“No huligāna līdz cilvēkam ar misiju!” – kā viens labs skolotājs var izglābt bērna nākotni
32
Mēdz teikt, lai izaudzinātu bērnu, nepieciešama cilts. Šos vārdus dzirdot, domājam par negulētām naktīm, atbalstu pēcdzemdību periodā, kad mazajam, neaizsargātajam bērniņam nepieciešama īpaša uzmanība un rūpes, bet kas notiek pēc tam? Vai skolas laikā cilts kaut kur pazūd?
Situācija mācību iestādēs, statistikas dati un pieredzes stāsti norāda uz samilzušu problēmu – arvien vairāk bērnu priekšlaikus pamet mācības un viens no iemesliem ir nepietiekams atbalsts no mums, pieaugušajiem, tāpēc projekts “Skola-kopienā” izgaismo nepieciešamos soļus, kas mums visiem jāsper kopīgi, lai motivētu jauniešus palikt skolās.
Piemēri, kur viens skolotājs spēj izmainīt bērna dzīvi tālu nav jāmeklē. TV raidījumu un pasākumu vadītājam Aivim Ceriņam un hiphopa māksliniekam un producentam Helvijam Fiņķim skolas laikā tas bija vēstures skolotājs. Katram gan savs, bet stāsti, patiesībā diezgan līdzīgi, kur, iespējams, ka vienīgais vīrietis starp daudzām citu priekšmetu skolotājām, vislabāk spēja atrast kopīgu valodu tieši ar pusaudžu puišiem, viņiem mācot ne tikai vēsturiskos notikumu līkločus, bet arī šādas tāds noderīgas atziņas un gudrības par dzīvi.
“Man vēsture ir ļoti mīļa, vēl šodien daudz lasu par to, skatos dokumentālās filmas, lai gan skolā šis priekšmets mani neinteresēja. Mums ģimnāzijā bija fantastisks skolotājs Ģirts Zālītis, tāds kārtīgs latvietis, skarbs, bet ar pilnīgi citādāku mācību pieeju tajos laikos.
Viņš mūs visus spēja ieinteresēt par vēsturi, viņš to nevis lasīja, bet stāstīja, mēs diskutējām, debatējām. Viņa stundās es mācījos skaidrot savu domu gājienu, interpretēt faktus, pamatot savu viedokli,” atceras Aivis Ceriņš, kura darbā, vadot diskusiju raidījumus TV24 bez šīm prasmēm nav iespējams.
Aivis saka, ka katru salidojumu ar klasesbiedriem dodas nolikt ziedus pie skolotāja kapos un darīs to, kamēr pats būs dzīvs. “Viņš iedeva man tādu vīrišķīgu stāju, ko es ik pa brīdim sev atgādinu, kad dzīves steigā aizmirstas, tad mainu savu rīcību, attieksmi. Iztaisnoju muguru!” Aivis pat atceras viņa spilgtāko atziņu, ko skolotājs toreiz jauniem puišiem ne reizi vien teicis:
“jūs esat puikas, bet drīz būsiet veči un jums jāuzvedas kā večiem, nevis lupatām!”
Viņš mācīja, ka otram pasniegt palīdzīgu roku ir goda lieta un apsolītais vienmēr dzīvē ir jāizpilda! Tā dzīvē ne vienmēr izdodas, bet skolotāja teiktais ar Aivi palicis vēljoprojām. “Es uzskatu, ka diploms nav noteicošais dzīves kvalitātē, bet diploms parāda to, vai cilvēks prot lietas novest līdz galam, vai uz viņu var paļauties, vai tas ir cilvēks, kurš izdarīs. Es negribēju atlikušo dzīvi dzīvot ar nepadarīta darba sajūtu!”
Arī mūziķis Fiņķis skolas laiku piemēru un uzticības personu atrada tieši vēstures kabineta telpās. “Vēsture man nepadevās, bet skolotājs pret mani kā pret tādu mazu huligānu bija tik labs, ka man bija bail viņam nodarīt pāri ar savu slinkumu. Man šķita, ka tik laba cilvēka dēļ esmu gatavs censties, lai nepieviltu viņu.
Tieši šis viens skolotājs iedeva man drošības sajūtu un, iespējams, ka tieši viņa dēļ es savulaik neatmetu skolai ar roku. Es esmu ļoti empātisks cilvēks un daudzas lietas dzīvē daru tikai tāpēc, ka es jūtu, ka tas ir kaut kas sirsnīgs un patiess, šajā gadījumā šis viens fantastiskais cilvēks deva pārliecību, ka
dienas beigās dzīvē uzvar tas, kurš ir labs cilvēks.
