Nezināmā Polija 0
Pagājuši jau divdesmit gadi, kopš mūsu valsts ir brīva, brīvi ir arī ceļi uz teju visu pasauli! Manā draugu lokā retais nevar uzskaitīt vismaz 10 –15 Eiropas valstis, pa kurām ceļots, lielākā daļa lepojas arī ar kādu eksotiskāku galamērķi. Lai uzzinātu, kas ir populārākās vietas, kurp tūristi no Latvijas dodas, atliek ieskatīties dažādās aptaujās.
Pārsteigumu maz – ceļojam pie kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem, apmeklējam tradicionālākās tūrisma zemes mūsu pasaules daļā – Itāliju, Franciju, Spāniju, Horvātiju, Austriju. Garajā uzskaitījumā noteikti atradīsim arī Poliju, valsti, kurā esmu pavadījis lielu daļu sava darba laika! Polija nekad nav bijusi šā topa augšgalā, bet, manuprāt, tai ir visas iespējas tur nokļūt! Kāpēc? To mēģināšu izskaidrot.
Polijas lielceļi
90. gados, metoties atklāt nupat atvērtās Eiropas zemes, Poliju šķērsojušo ceļotāju īpatsvars Latvijas tūristu vidū ir milzīgs. Kāda Polija bija pirms gadiem divdesmit, laikam nebūtu jāstāsta. Bet tieši šis pirmais iespaids ir dziļi iespiedies daudzu apziņā, saglabājoties līdz pat šodienai. Līkumotie un šaurie Polijas ceļi, alejas un gausā automašīnu plūsma, laupīšanas un prostitūcija – kas no tā visa patiesībā saglabājies mūsdienās?
Sāksim ar līkumainajiem ceļiem! Ja dodamies Eiropas virzienā, mūsu uzdevums ir veikt ceļa posmu līdz Ostrovas Mazoveckai. Pārdesmit kilometrus aiz tās sākas modernas un platas autostrādes, no kurām jaunākā – pilnībā atklātā šoseja Varšava–Berlīne. Arī Čehijas virzienā vairs ilgi nebūs jāgaida, kad tiks pabeigta šosejas rekonstrukcija līdz Katovicei. Autostrāde ved uz Ķelci (netālu no Krakovas).
Pēc poļu plāniem, drīzumā valsti šķērsos Gdaņ-skas–Katovices autostrāde. Visi minētie ceļi atbilst Rietumeiropas standartiem – tie aprīkoti ar nobrauktuvēm, tualetēm, telefona būdiņām ārkārtas gadījumiem.
Arī ceļš no Lietuvas robežas līdz minētajām autostrādēm ir manāmi uzlabots. Šobrīd, šķērsojot Poliju, grūti atrast kādu agrāk tik raksturīgo līkumoto un šauro ceļu ar koku rindām gar to. Ja uz tāda vēlaties nokļūt, iesaku doties caur Mazūriju, Polijas ezeru zemi, uz Gdaņsku. Te pārsimts kilometru garumā tos varēsiet izbaudīt pēc pilnas patikas! Kāpēc šis ceļš, kuram dots valsts nozīmes ceļa numurs, joprojām ir tāds kā senāk? Sarežģītā ezeru sistēma, ko tas šķērso, un aizsargājamās teritorijas noteikušas savus ierobežojumus. Tomēr poļi būvē un būvē jaunus ceļus, kas zina, varbūt jau pēc pāris gadiem mans ieteikums vairs nebūs aktuāls! Par Polijas ceļubūves apjomiem var tikai pabrīnīties – vienlaikus vairākus simtus kilometru gari celtniecības posmi!
Daudzi ar smaidu atminas laiku, kad uz ceļiem valdīja mazie poļu fiatiņi. Daudzi tos bija iesaukuši par mugursomām – mazi, bet ietilpīgi. Izmērījām – ja noņemtu “Fiat” riteņus, tas veiksmīgi ietilptu daudzu tūristu autobusu bagāžas nodalījumā! Līdz mūsdienām gan to skaits ir tik stipri sarucis, ka “mugursomas” ieraudzīšana kļūst par notikumu! Daudzi no tiem savu darbu jau beiguši, daudzi sadauzīti sacensībās, īpaši populāras bija t. s. cīņas bez noteikumiem. Poļi gan nav krituši otrā galējībā – joprojām lielākā daļa izvēlas ne tos lielākos spēkratus un ar mazu degvielas patēriņu.
