Pēteris Apinis: Krievija atgriežas olimpiskajās spēlēs jeb sports kā politika, reliģija, bizness, dopings
0
Šonedēļ Starptautiskā Olimpiskā komiteja ievērojami samazināja ierobežojumus Krievijas sportistiem, ļaujot viņiem 2028. gada Losandželosas olimpiskajās spēlēs piedalīties komandu sacensībās, kā arī olimpisko spēļu kvalifikācijas sacensībās. Tiesa – Krievijas himna Losandželosā vēl netiks spēlēta par godu uzvarai, arī karogs netiks mastā vilkts. Baltkrievijai Olimpiskā komiteja jau maija sākumā atļāva atgriezties sacensībās, pie kam bez jebkādiem ierobežojumiem attiecībā uz valsts himnu vai krāsām. Piebildīšu, ka Losandželosas olimpiskās spēles notiks no 2028. gada 14. līdz 30. jūlijam, tās atklās Donalds Tramps, un tas būs otrs lielākais sporta pasākums uz zemeslodes pēc pašlaik notiekošā Pasaules kausa futbolā, kas arī notiek ASV.
Olimpiskās komitejas himna saka, ka sports ir Dievu prieks, skaistums, taisnība, drosme, gods un prieks, auglība, progress, miers. Starptautiskā Olimpiskā komiteja ar savu lēmumu netieši no himnas ir izsvītrojusi gan taisnību, gan mieru, gan godu un prieku. Un tur nu kaut kas būtu liekams vietā. Būsim atklāti – globālai sporta kustībai būtu jāmaina himnas vārdi un turpmāk jādzied – O, Sport, Tu esi bizness, reliģija un politika.
Ģeniālais mūsdienu olimpiskās kustības radītājs, barons Pjērs de Kubertēns izdomāja Olimpiskās spēles ar aicinājumu uz olimpismu – dzīves filozofiju, domāšanas veidu, tieksmi pēc prāta, miesas un gara saskaņas. Olimpisma ideāls ir harmonisks cilvēks harmoniskā sabiedrībā. 21. gadsimta pasaules sporta dzīvē ieraudzīt harmoniju un dzīves filozofiju ir sarežģīti.
Sports pēdējos 50 gados ir pilnībā mainījies, bet visvairāk mainījās Covid–19 pandēmijas laikā. Ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē valdības nepamatoti ierobežoja kustības un sportu bērniem, tautas sporta entuziastiem un veterāniem, taču stimulēja sportu kā biznesu – nosēdinot tautas masas pie televizora raudzīties, kā sporto pasaules bagātākie sportisti.
Sports ir viens no nozīmīgākajiem biznesa veidiem pasaulē
Aiz banku biznesa, militārās rūpniecības, melnā biznesa, farmācijas un pārtikas rūpniecības sports pretendē uz piekto vai sesto nozīmīgāko biznesa veidu uz zemeslodes. Pasaules bagātākie supermiljardieri cenšas iegādāties Eiropas čempionlīgas futbola klubu vai NBA basketbola klubu. Nebūtu nekāds brīnums, ja Īlons Masks kādu dienu nāktu ar priekšlikumu iegādāties Starptautisko olimpisko komiteju.
Šis bizness var būt tiešs – piemēram, biļetes vairāk nekā 100 000 skatītājiem uz futbola čempionāta finālu maksā pāri daudzus desmitus tūkstošus dolāru, bet vairums – simtus tūkstošus dolāru.
Sporta bizness var būt modernā cilvēku tirdzniecība – sportistus pērk un pārdod par milzu naudu, atmetot dažus procentus tiem treneriem un sporta skolām, kas sportistu īstenībā ir bērnībā uztjūnējuši un sagatavojuši. Bizness var būt populāra sportista izpeļņa – profesionāls sportists pelna ļoti lielu algu, bet no viņa sapelnītā dzīvo komandas īpašnieks, akcionārs, treneri, aģenti, fizioterapeiti, ģimene un daudzi citi cilvēki.
