Izrādes centrā ir divi atšķirīgi, nacionālajai atmodai un tautas pastāvēšanai nepieciešami tēli: Laura Dzelzīša tēlotais delveris Jāzeps Totss (centrā) un Laura Subatnieka taisnprātis, romantiķis Arno Tali.
Izrādes centrā ir divi atšķirīgi, nacionālajai atmodai un tautas pastāvēšanai nepieciešami tēli: Laura Dzelzīša tēlotais delveris Jāzeps Totss (centrā) un Laura Subatnieka taisnprātis, romantiķis Arno Tali.
Publicitātes (Mārtiņa Vilkārša) foto

Pavasaris ziemā. Armands Kalniņš vērtē iestudējumu „Pavasaris” Dailes teātrī 3

Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Putina ministri krīt ārkārtējā kaunā – vienkāršs Ziemeļkorejas ierēdnis viņus padzen no sēdvietām 65
Kokteilis
“Mūsu tētis šodien atkal precas…” Bijusī sieva pavēsta, ka komponists Jānis Lūsēns iestūrējis laulības ostā 61
Mājas
Sieru nevar uzglabāt ledusskapī šādā veidā – vērtīgs padoms mājsaimniecēm 6
Lasīt citas ziņas

Dailes teātra izrādi “Pavasaris” var dēvēt par vecmodīgu, jo tajā dominē reālisms ar krietnu komēdijas devu un vieglu romantisma dvesmu.

Latvijas teātros tapis vēl viens igauņu literatūras iestudējums (nesen inscenēti arī Reina Rauda “Perfektā teikuma nāve” Nacionālajā teātrī, režisors – Valters Sīlis un Andrusa Kivirehka “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” Nacionālajā teātrī, režisors – Ivars Pellu, atsauksmes par abiem iestudējumiem ir publicētas “Kultūrzīmēs”). Tagad Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvojis Oskara Lutsa “Pavasaris”, tā dramatizējuma autori – Voldemārs Panso un Marī Līsa Kīla, bet to inscenējis pieredzējis un slavens igauņu režisors – Prīts Pedejass. Pārfrāzējot un papildinot kādu izteicienu: “nebija ne graša, tagad zelta dukāti ziemas saulē laistās”. Laiku pa laikam igauņu rakstnieku darbi tiek iestudēti, taču pat padomju laikā, kad obligāti bija jāpievēršas “brālīgo republiku” lugām, kaimiņu literatūras inscenējumi nebija bieži. Tomēr laiku pa laikam tapa savdabīgas izrādes, piemēram, Dailes teātrī – nepelnīti piemirstā Enna Vetemā “Svētā Zuzanna jeb Meistaru skola” (1975), tās režisors – Artūrs Dimiters un Jura Strengas inscenētais “Rožu dārzs” (1978). Šķiet, nevar apgalvot, ka labi pārzinām visu būtisko igauņu kultūrā, jo iestudējumi un citi pasākumi kopumā ir neregulāri.

CITI ŠOBRĪD LASA

Lutss ir ievērojams kaimiņvalsts rakstnieks, pirmais Igaunijas PSR Tautas rakstnieks (jau 1945. gadā!), bet “Pavasaris” (1912–1913) esot otrais populārākais literārais darbs Igaunijā. Delverīgākā šī darba varoņa Totsa vārdā ir nosaukts stāstu un romānu cikls, kurā ietverti vairāki veikumi: “Vasara”, “Rudens” u. c. Darbi ekranizēti, un pasen tapušās filmas joprojām ir iecienītas. Kāpēc tāda popularitāte? Visticamāk, ka to nosaka sižets – skolas gaitas, draudzība un kašķi, kas rodas šajā izaugsmes procesā, atmiņas par laiku, kas varbūt bija skarbs, bēdas – nesamērīgi milzīgas, bet, jaunību atceroties, viss šķiet jaukāks un laimīgāks. Vairāk vai mazāk, bet skolas, skolotāji un klases biedri daudz ko mūsu dzīvē ir noteikuši – gan labo, gan neveiksmīgo. Ne visi pēc skolas absolvēšanas uztur attiecības ar skolas laika līdzgaitniekiem, taču klases salidojumi mēdz būt iecienīti, tajos gan parasti atceras palaidnības un blēņas. Tātad – emocionālā saikne ar laiku, “kurš nenāks vairs”. Turklāt šis romāns ietver nācijas veidošanās epizodes. Latviešu literatūrā tiešu un labi zināmu līdzinieku “Pavasarim” atrast ir grūti, varbūt zināmā mērā to var salīdzināt ar tādiem darbiem kā Pāvila Rozīša “Valmieras puikas” vai Jāņa Grīziņa “Vārnu ielas republika”?