Arī “Fiat” ražotne joprojām pastāv, vēl vairāk – tā izgatavo pusmiljonu automobiļu katru gadu! “Fiat-500” jaunāko versiju ražo vien Tihi rūpnīcā un Meksikā, bet “Fiat Panda” ražošana noris tikai Polijā! Tāpat Tihi ražo “Lancia Ypsilon”. Šie auto ar iespaidīgiem parametriem neizceļas, tieši pretēji – ietilpst mini grupā. Tihi pilsētu gan iesaku apmeklēt ne jau autorūpnīcas dēļ – te atrodas lielākā alus darītava Polijā “Tyskie”.
Sāpīgs temats ir Polijas lielceļu noziedzība. Deviņdesmitajos gados regulāri nācās dzirdēt par laupīšanām, pat tūristu autobusi netika saudzēti. Cepuri nost, bet poļi šo problēmu ir atrisinājuši, jau gadus desmit ceļi ir droši un laupīšanas gadījumu skaits ir tuvu nullei.
Jāteic, ka starp šiem lielceļu laupītājiem poļu nav bijis daudz, lielākā daļa bija peļņā atbraukušie noziedznieki no bijušās Padomju Savienības.
Līdzīgi arī meitenes lielceļu malās, kas daudziem tik ļoti asociējas kā neatņemama Polijas lielceļu sastāvdaļa, nebūt nav vietējās – nebrīnīšos, ja daža laba bijusī padomju republika pat būtu pārstāvēta kuplākā skaitā par polietēm (daudzas šajā arodā strādājošās polietes savukārt devušās labākas dzīves meklējumos uz Rietumiem). Meitenes stāv arī mūsdienās, gan krietni mazākā skaitā. Tomēr nespēja izskaust šo acīmredzamo prostitūtu darbību raisa izbrīnu, īpaši zinot, ka poļi ir viena no reliģiozākajām Eiropas nācijām. Latvijā ceļmalas krogos un viesnīciņās prostitūcija ir nieks, salīdzinot ar to, ko piedāvā moteļi Polijā.
Ziemeļpolija – ūdeņu zeme
Visu 16 Polijas vojevodistu uzskaitīšana būs ne vien gara, bet arī apgrūtinoša. Tāpēc esmu izvēlējies dalīt Poliju trīs daļās – Ziemeļpolija (esmu iesaucis to par ūdeņu zemi), Dienvidpolija (kalnu zeme) un Viduspolija (garlaicīgā Polija). Katra no šīm daļām tik ļoti atšķiras, ka, dodoties trīs dažādos braucienos pa katru no tām, jums šķitīs, ka esat bijuši trīs dažādās valstīs!
Vairākums Polijā nokļūst, braucot caur Lietuvu. Pirmais reģions, kas atrodas pašā Polijas ziemeļaustrumu stūrītī, ir Suvalkija, daļa no kādreizējās lietuviešu zemes, tagad Podlases jeb Bjalistokas vojevodistē. Tūrisma grupas te pusdieno ceļmalas krodziņos “Kovbojs” vai “Abro”. Izrādās, ka, nogriežoties no lielceļa, arī šajā stūrītī var atrast virkni interesantu apstāšanās vietu. Vispopulārākā gan Polijā, gan mums zināmākā ir Augustova – kūrortpilsēta, kas atrodas starp vairākiem ezeriem. To šķērso Augustovas kanāls – unikāls 100 km garš ūdens-ceļš, kas veidots, lai savienotu Vislas un Nemunas baseinus. Cik skumji, ka neilgi pēc tā pabeigšanas tika atklātas dzelzceļa priekšrocības kravu pārvadājumos un ūdensceļš, kas bija paredzēts intensīvai kravas liellaivu plūsmai, jau sen pamests. Kas zina, varbūt tik kārotā iekļaušanās UNESCO sarakstā atvērs kanālam otro elpu! Bet ezeru sistēmu gan varam izbaudīt, dodoties izbraucienā ar kuģīti. Tālākais punkts tūristu maršrutā ved uz Studiņečnu, kur savulaik pats Jānis Pāvils II vadījis brīvdabas misi.