Sports ir ļoti nozīmīgs netiešais bizness. Piemēram, sports ir viens no lielākajiem spēlētājiem TV tirgū, sports ir viens no lielākajiem spēlētājiem reklāmas tirgū, sports uztur totalizatoru biznesu, sports aizņem aptuveni 12– 20% globālās informācijas tirgus (to varētu saprast arī tā, ka vidējam vīrietim paredzētā laikrakstā, žurnālā vai portālā tieša un netieša informācija par sportu aizņem 20%, bet sievietēm – 12%). Pašvaldības visā pasaulē lielu daļu savas naudas tērē savam mīļotajam klubam.
Sports rada miljoniem darba vietu, jo sporta preces (vai vienkārši krosa kurpes, ko sports ir ienesis ikdienā) ir pirmā desmitnieka tirdzniecības objekts.
Un beigu beigās – sporta sacensību apmeklēšana (gan kā dalībniekiem, gan kā skatītājiem) ir globālā tūrisma nozīmīga sastāvdaļa, bet lielu sporta sacensību rīkošana valstīs attīsta lokālo infrastruktūru, stimulē celtniecību. Pasaules kauss futbolā atstās aiz sevis gan loģistikas risinājumus, gan modernus IT risinājumus.
Sports kā reliģija
Sarežģītāk ir izskaidrot – kā sports ir kļuva par reliģiju vai kā cilvēka smadzenēs ieņēma reliģijas vietu. Sporta sacensības ļaudis iet skatīties (stadionā vai pie televizora) ar tādu pašu reliģisku pārliecību, fanātismu un regularitāti kā agrāk gāja uz baznīcu (piemēram, katru nedēļas nogali).
Sports lielā mērā ieņēmis elkdievības lomu – populāra futbolista portretu uz krekliņiem un vēja jakām globāli redzam biežāk nekā visu reliģisko tēlu, ieskaitot Jēzus Kristus attēlu. Līdzīgi kā savulaik nēsāja krustiņus uz krūtīm, sporta reliģiozi mūsdienās velk viena kluba formai līdzīgus apģērbus ar sportista numuru un uzvārdu, karina sev relišerus, sprauž nozīmītes un ver lietussargus.
Populāri sportisti ieņem elka vai reliģiska līdera lomu. Piemēram Krištianu Ronaldu facebook, instagram un citos sociālajos tīklos ir turpat vai miljards sekotāju. Amerikāņu basketbolisti kļūst par modes ikonām, jo cilvēku apziņā ieņēmuši dieva dēla vietu. Sportistu viedoklim uzticas, pat, ja sportists par konkrēto tematu neko nezina, pēc sporta gaitu noslēguma sportistu ievēl parlamentā vai vismaz mazpilsētas pašvaldībā.
Sportistiem samāca runājamo tekstu, kas dažkārt ir gauži vienveidīgs un manipulatīvs. Vēl vairāk – ja mēs ielūkojamies globālajos sporta apskatos, tad tajos valda manipulācija kā neirobioloģiska uzlaušana, atkārtojumi kā patiesības ilūzija, sociālā spoguļošana kā piederības instinkts.
Kā savulaik katras pilsētas lielākais un dižākais nams bija baznīca vai mošeja, tā mūsdienās dižākā celtne ir stadions vai slēgta halle. Bieži tas ir saistīts ar lokālo sporta reliģiju, piemēram, piemēram, Jaunzēlandes reliģija ir regbijs, Lietuvas – basketbols, bet reizi vai divas (olimpiskajā) gadā Latvijas lokālreliģija ir hokejs.
Sports kā lielā politika
Ja man jāizdara minējums – kā notika Starptautiskās Olimpiskās komitejas viedokļa maiņa attiecībā pret Krievijas sportistu dalību Losandželosas olimpiskajās spēlēs, tad tas tika norunāts Aļaskā, Donalda Trampa un Vladinira Putina tikšanās laikā. Pēc tam amerikāņu funkcionāri un olimpiskie influenceri izdarīja pavisam nelielu spiedienu uz Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidenti Kēstiju Koventriju (Kirsty Coventry), kura jau tāpat lāga nesaprata, kas notiek Ukrainā. Šķiet, ka Trampam no biznesa viedokļa Krievijas dalība Losandželosas olimpiskajā spēlēs ir būtiska. Šeit atgādināšu olimpiskās politikas vēsturi.
