Māris Zanders: Pa kripatai lieluma mānijas, sīkumainības un paviršības… 6
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valsts augstāko amatpersonu darba sastāvdaļa – nekur gan nenofiksēta kā obligāta – ir teikt runas. Novembris tradicionāli šajā ziņā ir pieblīvēts ar dažāda garuma verbālām izpausmēm.
Vieni šīs runas pat mēģina analizēt, citiem tās neliekas uzmanības vērtas, jo tiekot teiktas ķeksīša dēļ. Abas nostājas var pilnīgi mierīgi pastāvēt, tomēr, mazliet zinot kontekstu un iesaistītās puses, atļaušos apgalvot, ka principā runātāji šo pienākumu uztver gana atbildīgi. Tas bez ironijas teikts.
Tomēr tieši nopietnība, ar kādu “čiekuri” attiecas pret publikas uzrunāšanu, piešķir zināmu smieklīgumu šim procesam tādēļ, ka rūpīgi pārdomātais teksts īsti labi nesakrīt ar to, ko publikā var novērot ikdienā. Piemēram, jo īpaši patriotu mēneša runās daudz tiek pieminēta Vēsture (noteikti ar lielo burtu…), tiek atgādināts par gadu simtiem, par nezūdošām vērtībām un līdzīgi.
Īsi sakot, tāds pārlaicīguma starojums, veroties uz “lielo bildi” (šis gan bija ironiski…). Nedaudz pazīstot mūsu “čiekurus”, es turklāt domāju, ka viņi šādi izrunājas no tīras sirds un pie pilnas saprašanas. Respektīvi, nav tā, ka aicinājums svētkos pacelties pāri ikdienas mazsvarīgajam kaut kā ciniski tiek piekabināts, jo tā, redziet, vajag. Nē, ļaudis patiešām ir noskaņoti parunāt par “patiešām svarīgo”.
Problēma ir tā, ka brīdī, kad klausītājs jau sāk vienlīdz apcerīgi un piekrītoši klanīt galvu, viņš arī atceras vēl pirms dažām stundām lasīto vai dzirdēto. Proti, ka par “lielo bildi” domātāji visnotaļ gleznaini plēšas par kaut kādiem ministru biedriem un to skaitu.
Lai nebūtu pārpratumu – ja esi politikā, cīnīties par varu ir normāli, te nav ko pārmest. Un tomēr – vai tiešām dārgajiem “čiekuriem” neiešaujas prātā, cik tas viss ir nenozīmīgi no viņiem tik tuvās Vēstures un Lielās perspektīvas skatu punkta? Turklāt trakākais ir tas, ka gan jau arī runu klausītāji šo pretrunu pamana.
Vispār runas kā politiķa komunikācijas forma ir savdabīga padarīšana. Es, piemēram, gribētu zināt, kurš politiķiem iestāstījis, ka vismaz runas teikšanas brīdī viņiem jārada visu varoša cilvēka iespaids, kurš ne par ko nešaubās?
Vai jūs atceraties, kad kāds runu sakošs “čiekurs” brīdī, kad viņš apelē pie elektorāta dvēseles dziļumiem, mēģina, nebaidīsimies šī vārda, pat izveidot zināmu kopības sajūtu, izrunātu tādu darbības vārdu kā “nezinu”? Lai gan vispār tas būtu tieši cilvēciski saprotami. Nē, viņam ir atbildes uz jebkuru jautājumu.
Rezultāts ir līdzīgs Vladimira Vladimiroviča atbildei kādā no “teletiltiem” uz kāda Habarovskas apgabala iedzīvotāja jautājumu: kāpēc, ja es kā autovadītājs maksāju ceļu nodokli, ceļi ir tik slikti? Putina atbilde bija: bet kam jums vispār auto, ja ceļi ir slikti?
Nē, nu var arī atbildēt tā, zināma loģika ir, tomēr vispār jautājums bija par kaut ko citu. Un atkal: no vienas puses, publikai tiek radīts iespaids, ka runātājs visu perfekti saprot, ir informēts par izaicinājumiem, orientējas risinājumos, bet, no otras puses, klausītajam neizbēgams ir arī jautājums: ja jau tā, tad kādēļ, sasodīts, jūs savas brīnišķīgās prasmes un zināšanas neliekat lietā tā, lai publika to varētu sajust?
Vēl, protams, daudz tiek runāts par vienotību un kopīgiem mērķiem. Kā neapstrīdamu vērtību. Štrunts par visu, ka tik mērķis visiem mums viens. Tā gluži nav. Nedaudz ekstravagants piemērs. Pēc Pirmā pasaules kara Centrālāzijas reģionā sākās diskusijas par sieviešu tiesībām un parandžām. Daļai aktīvo ļaužu mērķis bija viens – nost ar parandžām! Argumentācija gan atšķīrās.
Kreisi noskaņotie pauda, ka parandžas apkarojamas, jo zem tām, lūk, “buržuju” sievas paslēpj savu greznību, kas iegūta darba cilvēku nežēlīgas ekspluatācijas rezultātā.
Citi apgalvoja, ka parandžas aizliedzamas tādēļ, ka to dēļ, lūk, vietējie kungi neredz savu sieviešu dzimuma tautiešu daili un grib precēt visādas slāvu imigrantes. Īsi sakot, mērķis it kā viens, bet man ir nelāgas aizdomas, ka izpratne par iemesliem, kādēļ uz mērķi jāvirzās, bija diezgan atšķirīga. Latvijas gadījumā es mazāk gribētu klausīties par kopīgo mērķi – skaidrs, ka tā ir demokrātiska un pārtikusi Latvija –, bet vairāk par to, kā cienījamais politiķis redz ceļu mērķa sasniegšanai.