Savdabīga vieta skaistā ezera ielokā ir Vigri klosteris – septiņus kilometrus no Suvalku pilsētas. Klosteris jau sen nepilda pamatfunkcijas, tomēr tā baznīcā joprojām noris reliģiski pasākumi. Klostera dzīvojamās ēkas atgādina rūķu namiņus, ko vislabāk aplūkot no skatu laukuma zvanu tornī.
Klosteris atrodas vairākus kilometrus no lielceļa, tāpēc tā apskatei nepieciešams ilgāks laiks, tomēr varu ieteikt vienu no savdabīgākajām jaunajām baznīcām Polijā, kuras apskate daudz laika neprasīs. Grajevas pilsētas centrā, nokļūstot pie liela krustojuma, jāpagriežas Bjalistokas virzienā. Apmēram divus kilometrus no krustojuma, netālu no pilsētas robežas, ielas malā kreisajā pusē atrodas iespaidīga baznīca, kuras elementi veidoti no dzelzs. Šo baznīcu parasti iesaku divu iemeslu dēļ – pirmkārt, tā ir lielisks piemērs moderno baznīcu arhitektūras risinājumu bagātībai Polijā, otrkārt, atrodas vien pāris minūšu brauciena attālumā no Varšavas ceļa – tātad pavisam netālu no baznīcas, nenojaušot par tās eksistenci, pabrauc garām tūkstošiem mūsu tūristu.
Ja vēlamies iepazīties ar vojevodistes nozīmīgāko pilsētu Bjalistoku (pie mums bieži lieto nosaukumu Belostoka), parasti pirmā asociācija ir tās tirgus. “Lielveikals “Auchan” arī tur ir,” piebilst mans draugs, jaunas ģimenes tēvs, kurš aprēķinājis, ka pamperu krava, kas satilpst viņa auto un bērnu nodrošina teju pusgadam, ir pietiekami liels pirkums, lai atmaksātos degviela ceļam no Latvijas, gan būtu sataustāms arī ietaupījums.
“Braņicku pils? Neesmu dzirdējis…” viņš nosaka. Nevēlos salielīt šo pilsētu ar tūrisma apskates vietu bagātību, tomēr Braņicku pils un pilsētas rātslaukums ir piemēri, ka arī šajā industriālajā vojevodistes centrā var atrast pa pērlei, pa profila bildes fonam, kā tagad moderni mēdz teikt.
Sāciet ar Mikolajkiem!
Esmu iemīlējis Mazūriju – to vislabāk izjūtu tagad, strādājot birojā Rīgā. Tieši Polijas ezeru zeme man ir pirmā asociācija, iedomājoties Polijas dabu. Nevis jūra, ne kalni, bet šie 3000 ezeri, kas satilpuši šķietami nelielā teritorijā Kaļiņingradas apgabala pierobežā. Varbūt mana latgaliskā izcelsme liek mīlēt pakalnus un ezerus starp tiem, varbūt mazās, dzīvelīgās pilsētiņas to krastos.
Polijā Mazūrija ir populārs galamērķis visu vecumu cilvēkiem – daudziem poļiem te pieder pa nelielai jahtai, citi ierodas makšķerēt vai apmeklēt Mikolajku akvaparku. Ezeru un kanālu sistēma ir pietiekami liela, lai katru gadu te varētu iepazīt arvien jaunus ezerus, neatkārtojot iepriekš redzēto.
