Vija Beinerte: Par sirdsapziņas varu un drosmi kā ticības mēru 0
Veļu laiks. Lāčplēša diena. Valsts proklamēšanas gadadiena. Novembris rosina uz pārdomām par drosmi un varonību. Pati par sevi drosme cilvēku par varoni nepadara. Savā ziņā drosmīgs var būt arī nekauņa vai pārgalvis. Kas drosmi pārvērš varonībā? Un kas ir varonība mūsdienu pasaulē?
Varonība vienmēr ir cīņa. Ne vienmēr tā risinās kara laukā, bet vienmēr tā ir saistīta ar izvēli.
Pieteikties brīvprātīgajos vai atrast ticamu aizbildinājumu, lai paliktu aizmugurē? Glābt biedru vai savu ādu? Ierakumos, katastrofas zonā vai aizstāvot patiesību publiskā diskusijā.
Varonis vienmēr riskē. Ar dzīvību, reputāciju, karjeru. Protams, viņš dara visu, lai izdzīvotu, taču skaidri apzinās, ka var arī aiziet bojā. Tiešā vai pārnestā nozīmē. Arī tam, lai, aizstāvot savu pārliecību, paustu nepopulāru viedokli, ir vajadzīgs spēks. Liels iekšējs spēks.
Aiz katras ārēji redzamās cīņas vienmēr ir iekšējā, citiem neredzamā. Iet pirmajam vai vilcināties un nogaidīt? Pateikt vai noklusēt? Peldēt pret vispārpieņemto viedokļu straumi vai iekļauties tajā?
Luters, patiesību mīlēdams augstāk par savu dzīvību, ķeizara tiesas priekšā teica: “Tā kā mana sirdsapziņa ir sagūstīta Dieva vārdos, es nevaru atteikties no tā, ko esmu rakstījis, jo ir bīstami un nav iespējams kaut ko darīt pret sirdsapziņu.” Un skaidri apzinājās, ka par to var tikt sadedzināts uz sārta.
Nobela Miera prēmijas laureāts, fiziķis, disidents un cilvēktiesību aizstāvis Andrejs Saharovs, protestējot pret karu Afganistānā, palika sēžam, kad visa Kremļa Kongresu pils zāle, kājās stāvot, klausījās PSRS himnu. Un skaidri apzinājās, ka tas var beigties ar sēdēšanu ne vairs Kongresu pils zāles krēslā.
Mans valstsvīra etalons Kārlis Gustavs Mannerheims, cilvēks, kas vairākkārt izšķīra Somijas likteni, vienīgais pretinieks, kuru esot cienījis Staļins, vienīgais sabiedrotais, kam Hitlers nav uzdrošinājies iebilst, savas lielākās cīņas izcīnīja nevis kara laukā, bet atspēkojot maldu ziņas, ko izplatīja pacifisti, kas lobēja valsts atbruņošanos un līdz pat Ziemas kara sākumam apgalvoja, ka Somijai nekas nedraudot.
Dažus gadus vēlāk viņš izglāba Helsinkus no padomju okupācijas, pieņemot gana nepopulāru lēmumu. Valsts prezidents Risto Riti bija apsolījis Hitleram, ka Somija no kara neizstāsies.
Mannerheims atrada risinājumu – lika Riti atkāpties, pats kļuva par prezidentu un, pārņēmis varu, piezvanīja Hitleram un pateica: nezinu, ko jums ir apsolījis Riti, bet mēs sākam sarunas par mieru.
Varu vien minēt, kādas cīņas šim vīram bija jāizcīna vienatnē ar sevi. Zinu tikai to, ka Somijā arī tagad daži viņu dēvē par miesnieku. Tarja Halonena, īstena sociāldemokrāte un kategoriska Mannerheima pretiniece, valsts prezidente būdama, neieradās uz viņa jubilejas svinībām. Jo Somijā ir cilvēki, kas atceras, ka valsts neatkarības cīņu laikā Mannerheims deva pavēli nošaut astoņus tūkstošus somu komunistu.
Kad 2003. gadā Ingūna Rībena, tolaik kultūras ministre, kino nozares procesiem veltītā apaļā galda sarunā tik vien kā apjautājās, kāpēc atjaunotās neatkarības divpadsmit gados nav parādījusies neviena filma par valstij nozīmīgām personām vai svarīgiem vēstures notikumiem, kā piemēru minot Oskaru Kalpaku un Aleksandra Grīna romānu “Dvēseļu putenis”, viņa jau nākamajā dienā tika publiski aprāta un izsmieta: brīvā valstī mākslai ir jābūt brīvai, nevis politiski angažētai!
Tomēr “Dvēseļu puteņa” ekranizācijas ideja kaut kur zvaigznēs jau bija paguvusi ierakstīties. Un tagad mums ir filma – kā spilgta vēstures liecība un iedvesmas avots. Un, kad šogad jūnijā Satversmes tiesas rīkotā sarunā “Raksti, kas veido nāciju” aktieris Vilis Daudziņš pasaka, ka teātra uzdevums ir runāt par nācijai svarīgām lietām, viņu neviens neapsauc un nekaunina.
Dari, kas jādara, un lai notiek, kam jānotiek! Tāds ir varoņa moto. Varonis klausa sirdsapziņai, citādi nevarēdams.
Un vēl – kā nesen sarunā teica komponists un mācītājs Ingmars Zemzaris – varonība ir mīlestības izpausme. Ka tu sargā, aizstāvi un apliecini to, ko mīli vairāk nekā sevi pašu.
Zēni un vīri, kas pirms simt gadiem tika ierauti dvēseļu putenī, ticēja Latvijai, mīlēja brīvību un cerēja dzīvot. Mirt viņi negribēja. Bet vēl jo vairāk viņi negribēja būt svešu kungu kalpi savā tēvu zemē. Un viņi apliecināja: ja cīņai ceļamies visi, kļūstam neuzvarami.
Tomēr briesmu brīdī visi vienlaikus neceļas. Ir jābūt kādam, kas to izdara pirmais. Un ar savu rīcību iedvesmo citus.
Tāpēc – kā teica Ingmars Zemzaris – galvenā cīņa ir izcīnāma ar sirdsapziņas varu, ko tu vērs pats pret savu gļēvumu. Varonība, vienalga, liela vai maza, pasaulslavena vai slepena, ir sirdsapziņas vara, drosme pārvarēt sevi.
Drosme kā ticības miers. Un arī mērs.
