Par lielo un mazo. Ingrīdas Burānes februāra kultūras ceļojums 0
Ingrīda Burāne, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Katram zināms, ka liels un mazs ir vieni no būtiskākajiem kompozīcijas veidošanas loģikas elementiem. Kā mākslā, tā dzīvē. Laukums, vieta, intensitāte, piepildījums, sajūtas, mecoforte, domas, alegorijas, disonanses, ritms, iekrāsojums, līnija, dialogs un visi citi kopainas savstarpējo attiecību veidošanas paņēmieni nosaka rezultātu. Kurš savukārt piešķir katram darbam, izteikumam, norisei lielumu (plašums, vērtība, dižums) vai mazumu (sīkmanība, nekrietnums, šaursirdība). Saprotams, ka sadzīvē abi šie liesmainumi un slāpējumi stāv līdzās, mijiedarbojas, tāpat kā ikviens līdzsvara princips.
Vai esi īstens cilvēks
Kad atskatos uz aizvadītā mēneša ceļojumu, atskārstu, ka pats nozīmīgākais gājums bijusi tuvošanās sev. Savai izpratnei, cilvēcības rezervēm, sāpīgākajām pieredzēm ziņu kanālos no Ukrainas un Latvijas. Kara pirmā gadadiena un visi ar to saistītie notikumi uzdeva neskaitāmus jautājumus, rosināja atbilžu meklējumus kā mākslā, tā dzīvē. Kad ikdiena zaudē normalitāti (kā prognozē speciālisti, tad pastiprinātos kara apstākļos dzīvosim arī 2023. gadu), kad ne tikai zinu, bet sajūtu ar ikvienu šūnu, smadzeņu un dvēseles nostūri, ka aiz katra pagrieziena ir reāla nāve visās esības formās. Vai esmu pietiekami sagatavota pirmajām desmit dienām, nebūšu par traucēkli ģimenei, sabiedrībai, valsts struktūrām? Turklāt esmu dziļi pārliecināta, ka fiziskā nāve, iespējams, ir daudz nekaitīgāka par garīgo nāvi.
Kultūras norisēs nešaubīgi varu teikt, ka dziļu un saviļņojošu prieku deva Latvijas spožākā mecosoprāna Elīnas Garančas debija Vīnes operā Amnerisas lomā. Tiesa, izrādi, kurā pasaulslavenā dziedātāja atklāj Verdi operas “Aīda” tēlu kopā ar ne mazāk slavenajiem Annu Ņetrebko un Jonassu Kaufmanu, redzēju tikai ierakstā, bet šoreiz tas nemazināja vērienīgā un satraucošā uzveduma par notikumiem Senās Ēģiptes un Etiopijas kara apstākļos nolasījumu un klausāmību. Notikums ar Elīnas Garančas uzkāpšanu viņas Everestā un simtu atzinība (kā profesionāļu, tā mūzikā mazāk izglītotu cilvēku vidē) jau tapšanas laikā bija aizvien lasāma un pārlasāma lappuse Latvijas operas mākslas vēsturē. Tāpēc jo nepatīkamākas mieles radīja provinciālo mediju iesāktās raganu medības, ignorējot uzveduma tapšanas vēsturi un citus apstākļus. Protams, kara apstākļos saasinās visas maņas. Arī tās, kuras liedz neredzēt starpību starp liels un mazisks.
Cenzūras pieaugums Latvijā (Daugavpilī, Ogrē, sociālo mediju telpā, citviet) sāk kļūt par neatņemamu ceļojumu pavadoni kā laikā, tā telpā. Ietekmes zonas, savējo piederība, amata iespējas kontrolēt publiskas darbības, ierobežojumi mākslā nav tikai rupji Satversmes 100. panta pārkāpumi, bet arī demokrātijas un vērtību sistēmas traumējumi. Kā atgādinājumu pēc Latvijas Nacionālajā bibliotēkā iepazītās izstādes “Robertam Mūkam – 100” atkārtoti pārlasīju dzejnieka un filozofa vārdus: “Manās publikācijās nav nekā specifiski latviska, nekā tāda, kas eventuāli stimulētu tautiskumu, patriotismu utt. Bet es esmu pārliecināts, ka latviskais kā garīgā kategorija var pastāvēt un būt kas jēdzīgs tikai vispārcilvēciskā ietvaros. Citiem vārdiem: mēs nevaram būt īsteni latvieši, ja mēs tajā pašā laikā neesam īsteni cilvēki.”