Man šis skolotājs bija piemērs, kam centos līdzināties.”
Tomēr ne visiem skolēniem paveicas ar tik lieliskiem skolotājiem. Šobrīd dati ir satraucoši – 2023./2024. mācību gadā 9. klases centralizētos eksāmenus nenokārtoja 729 skolēni, kā arī starptautiskā lasītprasmes novērtēšanas pētījums (PIRLS) rāda, ka daudzi skolēni nesaprot izlasīto tekstu. Savukārt 12. klases matemātikas eksāmenā tikai katrs ceturtais skolēns Latvijā spēj pārvarēt 60%, kamēr apmēram 2700 jauniešu 2024. gadā pat nesasniedza minimālos 15%.
Cipari norāda, ka izglītības sistēmā ir caurums, kāds aklais posms, kurā bērna vajadzības paliek apkārtējo nepamanītas. Šobrīd, kad visas Latvijas 9. un 12. klašu skolēni ar aizturētu elpu gaida eksāmenus un to vērtējumus, ir skaidrs, ka kaut ko ļoti būtisku pieaugušie nepamana laicīgi vai nepamana vispār.
Bērna vēlme pamest mācības nekad nebūs vienas dienas lēmums. Tie ir vairāki gadi, kuros mums būtībā bērns signalizē, tikai mēs ļoti bieži neredzam un negribam to redzēt. Projektā “Skola-kopienā” pēc iepriekšējā projekta “PuMPuRS” un dažādu speciālistu iesaistes skaidrs ir viens, ka pedagogiem, sociālajiem darbiniekiem un pat pašvaldību darbiniekiem ir jāsadarbojas un jāstrādā vienā komandā.
“Visi, kuri ir iesaistīti izglītības sistēmā, domā, ka dara labāko bērnam, piemēram, aizrādot, ja nokavēta stunda, palūdzot stundā novilkt cepuri vai par pārkāpumiem informējot vecākus. Dzīve pierāda, ka tieši šīs mūsu it kā pozitīvās darbības var rezultēties tajā, ka bērns nejūt atbalstu, nezina, kā tikt galā ar savām problēmām, nespēj par to ne ar vienu runāt, un galu galā, sliktākajā gadījumā no izglītības sistēmas izkrīt,” skaidro Projekta “Skola – kopienā” eksperte Kristīne Jansone.
Riskam priekšlaicīgi pamest mācības ir vienlīdz pakļauts katrs bērns, jo to var ietekmēt dažādi faktori – sākot ar nelabvēlīgu vidi mājās, ģimenes ekonomisko situāciju, veselības stāvokli, īpašām vajadzībām mācību vielas apgūšanai un arī kopienas vidi un konfliktiem skolā. Dažreiz tas sākas ar grūtībām mācībās — kāds neizprot matemātiku, citam nepadodas valodas, un ar laiku uzkrājas sajūta, ka viņš vienkārši netiek līdzi citiem.
Ja skolā nav pieejams atbalsts vai skolēns jūtas aizmirsts, viņš sāk zaudēt motivāciju un interese par mācībām samazinās.
Citiem par iemeslu kļūst situācija mājās. Ja ģimenē trūkst naudas vai ir daudz problēmu, bērnam var nākties pamest skolu, lai palīdzētu mājās vai pat sāktu strādāt. Tāpat liela nozīme ir emocionālajai labsajūtai – ja skolēnu moka stress, vientulība vai viņš ir pieredzējis mobingu, skola no drošas vietas pārvēršas par vidi, no kuras gribas aizbēgt.
Gan priekšlaicīgās mācību pārtraukšanas riski, gan sociālās atstumtības riski bieži ir savijušies kopā un nav atdalāmi no vides, kurā bērns atrodas. Šos riskus bieži veido ar mācībām un skolu nesaistīti radušās situācijas.
Sociālās atstumtības riski ir dažādi, tie atšķiras dažāda vecuma un dzimuma bērniem, tomēr ir pāris izplatītākie, ar kuriem iepazīstina Liesma Ose, pedagoģijas doktore, projektā “Skola-kopienā” projekta eksperte sociālās atstumtības mazināšanas jautājumos. Viņa atsaucas uz pieredzi un vairākiem starptautiskiem pētījumiem, kad atklāj, ka pusaudžu mentālā veselība kopš 2010. gada strauji pasliktinās.
