pacientam glikozes sensori mēnesī izmaksā aptuveni 150 eiro. Ja nepieciešams arī insulīna sūknis, tā iegāde var sasniegt ap 6000 eiro, turklāt papildus jārēķinās ar līdz 300 eiro mēnesī par maināmajām detaļām.
Glikozes sensors ir neliela ierīce, kas ik pēc dažām minūtēm mēra cukura līmeni un rāda datus nepārtraukti – arī brīžos, kad cilvēks guļ, strādā vai atrodas ceļā. Savukārt insulīna sūknis ļauj precīzāk ievadīt insulīnu, ko ne vienmēr iespējams panākt ar injekcijām.
Latvijas Diabēta asociācijas pārstāve Gunta Freimane LA.LV uzsvērusi, ka slikti kontrolēts diabēts var nozīmēt nieru mazspēju, aklumu, amputācijas risku, sirds un asinsvadu slimības, biežāku ārstēšanos slimnīcā, darbspēju zudumu un invalidizāciju. Viņa norāda, ka apmēram puse no izmaksām saistībā ar 1. tipa diabēta pacientu ārstēšanu veidojas tieši komplikāciju ārstēšanai.
Latvijā ir ap 7000 pacientu ar 1. tipa cukura diabētu, bet 5878 cilvēki ir vecāki par 24 gadiem un nesaņem valsts apmaksātus insulīna sūkņus. Nacionālā veselības dienesta aprēķinos minēts, ka plašākam atbalstam diabēta pacientiem būtu nepieciešami līdz 19 miljoniem eiro, kas veidotu aptuveni 0,97% no 2026. gada veselības budžeta.
Arī Saeima šogad jautājumu aktualizējusi. 30. aprīlī parlaments uzdeva Ministru kabinetam pārskatīt zāļu un medicīnisko ierīču kompensācijas kārtību, paredzot valsts atbalstu 1. tipa diabēta pacientiem. Saeima norādīja, ka Latvijā ar 1. tipa diabētu dzīvo aptuveni 7100 cilvēku un ka šī slimība prasa nepārtrauktu ārstēšanu visas dzīves garumā.