Jau 1984. gadā Olimpiskās spēles norisinājās otrajā lielākajā ASV pilsētā Losandželosā, bet bez lielas daļas Austrumu bloka valstu dalības. Ar boikotu PSRS olimpiskā komiteja nolēma atriebties par daudzu Rietumvalstu atteikšanos 1980. gadā startēt olimpiskajās spēlēs Maskavā. Vēsture mēdz atkārtoties kā farss.
Sports ir kļuvis pa valstu politiku vai vismaz iespēju valstīm sevi globāli izcelt. Kopš Baltijas ceļa un Vairas Vīķes Freibergas prezidentūras laika, Latvijas politiķi nav paveikuši neko tādu, kas būtu bijis pamanāms 0.01% no zemeslodes iedzīvotāju kopskaita. Toties sportisti, kas saņem medaļas olimpiskajās spēlēs vai pasaules čempionātos, liek kaut daļai pasaules iedzīvotāju meklēt kartē, kur tā Latvija atrodas.
Pa īstam sports kā politika izpaužas detaļās. Pasaules valstis iegulda miljonus un miljardus atsevišķa sporta veida attīstībai (piemēram, tūkstošus bobsleja slidās, kas nobrauciena ātrumu paātrina par 0.01 sekundi). Valstu līmenī tiek pieņemti lēmumi nekautrīgi izmantot negodīgus līdzekļus, piemēram mainīt ledus temperatūru kamaniņu un skeletona trasē – kad brauc saimnieku pārstāvis, ledus netīši kļūst par dažiem grādiem aukstāks, bet, kad mūsējais – sāk kust (un kamanu slidas slīd sliktāk).
Bet kas netīkamākais – valstis nekautrējas ieguldīt naudu fizioloģijas, bioķīmijas un farmakoloģijas pētījumos, kas beigu beigās nozīmē dopinga attīstību (mēs nojaušam par Krievijas aktivitātēm šai jomā, bet skatoties uz olimpiskajiem rezultātiem, daža Āzijas valsts noteikti ir vēl agresīvāka pētījumu un sasniegumu jomā).
Lai labāk saprastu, ka sports ir politika, piedalījos politiķu basketbolā pirms Latvijas – Austrijas valstsvienību spēles, bet spēles starplaiku pavadīju VIP ložā. Tur pārliecinoši varēja sasaukt Ministru kabineta un pat Saeimas sēdi un kvorums bija nodrošināts. Tiesa, kvorumu varēja nodrošināt arī vairākiem senākiem Ministru kabineta sastāviem.
Pieļauju, ka politiķi, par kuru esamību neviens Latvijas iedzīvotājs pat nenojauš (Saeimas deputāts, vidējais) pamanās nofotografēties kopā ar olimpisko medaļnieku, un raugi – 40 minūtes redzams kāda sporta portāla vai pat cita vispārnacionāla portāla augšpusē. Latvijas politiķi sporta panākumus uztver par savu nopelnu pat tad, ja paši lieguši tautai sportot. Tad, kad visas partijas savos priekšvēlēšanu solījumos ierakstījušas bērnu sportu, neviens taču neuzdod jautājumu – kāpēc joprojām daudzus gadus bērnu sports ir ierobežots ar divām sporta stundām nedēļā un neviens no šiem politiķiem neko šajā jomā nav darījis.
Vēlreiz par Krievijas karu Ukrainā un – kāpēc nedrīkst Krievijas agresorvalsts sportistus pielaist olimpiskām sacensībām pirms kara beigām
Šī raksta galvenais mērķis ir analizēt Starptautiskās Olimpiskās komitejas politisko lēmumu atjaunot Krievijai iespēju piedalīties olimpiskajās spēlēs. Tā ir melnā politika. Krievijas režīms sportu jau sen ir izmantojis kā instrumentu sava ideoloģiskā un politiskā tēla spodrināšanai vai teiksim – sports nereti ir Krievijas propagandas rīks. Starptautiskas uzvaras tiek izmantotas, lai demonstrētu režīma pārākumu un normalizētu tā darbības sabiedrības acīs. Pielaist agresorvalsts sportistus olimpiskajās spēlēs nozīmē dot režīmam platformu, kurā tas var svinēt panākumus laikā, kad tā armija iznīcina neatkarīgu valsti.