Sen tapušais dramatizējums tika izmantots jau iepriekšējā šī romāna iestudējumā Jaunatnes teātrī 1980. gadā, ko īstenoja cits nozīmīgs igauņu režisors – Miks Mikivers. Toreizējā izrādē bija spilgti radīta klasesbiedru tuvības un atšķirību gaisotne, īpašā skolas dzīves noskaņa pagājušā gadsimta sākumā, ieskicējot arī to, pret ko skolēni instinktīvi vērsās, cīnoties ar netaisnību, cara laika pazemojumiem, aplamiem ierobežojumiem u. tml. Protams, tolaik nebija iespējams nepārprotamāk akcentēt jaunu cilvēku pašapziņas veidošanos, laiku, kad kļūst svarīga piederība tautai (jauniestudējumā to skaidri uzsver ar vārdiem: “mēs esam igauņi”). Jaunās izrādes centrā ir divi atšķirīgi, nacionālajai atmodai un tautas pastāvēšanai nepieciešami tēli: Laura Dzelzīša tēlotais delveris Jāzeps Totss un Laura Subatnieka taisnprātis, romantiķis Arno Tali, kurš nespēj pieņemt melus pat tad, kad tie varētu būt izdevīgi. Tēlu un aktieru vecuma starpība ir ievērojama, taču labi zināms, ka teātra un dzīves patiesības atšķiras. Tēlotāju dzīves/darba pieredze ļauj noticēt, ka viņi ir pusaudži. Totsa raksturs liek viņam regulāri iekulties nepatikšanās, taču trenē spējas izkļūt sveikā no tām (tas ir svarīgi, ja iedomājamies šādu vispārinātu tēlu citās dramatiskās situācijās revolūcijas un kara laikā, ne tikai Lutsa sižetos). Viņa dabiskā melošana ir aizsargreakcija, lai izdzīvotu. Savukārt prātīgais un gaišais Arno rakstura ziņā simboliski ir viens no nācijas balstiem, ja vien šādus cilvēkus nesalauž turpmākie liktenīgie pārbaudījumi. Viena no komiskākajām romāna ainām – kristības, vīna pagraba apguve un pirts – izrādē pagaidām gan ir savrupāka. Joki, kas saistīti ar jaundzimušā vārdu, vairs nešķita asprātīgi (citi blēņu stāsti gan iesmīdināja). Varbūt bija vērts veidot citu dramatizējumu, saudzīgi aktualizējot norises/tekstu? Vērts pievērst uzmanību arī Ginta Andžāna atainotajam Jākam Imelikam, māksliniekam, kuram skološanās ir nebūtiska (pragmatiski un mūsdienīgi), un pārējiem savdabīgajiem tēliem.

Kopumā izrādi var dēvēt par vecmodīgu: tajā dominē reālisms ar krietnu komēdijas devu un vieglu romantisma dvesmu. Tomēr telpas iekārtojums, ko panācis scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, piemēram, lielie skolas soli izglītības uzsākšanas posmā, “normālie” – vidusposmā, un mazie – noslēgumā, ir simboliski, iezīmējot pakāpenisko, bet straujo pieaugšanu, nozīmīgas pieredzes iegūšanu. Ar mākslinieka -8 veidotajām “murgu” video ainām savukārt var nokļūt fantastikas pasaulē. Tātad gluži tradicionāla šī izrāde tomēr nav.

Minēts, ka Igaunijā šo romānu nav iespējams iestudēt, pat nedaudz atkāpjoties no sižeta, jo visi precīzi zina to, kad kam jānotiek (tas ir labi saprotams, jo grūti iedomāties, ka “Skroderdienās” krāsns neuzsprāgs vai blīkšķis būs klusāks). Nereti klasikas modernizēšanu skatītāji nepieņem, jo vēlas redzēt to, ko labi zina, un tā, kā jau skatīts/lasīts. Tas, ka režisors iestudē savas valsts literatūras darbus, var būt gan pozitīvi (labāk iespējams ņemt vērā tradīcijas, citu valstu skatītājiem var sniegt pilnestīgāku skatījumu u. c.), gan problemātiskāk, ja neievēro to, kas var šķist būtisks/saprotams citām tautām. Abi svaigākie igauņu režisoru iestudējumi – “Pavasaris” un “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” –, būdami ļoti atšķirīgi, katrs citādi rada apjausmu par to svarīgo “kaimiņos”, kas var būt nozīmīgs arī mums. Jācer, ka šāda Latvijas teātru “igaunizācija” būs auglīga arī turpmāk.

Reklāma
Reklāma

Parasti pavasaris simbolizē atplauksmi, sastinguma mazināšanos, dzīvību. Jādomā, ka šogad pavasaris ir īpaši gaidīts, jo, ziemai beidzoties, būs cita dzīve – gan teātros, gan sabiedrībā kopumā. Igauņu “pavasaris” mūsu rūpju ziemā šādu cerību stiprina.

UZZIŅA

Publicitātes (Mārtiņa Vilkārša) foto

Oskars Lutss, “Pavasaris”, iestudējums Dailes teātrī

 Režisors: Prīts Pedajass, dramatizējuma autori: Voldemārs Panso un Mari Līsa Kila, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, tērpu māksliniece Ilze Vītoliņa, horeogrāfe Inga Seņkāne, gaismu mākslinieks Margus Vaigurs.

 Lomās: Lauris Subatnieks, Lauris Dzelzītis, Gints Grāvelis, Dainis Gaidelis, Artis Robežnieks, Kristīne Nevarauska, Aldis Siliņš, Niklāvs Kurpnieks, Mārtiņš Upenieks, Gints Andžāns, Juris Strenga u. c.

 Nākamās izrādes: 3., 4., 16. februārī.

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Ilze Kļaviņa: “Iesaku! Neparasti vienkārša, siltas atmosfēras piepildīta izrāde. Pārdomātas detaļas, dzīvīgs katrs mirklis, faktiski nav solistu, jo visi viens otru atbalsta ar saspēli, bez pompozitātes un grandiozām idejām.”

Ieva Jasinska: “Tik mīļa izrāde! Mūsu elektroniskajā, mākslīgajā laikmetā dabiska un veldzējoša kā avota ūdens malks.”

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.