Karš pret studijām 0
1943. gadā de Hevilenda iestājās pret netaisnīgo studiju sistēmu, kuras varēja bez brīdinājuma pagarināt iepriekš noslēgtus kontraktus pēc sava ieskata – par to, ka aktieris atteicies no kādas lomas, vai arī tādēļ, ka līguma laikā slimojis. Aktrise iesniedz prasību tiesā, kad atklāja, ka viņas septiņu gadu līgumam pielikti klāt vēl seši mēneši – un uzvarēja. Tas gan aktrisei maksāja divu gadu bezdarba periodu, jo studijas iesaistījās virtuālā apmelošanas kampaņā, toties atgriezās de Hevilenda triumfāli – jau nākamā loma viņai atnesa “Oskaru”.
Parīze uz mūžu
20. gadsimta 50. gados de Hevilenda pamazām atgāja no kino – viņa ar otro vīru pārcēlās uz Parīzi un pievērsās ģimenes dzīvei, kā arī reliģijai. Ik Ziemassvētkos un Lieldienās viņa Amerikāņu katedrālē lasa izvilkumus no Bībeles, kā arī pārdeva milzīgo rotaļlāču kolekciju (to viņai testamentā novēlēja kolēģe Ida Lupino), lai par iegūtajiem līdzekļiem varētu atjaunot baznīcas fasādi.
“Dzīvošu līdz 110 gadiem”
Pērn de Hevilenda intervijā atzina, ka būs patiešām aizraujoši nosvinēt simto dzimšanas dienu. Aktrise, kura uzskata, ka par savu ilgo mūžu var pateikties gaidu laikā apgūtām iemaņām, pavēstījusi saviem ārstiem, ka grasās nodzīvot līdz 110 gadiem.
Novērtēta un apbalvota
Kaut gan Džoana Fonteina intervijās ir teikusi, ka māsai ir iemesls būt greizsirdīgai, jo viņa, jaunāka būdama, pirmā gan apprecējusies, gan arī saņēmusi “Oskara” balvu, tomēr de Hevilendai nav iemesla ne perosniskai, ne radošai greizsirdībai. De Hevilenda līdz ar diviem “Oskariem” saņēmusi arī divas Zelta globusa balvas, Nacionālās kritiķu padomes balvu, Ņujorkas Filmu kritiķu balvu, “Emmy” balvu, Sudraba lenti no Itālijas Nacionālā filmu žurnālistu sindikāta, Venēcijas festivāla Volpi kausu, Asv Nacionālo medaļu mākslā, viņas zvaigzne atrodas Holivudas Slavas alejā jau kopš 1960. gada. Tāpat aktrisei piešķirts Francijas Goda leģiona ordenis.