Dažkārt bērns skolā jūtas tā, it kā viņš neiederētos. Tas var notikt dažādu iemeslu dēļ, un šīs sajūtas var izraisīt sociālo atstumtību – stāvokli, kurā skolēns jūtas viens, nesaprasts un atstāts novārtā.
Viens no riskiem ir uzvedības problēmas. Ja bērns ir nemierīgs, bieži pārkāpj noteikumus vai konfliktē ar citiem, viņu var sākt izvairīties – gan skolotāji, gan klasesbiedri. Viņš kļūst “tas, kurš visu izjauc”, un tā vietā, lai saprastu, kāpēc bērns tā uzvedas, viņu vienkārši norobežo.
Tāpat svarīga ir iespēju nevienlīdzība. Ne visi skolēni var atļauties doties ekskursijās, nopirkt jaunas drēbes vai izmantot tehnoloģijas mājasdarbiem. Tas rada plaisu starp bērniem – viens jūtas bagāts ar iespējām, bet otrs – kā palicis aiz borta.
Arī sabiedrības aizspriedumi spēlē lielu lomu. Ja bērns atšķiras – runā citā valodā, ir no citas kultūras vai ir ar atšķirīgu seksuālo orientāciju –, viņš bieži tiek vērtēts pēc šiem ārējiem faktoriem, nevis pēc tā, kāds viņš patiesībā ir. Šādi aizspriedumi var ļoti sāpīgi ietekmēt bērna pašsajūtu.
Dažiem bērniem ir grūtības veidot attiecības – viņiem trūkst saskarsmes prasmju. Viņi nezina, kā sākt sarunu, kā draudzēties vai kā atrisināt konfliktu. Tāpēc viņi bieži paliek vieni, pat ja ļoti vēlētos būt kopā ar citiem.
Vēl viens smags iemesls ir vardarbības pieredze. Ja bērns ir piedzīvojis emocionālu, fizisku vai pat digitālu vardarbību, viņš var kļūt noslēgts, bailīgs un attālināts. Viņš pārstāj uzticēties cilvēkiem un sāk domāt, ka nav svarīgs.
Sociālā atstumtība skolēna dzīvē var ielavīties pamazām, gandrīz nemanāmi. Tā sākas brīdī, kad bērns sāk justies kā svešais savā vidē — viņš nejūtas pieņemts klasē, arvien retāk piedalās kopīgās aktivitātēs un sāk pavadīt laiku vienatnē. Vienaudži viņu aizmirst uzaicināt uz kopīgām tikšanās reizēm vai vienkārši vairs neuztver kā daļu no savas sabiedrības. Šī izolācija rada draugu trūkumu, un skolēns sāk justies vientuļš.
Laika gaitā viņš attālinās arī no skolas dzīves. Sabiedriskie un kultūras pasākumi, kas agrāk šķita interesanti un aizraujoši, vairs nerada sajūsmu — viņš izvēlas tajos nepiedalīties vai jūtas nevēlams. Šāda nepiederības sajūta ietekmē pašvērtējumu: skolēns sāk uzskatīt, ka nav pietiekami labs, ka viņam nav, ko piedāvāt pasaulei. Šīs negatīvās domas bieži noved pie mentālās veselības problēmām — skumjām, trauksmes, pat depresijas.
Sociālā atstumtība kļūst par neredzamu sienu, kas nošķir skolēnu no pārējās sabiedrības. Un, jo ilgāk šī siena pastāv, jo grūtāk to ir pārvarēt bez citu palīdzības un sapratnes.
“Visi bērni nav vienādi. Ir dažādas situācijas, riski, kas katram bērnam pastāv sākotnēji, riski, kas rodas laika gaitā, tāpēc katram bērnam nepieciešama individuālā pieeja. Uz visu jāraugās no bērna, ne sistēmas puses. Milzīgs izaicinājums Latvijā šādā veidā veidot pieeju izglītībai un bērnu ikdienas dzīvei skolās.
Bērni ir eksperti viņiem adresētajā palīdzības jomā, ja pieaugušie uzskata, ka bērnam to vajag, bet viņš dažādu individuālku iemeslu dēļ uzskata citādāk, tad palīdzība ir jāpielāgo un jāuzticas bērnam. Tas ir ārkārtīgi svarīgi uzticēties bērnam palīdzības kontekstā. Arī savstarpējā komunikācija ar iesaistītajiem pieaugušajiem ir ļoti svarīga, bērnam ir jābūt sajūtai, ka konkrētajam cilvēkam var uzticēties. Arī mēs, pieaugušie, izvēlamies doties uz otro psihologa konsultāciju pie tā speciālista, kurš mums būs iepaticies vai ar kuru kopā jūtamies droši atvērties.