Pat ja Krievijas sportisti Olimpiskajās spēlēs gatavojas startēt zem neitrāla karoga, viņi joprojām pārstāv valsti, kas ir atbildīga par kara noziegumiem. Sportistu klātbūtne starptautiskajā arēnā tiek uztverta kā Krievijas leģitimizācija starptautiskajā sabiedrībā. Starptautiskās olimpiskās komitejas arguments ir vēlme nodrošināt sporta neitralitāti. Taču neitralitāte nav iespējama genocīda un agresijas apstākļos.
Daudzi Krievijas augstākā līmeņa sportisti ir oficiāli saistīti ar CSKA vai citām struktūrām, kas ir tieši pakļautas Krievijas Aizsardzības ministrijai. Pielaist šos sportistus nozīmē atļaut piedalīties personām, kuras saņem finansējumu un dienesta pakāpes no organizācijas, kas veic uzbrukumus Ukrainai. Liela daļa Krievijas sportistu publiski atbalsta iebrukumu Ukrainā vai vismaz nekritizē karu. Ļaut viņiem sacensties ar Ukrainas sportistiem, kuru treneri, kolēģi un ģimenes locekļi ir gājuši bojā karā, ir dziļi neētiski.
Argumenti, kāpēc agresorvalstu sportistus nedrīkst pielaist sacensībām, balstās uz morāliem, politiskiem un vēsturiskiem apsvērumiem, ko aizstāv gan Latvija, gan Ukraina, gan daudzas citas pasaules valstis. Olimpiskā harta paredz, ka sportam ir jākalpo cilvēces harmoniskai attīstībai un miera veicināšanai. Olimpiskās spēles ir radītas, lai mazinātu konfliktus, nevis lai tajās piedalītos valstis, kas brutāli pārkāpj ANO hartu un suverēnu valstu robežas.
Kamēr Ukrainas sportisti cīnās par izdzīvošanu, zaudē treniņu bāzes un daudzi no viņiem atrodas karadarbības zonās, Krievijas sportisti tiek gatavoti Olimpiskajām spēlēm ar valsts finansējumu. Tas rada fundamentālu nevienlīdzību, kas grauj sportiskā godīguma principu.
Galvenais arguments pret Krievijas sportistu dalību ir tiesiskuma un morāles aizsardzība. Sportisti nav ārpus politikas. Viņi ir savas valsts sistēmas daļa, un līdz brīdim, kad Krievija pārtrauks karu un uzņemsies atbildību par pastrādātajiem noziegumiem, to sportistu dalība starptautiskās sacensībās ir necieņa pret Ukrainas tautu un globālajām demokrātiskajām vērtībām.
Sports kā veselība un medicīna
Tiem, kam šajā rakstā interesēja galvenokārt politiskais aspekts, es ieteiktu tālāk nelasīt, jo es nedaudz izmantošu iespēju parunāt par sportu un veselību.
Manā pasaules uztverē sports nozīmē veselību un medicīnu. Es tiešām nezinu neko nozīmīgāku cilvēka primārajā, sekundārajā un terciārajā profilaksē – veselības saglabāšanā un atjaunošanā pēc slimības – kā fiziskas aktivitātes un sportu. Vēl vairāk – es tiešām ticu sporta dziedinošajām spējām onkoloģijā, psihiatrijā, ortopēdijā un daudzās citās jomās. Un galu galā – tieši uz sporta un fizisko kustību pamata ir būvēta rehabilitācija.
Un tomēr – kaut ko par sportu kā pasauli virzošu spēku man gribētos pieminēt – sporta medicīna ir palīdzējusi attīstīt kardioloģiju, ortopēdiju un citas medicīnas zinātnes.