Mazūrijā, pirmkārt, būtu jāsāk ar Mikolajkiem – nelielu pilsētiņu ezeru sistēmas viducī. No Mikolajkiem iespējams doties ar kuģīti teju visā ezeru sistēmā. Ziemā pilsētiņa ir pamirusi, vienīgais ceļotāju mērķis ir jau minētais akvaparks. Vasarā te aktīva rosība ir gan dienās, kad jahtu ostās buras aizsedz visu horizontu, gan naktīs, kad mazie bāriņi un klubi uzsūc nakšņojošos jauniešus.
Mikolajku centrā, ezera krastmalā, atrodama gara kuģīšu piestātne. Maršrutu izvēle ir dažāda, piemēram, stundu garš maršruts aizvedīs līdz poļu jūrai – Šņardvi ezeram (lielāks par mūsu Lubānu), trīs stundās iespējams sasniegt Mazūrijas nozīmīgāko pilsētu Gižicko. Braucot uz šo pilsētu, ceļā nākas saskarties ar slūžām, zemiem tiltiem, kad kuģīša jumts tiek nolaists par metru zemāk, un kormorāniem (jūras kraukļiem), kas kā sērga izplešas ezeru sistēmā.
Kā lielisku pieturvietu ezeru sistēmā varu minēt arī Galindu apmetni – lielu viesnīcu un restorānu Beldanas ezera krastā. Galindi ir viena no izzudušajām baltu prūšu ciltīm, kas dzīvojusi šajā teritorijā. Mūsdienās poļi veiksmīgi apvienojuši stāstu par šo cilti ar dažādām senām leģendām un tradīcijām, radot tūristam tīkamu produktu.
Kāda gan starpība, cik lieli mežoņi tie galindi patiesi bijuši? Bet šovs sanāk labs, restorāns piedāvā lielisku maltīti, arī pastaigas milzīgajā parkā ir interesantas – te izstādīti dažādi kokgriezumi, kuros redzami mitoloģiski tēli. Labs piemērs, kā skaistā dabas stūrītī attīstīt veiksmīgu ideju!
Polijā ir saglabājusies virkne Otrā pasaules kara mantojuma, kas atvērta tūristu apskatei. Mazūrijā tāda ir Gierloža – “Vilku midzenis”, kas būvēts vācu Prūsijas austrumu daļā. Tieši te Hitlers pavadīja lielāko daļu kara laika, nevis Berlīnē vai “Ērgļa ligzdā” gleznainajā Bavārijā. Purvainā un ezeru ieskautā jauktu koku mežā būvētā bāze saglabājusies arī pēc spridzināšanas, vāciešiem atkāpjoties. Popularitāti rada arī uzņemtās filmas, starp kurām pēdējā stāsta par Klausa fon Štaufenberga veikto atentātu pret pašu līderi. Varētu pat izveidot maršrutu ar nosaukumu “Pa Hitlera pēdām”, “Vilku midzenim” pievienojot arī Gdaņsku (vietu, kur sākās vācu uzbrukums Polijai 1939. gada 1. septembrī), Sopotu (“Hotel Grand Palace” Hitlers mēdza apmesties) un Slovinski nacionālo parku uz ziemeļiem no Gdaņskas, kur milzīgajā ceļojošo kāpu tuksnesī (Kuršu kāpas līdzinieks) vācieši trenējuši armiju, tankus paredzētajai Ziemeļāfrikas iekarošanai.
Pārsteidzošā Elblonga
Īsti Ziemeļpolijas brīnumi ir arī Elblongas kanāls un Malborkas pils. Kanāls ir holandiešu inženiera Georga Stēnkes meistardarbs, teritorijā, kur slūžu izveide faktiski nav iespējama, izveidojot piecus pacēlājus liellaivām. Ar ūdens spēku, zobratiem griežoties, ķēdes uzvelk un nolaiž kuģīšus, relatīvi pārvarot 100 metru augstumu! Vienkāršā valodā runājot, kuģi brauc kalnā pa pļavu! Tos ievieto īpašos grozos, nostiprina, tad ūdens sāk darbināt ķēdi, kas šos grozus pa sliedēm pārvieto vēlamajā virzienā. Skats unikāls, ne velti to novērtējuši arī paši valsts iedzīvotāji. Esmu pabijis vairākās prezentācijās, kurās poļi stāsta par Poliju, un allaž Elblongas kanāls tajās tiek minēts. Mans ieteikums ir doties uz Bučiņecas ciemu, kur šo procesu var iemūžināt gan no malas, gan atrodoties laivā.