Ar bērniem ir tieši tāpat! Atbalsta komandu mērķis ir radīt katrā riska grupas bērnā sajūtu “Es iederos, es varu, ja es nevaru šodien, varbūt es varēšu rīt”. Bērnam ir nepieciešama ticība sev, lēns pašvērtējuma kāpums. Otra lielā tēma ir tehniska palīdzība jau konkrētos mācību priekšmetos, kur tas nepieciešams, piemēram, papildstundas matemātikā, vai lasītprasmes grupu nodarbības sākumskolā.” atzīst projekta “Skola – kopienā” eksperte sociālās atstumtības mazināšanas jautājumos Liesma Ose.
Kā tas realitātē izskatītos?
Ja šobrīd katrs skolotājs atbild un redz par to, kas notiek viņa stundā, tad nākotnē skolotāju un skolas darbinieku tīklam būtu jābūt vienotam. Ja matemātikas skolotāja redz, ka Jānis nespēj izpildīt matemātikas mājasdarbus, tad viņš aprunājas ar klases audzinātāju, kura iespējams, pamanījusi, ka Jānis vienmēr pēdējā laikā kavē stundu sākumus vai ir noguris, iespējams, ka skolas medmāsa vai psihologs ir pamanījis kādas izmaiņas zēna veselībā. Visi šie fakti ir svarīgi, jo katrs pieaugušais redz bērnu no sava skatu punkta. Arī dežurants, saņemot drēbes, var pastāstīt, ka Jānim visu ziemu nebija silto zābaku, kas savukārt, ir fakts, ko nekad savās stundās neuzzinās matemātikas skolotāja.
“Skolas atbalsta komandas strādā nevis katrs speciālists pats par sevi, bet informē, pārrunā un konsultējas savā starpā.
Izejot no skolas dzīves tālāk jau ģimenes iespējamās problēmās mājās, pieslēdzas arī pašvaldības darbinieki. Piemēram, ja Jāņa ģimene visu laiku ir sociālā dienesta redzeslokā, jo puiša vecāki pārlieku daudz lieto alkoholu, bez pašvaldības pieejamās informācijas, neviens skolā par to nemaz var nezināt. Ir vajadzīgs tikai informācija par vienu faktu šajā Jāņa piemērā, ka ģimene ir sociālā dienesta redzeslokā, lai pavisam citādāk skatītos uz palīdzību, kāda Jānim patiesībā ir nepieciešama.
Mēs jau sen vairs nerunājam tikai par papildstundām mācību priekšmetos. Mums jāskata situācija visas kopienas kontekstā – vai paziņojot par bērna grūtībām skolā vecākiem, mēs nenodarām lielāku ļaunumu bērna labbūtībai? Vai uzliekot papildus konsultācijas visos mācību priekšmetos, mēs nepadarīsim skolēna pienākumu nastu nepanesamu? Vecākiem, skolotājiem, kaimiņiem, pašvaldībai – visiem kopā jāpiedalās bērnu izglītības ceļa veidošanā.Bez pašvaldības, sociālo dienestu, draugu, treneru un citu cilvēku sniegtās informācijas, skolotājiem nav iespējams redzēt visu lielo bildi, tāpēc bērna atbalsta komandai ir jāsastāv no tik daudziem puzles gabaliņiem!” norāda Jansone.
Ja visa kopiena strādā kopā, tad var ātri un efektīvi palīdzēt bērnam turpināt izglītību un justies droši. Galvenais ir nekavēties un sniegt atbalstu uzreiz, tiklīdz parādās problēma. Ja process tiek vadīts pārdomāti un ar sapratni, bērns izjūt, ka viņš nav viens un ka pieaugušie ir viņa pusē.
Projekta “Skola – kopienā” atbalsta tīkls palīdz ne tikai novērst problēmas, bet arī veicina to, ka katrs bērns jūtas piederīgs, drošs un gatavs augt un mācīties. Projekts palīdz pamanīt tos, kuri bieži paliek ēnā – bērnus ar grūtībām, ar sapņiem, kas šķiet pārāk tālu. Ar kopīgu darbu, sapratni un laicīgu atbalstu viņiem tiek atvērtas durvis uz nākotni, kur justies stipram, drošam un piederīgam.
Bet ieguvējs nav tikai skolēns. Visa sabiedrība kļūst stiprāka, kad tā apvienojas bērnu labā.