Jā, kara laika apstākļi sakāpina jautājumu – vai esi īstens cilvēks? Un ko tas nozīmē? Plašāk, dziļāk, tālāk par elementārajiem desmit baušļiem, kurus gan ne vienmēr viegli īstenot arī gluži triviālās situācijās. Protams, katrā ceļojumā, piedzīvojumā, notikumā priekšplānā izvirzās kāds spēcīgāks, nozīmīgāks motīvs. Varbūt tiešām pašlaik Latvijā un pasaulē kopumā, zinot to nežēlības, cietsirdības, materiālā savtīguma pakāpi, kura bieži vien dominē līdzās patiesai nesavtībai, galvenais pretspēks ir – žēlsirdība, kā sludina jaunais Brands.
Humāna garīgā pieredze
Mākslā un kultūrā žēlsirdība ir jēdziens, kas nebūt nav plakani izsakāms. Gandrīz katrs šā vai citādi ir dzirdējis, lietojis vārdkopu – māksla ir nežēlīga. Turklāt visās nozīmēs – kā pašiem māksliniekiem, tā skatītājiem, bet, neieslīgstot tukšos spriedelējumos vai vēsturiskās atsaucēs, konkrētos piemēros, vēlos izcelt divas mākslas izstādes, kurās sevišķi uzrunājoši satikos ar humānu, katram derīgu garīgo pieredzi.
Pirmā izstāde bija ceļojums uz Pārdaugavu, man līdz šim neiepazītu galeriju “Rāmis”, kas ikdienas darbos strādā ar mākslas darbu ielogošanu. Pašreizējais īpašnieks Jānis Dāvis amatu pārņēmis no tēva, ilgstoši viņiem bijis kontakts ar labākajiem rāmju un citu materiālu piegādātājiem pasaulē, devuši ietērpus Rundāles pils, Zaļās muižas atjaunotajiem darbiem, ielogojuši nule aizvadītās Imanta Lancmaņa personālizstādes darbus Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcijai. Galerijas telpas, darbnīcu iekārtas, veids, kādā jaunie cilvēki kontaktē ar saviem izstādes apmeklētājiem, darbu sakārtotība, ekspozīcijas līdzsvarotība liecina tikai par vienu – netālu no Torņakalna kapiem (tur eju aprunāties ar Jēkabu Kazāku) ir iesakņojusies respektējama kultūrvieta, kas arī turpmāk lolo lielus plānus. Galerija izveidota tikai iepriekšējā gada vasarā, bet tajā jau vairākkārt parādītas labu gleznotāju soloizstādes (Madara Gulbis, Māris Upzars u. c.). Džemmas Skulmes izstādē ar 15 gleznojumiem tiešām rāda neredzētus, interesantus akvareļus, tie mijas ar agrāk iepazītiem darbiem un atgādina zināmo – juku laikos ir jāturas pie pārbaudītām vērtībām, kas sniedz mierinājumu, harmonizējumu un atgādina par gudru personību spēku. Izstādi “Džemmas akvareļi” (16. februāris – 21. marts, 2023) skaisti papildina lielmeistara Rituma Ivanova Džemmas Skulmes portretējums, (2021./22. a., e., 75 x 100), kas vēl februāra sākumā kopā ar citiem portretiem un pašportretiem bija izpētāms Kuldīgas Mākslas namā ekspozīcijā “Vērotāja laiks”. Domāju, precīzs un ietilpīgs apzīmējums. Vairums no mums šobrīd pastiprināti esam tikai vērotāji, jo lielums un mazums, kas vienlaikus mijas un krustojas Latvijas sabiedrībā gan praktiskajās darbībās, ziedojumos, gan piektās kolonas pretstāvē, liek pieņemt stingrus lēmumus, iet, darīt, palīdzēt ukraiņu māsām un brāļiem. Šajā ziņā mākslinieki strādā nepārtraukti.