Pati Elblonga ir gana unikāla – te varat kļūt par liecinieku vecpilsētas tapšanai. Pēc kara to neatjaunoja, atstājot pļavu un Sv. Mikolaja baznīcu, bet pilsētnieki sprieda, ka tūristus bez vecpilsētas piesaistīt grūti. Pilsēta taču sena, to dibinājuši baltu prūši!
Tāpēc astoņdesmito gadu beigās parku uzraka, izpētīja tur apraktos pamatus un līdz pat mūsdienām posmu pa posmam vēsturisko centru atjauno. Jāteic, ka Elblongas vecpilsēta būs fantastisks mikslis starp viduslaiku ēku plānojumu un arhitektūru un mūsdienu celtniecības iespējām.
Polijas Baltijas jūras piekrastē var atrast vairākas “Kuršu kāpas”. Virzienā no Kaļiņingradas pirmā ir Vislas kāpa, kurā atrodama tūrisma pilsētiņa Kriņica Morska (lieliski zivju restorāni) un Piaski, kur ciema centrā lepni klaiņo pieradinātas mežacūkas. Otrā kāpa ir Hēlas strēle, kuras vēsture bagāta ar nozīmīgajām kaujām karu laikā, kā arī Hēlas ciemu tās galā, kas piesaista tūristus ar niršanas iespējām un zivju tirdzniecību krastmalā. Tūristiem iet pie sirds T-krekli ar uzrakstu “Welcome to Hel” – “Esiet sveicināti Hēlā”. Angļu valodas zinātāji jau nosmīn, ka “Hel” un “hell” (angliski – elle) raksta un izrunā ļoti līdzīgi!
Tuksnešainās kāpas un kašubi
Trešā kāpa Polijas ziemeļos ir Slovinski (Sloviņas), par kuras tuksnesi jau minēju. Atliek piebilst, ka tuksnesis Kuršu kāpā ir sīkums, salīdzinot ar šo. Mazā Lebas pilsētiņa ir līdziniece Kriņicai Morskai un Hēlai – vasarā tūristu te ir krietni vairāk nekā vietējo, un pilsētniekiem ir ko tiem piedāvāt! Tālāk līdzīgas kāpu strēles turpinās līdz pat Vācijas robežai, lielākoties tās ir kāpu joslas, kuras atdala jūru no lagūntipa ezeriem. Allaž uzskatīju, ka lieliska pludmale atrodama Kolobžegā. Pagājušajā vasarā pārsteigts lasīju par neskaitāmajiem aviācijas lādiņiem, ko sapieri šajā pludmalē bija atraduši. Zinot tās labo slavu visā valstī, ne es vienīgais uz tiem savulaik sauļojos…
Kā pēdējo no Ziemeļpolijas “obligātās literatūras” – vietām, kas jāredz, – izcelšu Kašubiju – reģionu ap Gdaņsku. Kašubi ir viena no senajām poļu ciltīm, kam izdevies izvairīties no asimilēšanās poļu pamatkopienā, saglabājot sev raksturīgo dialektu (pat rakstību!) un kultūru. Mūsdienās kašubu vairs nav tik daudz, bet lielākajos kašubu ciemos un pilsētās ar tiem vēl var satikties! Daudzi ceļotāji jau iepazinuši kašubu tautas dejas, tradicionālos ēdienus (īpaši asinsdesu!), daudzi ar sajūsmu klausījušies “kašubu notiņās” – dziesmā, ko gadsimtiem kašubi dziedājuši savām mazajām atvasēm, stāstot par pasaulē sastopamo. Pa pusei kašubs ir slavenais rakstnieks Ginters Grass, kas dzimis Gdaņskā, bet mūsdienās savus darbus rada Berlīnē. Gleznaino Ka-šubiju ap Kartuzi, kuras pauguraini rotā ezeru virtenes, poļi iesaukuši par Kašubu Šveici!