Otra izstāde, kas, manuprāt, pelna sevišķu ievērību, ir Kara muzeja pirmā stāva zālē iekārtotais mākslinieka Viļņa Heinrihsona darbu kopojums “Kara grimases” (gleznas, zīmējumi, teksti, 17. februāris – aprīlis). Telpa, kurā skatāmi profesionāli un cilvēciski godīgi pārdomu atklājumi, faktiski tverama kā trīs atšķirīgu stāstu savienojums: vienā stūrī realitātes liecība: aizsākts maskēšanās tīkls frontei, tam līdzās tērpu mākslinieces Ievas Ādamsones instalācija “Madonna ar bērnu. Kara gads. Mans kliedziens” un Viļņa Heinrihsona izsāpētie stāsti, kurus nevar izstāstīt tie, kas paši vairs nevar runāt. Un, kaut arī nepiederu skatītājiem, kuri vienmēr ar nedalītu labvēlību pieņem dažādu mākslas veidu, žanru mistrojumus, saplūsmes, pārklāšanos tik vien tāpēc, ka katra novitāte ne vienmēr īstenojama perfekti un pilnīgi, tad šoreiz rezultāts ir nevainojams un katra no trīs izstādījumu daļām saplūst, papildina un uzrunā kopīgā viengabalainībā, smeldzē, traģismā, baismajā nežēlībā, kurā iet bojā: fiziski, garīgi, bēgļu gaitās, pagrabu tumsā.
Mana kā skatītājas šaursirdība, pieņēmumi, aizspriedumi pirmajā brīdī iekšēji vairījās no Viļņa Heinrihsona mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem. Protams, tā nav estētika, kurā acis veldzējas dzidrās, košās “Winsor & Newton” eļļas vai akvareļu krāsās, līksmo par pasaules skaistumu. Nē – gluži otrādi, mākslinieks strādā ar kara apstākļu materiāliem: saplākšņiem, papīru, tinti, pelniem, marlēm, krāsainiem zīmuļiem, visu, kas kara laukā pieejams, un savus tekstus, planšetes piestiprina ar rupjām metāla skrūvēm kā liecības, kas nav noraujamas, aizmirstamas, iznīcināmas. Tās ir kopā ar mums, tāpat kā mākslinieka ietilpīgie teksti, vietām Gundegas Repšes citējumi no jaunākās grāmatas (ieteiktu katram izlasīt “Ekstāzes un Metastāzes”), kuri Ukrainas kara notikumus tik loģiski sasaista ar baltiešu izsūtījumu gadiem un Kurzemes katla traģēdiju. Vēl jo nozīmīgāka iestāšanās par cilvēcību man šķiet tāpēc, ka Vilnis Heinrihsons jau kopš 1986. gada ir pedagogs Māras Muižnieces Rīgas Mākslas skolā. Un tā būtu Latvijas mākslas neuzvaramība, ja visi mākslas pedagogi ietu pie saviem audzēkņiem, bruņoti ar tādām amata prasmēm un personības tīrību.
Kara muzeja zālēs iekārtotas vairākas ekspozīcijas, kas dažādos veidos atklāj notikumus Ukrainā, Latvijā, pasaulē. Ieeja muzejā ir bez maksas, un strauji audzis apmeklētāju skaits, iepriekšējā nedēļā vairāk nekā 3500 interesentu. Tas ļauj cerēt, ka šis absurdais laiks dos mums iespēju precīzāk saprast to, kas ir liels un mazs, tāpat kā audzēt sevī atziņu, ka pie kara nevar pierast. Nekad un nevienā frontē.
