Pilsētu šķērsgriezumi un angļu raga šarms. Armands Znotiņš recenzē jaunākos mūzikas notikumus 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” un tā mākslinieciskā vadītāja Normunda Šnē koncerts 2023. gada 14. janvārī Lielajā ģildē pirmām kārtām uztverams kā atgādinājums par ierasto lietu kārtību, kas šajos apstākļos ir īpaši svarīgs.
Mums joprojām ir teicamas kvalitātes kamerorķestris un diriģents, kas tādā pašā līmenī orientējas gan klasicisma partitūrās, gan mūsdienu mūzikā, un publika, kas uzmanīgi klausās, iedziļinās, saprot. Lieki teikt, ka atskaņotāji un galvaspilsētas publika pelnījusi labāku koncertzāli par Lielās ģildes vēsturisko ēku, bet par to jau ir neskaitāmas reizes diskutēts. Arī 14. janvāra programma atbalsoja ierasto lietu kārtību – labi pārbaudītas vērtības šeit pārstāvēja Jozefa Haidna Simt otrā simfonija, iespēju uzzināt kaut ko pavisam jaunu deva atskaņojums Heinera Gebelsa svītai semplerim un orķestrim, bet latviešu mūziku reprezentēja Pētera Vaska koncerts angļu ragam un orķestrim, kura lasījumā “Sinfonietta Rīga” mākslinieki atkal sadarbojās ar ievērojamu solistu – Berlīnē strādājošo Dominiku Vollenvēberu.
Katra no šīm trim partitūrām nāk no pavisam cita laika un kultūrtelpas. Arī Pētera Vaska angļu raga koncerts salīdzinājumā ar Heinera Gebelsa svītu, jo, lai gan abu opusu pirmatskaņojumus šķir tikai pāris gadi – vācu komponista veikumu Frankfurtes publika pirmoreiz dzirdēja 1994. gadā, bet latviešu autora jaundarbu Tomass Steisijs pirmoreiz spēlēja 1990. gadā –, atšķirības ir nepārprotamas. Heinera Gebelsa svītas ideja raksturota kā “pilsētas šķērsgriezuma arheoloģiska izpēte” (būtībā daudzskaitlī, jo komponists atainojis ne tikai Berlīnes, bet arī Ņujorkas, Tokijas vai Lionas radītos vēstures un kultūras nospiedumus cilvēka apziņā), turpretī Pēteris Vasks atspoguļojis arhaiskus folkloras slāņus. Heinera Gebelsa pieredze būvēta ar kolāžas principiem, jo viņam lielpilsētas vidē svarīgs ikkatrs tehnokrātiskais un tehnoloģiskais aspekts (tāpat kā Viktoram Igo un Emīlam Zolā), turpretī Pētera Vaska tautiskie dziedājumi un dejas angļu ragam un orķestrim asociējas ar Jāņa Jaunsudrabiņa un Krišjāņa Barona pieredzi un mentalitāti (ko savukārt divās spēlfilmās tik dziļi uztvēris un sapratis Aivars Freimanis).
Taču pašā sākumā – Haidna simfonija. Viena no trim pēdējām Vīnes klasiķa radošajā mūžā, un to varbūt varētu saukt arī par vienu no izcilākajām, ja vien patiesībā izcilas nebūtu visas simt četras. Tomēr daudzi uzskata, ka Haidna tembrāli harmoniskā fantāzija, muzikālā izdoma un asprātība viskrāšņāk īstenojusies tieši divpadsmit Londonas simfonijās, un 14. janvāra lasījums ar Normundu Šnē pie diriģenta pults arī raisīja spilgtu un aizraujošu izjūtu spektru. Ja piever acis uz to, ka ievada pirmās frāzes sākumam un tā atkārtojumam vajadzētu skanēt precīzi kopā, visa interpretācija bija uztverama kā neapšaubāma liecība par Haidna ģenialitāti – orķestra stīgu grupa muzicēja košos un skanīgos tembros; līdzvērtīgā izteiksmes bagātīgumā un niansētībā izpaudās arī pūšaminstrumentālisti; uzmanību pievērsa gan flautistes Egijas Sproģes un čellista Kārļa Klotiņa soloreplikas, gan daudzi citi ansambļa salikumi; diriģenta un orķestra vēstījuma simbioze pārliecināja ar kopīgu konceptuālo domu un emocionālo kontrastu saliedējumu.
Līdzīgas priekšnesuma kvalitātes sniedza arī Normunda Šnē pārdomātais skatījums uz Heinera Gebelsa skaņurakstu un diriģenta būvētajai dramaturģiskajai arhitektonikai atbilstošie orķestra spēles rakursi. Komponists šeit bija devis dažādas iespējas orķestra ansambliskuma spēju atklāsmei, tādēļ pusstundas garumā varēja ar interesi sekot abām taustiņinstrumentālistēm (Sanita Glazenburga pie klavierēm un Lelde Tīrele pie sintezatora), abiem perkusionistiem (te ievērots līdzīgs princips – Ivo Krūskops spēlēja timpānus un citus vēsturiski senākos sitaminstrumentus, turpretī Elvijam Endelim vairāk atvēlētas partitūras postmodernās līnijas), pirmajai vijolniecei Martai Spārniņai, kuras solopartija pēc vairākiem nozīmīgiem izvērsumiem pēkšņi atkāpjas pūtēju priekšā, un te tagad ir dzirdami basklarnetes un fagota tumšie un dūmakainie toņi Mareka Pintas un Jāņa Semjonova sniegumā. Vācu komponista iecere uzrunāja arī emocionāli, kur elektroakustiskā skaņuraksta izklāstā bija iešifrētas ne tikai konstruktīvas aprises, bet arī ar cilvēka balsi saistīta plastika un jūtīgums. Visbeidzot jāpiebilst, ka Heinera Gebelsa svīta semplerim un orķestrim ir tikai aptuveni trešā daļa no cikla “Surrogate Cities”. Gan šī opusa pilns atskaņojums, gan arī jebkas cits no komponista daudzkārt gluži neordinārās daiļrades Latvijas klausītājiem vēl priekšā.
Pētera Vaska koncerts angļu ragam un orķestrim pirmām kārtām izsauca asociāciju virkni ar latviešu meistara obojas koncertu. Un ne tikai abu soloinstrumentu tuvības dēļ, un ne tikai tādēļ, ka 14. janvāra programma atgādināja – obojas koncerts pirms pieciem gadiem dzirdēts tajā pašā Lielajā ģildē un tajā pašā rindā. Turpat arī atziņa par abu partitūru konceptuālo sabalsošanos, jo koncerts obojai un orķestrim pauž dabas un cilvēka dvēseles skaistumu, kad Pētera Vaska mūzikā ietvertās vēsturiskās un eksistenciālās traģēdijas ir jau aiz muguras, bet visnotaļ daudzdimensionālā angļu raga koncerta partitūra vienlaikus varbūt ir pati gaišākā un līksmākā Vaska simfonisko lieldarbu vidū. Turpat arī norāde uz abu interpretāciju līdzvērtīgumu, jo Albrehta Maijera un Andra Pogas vadītā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra veikumam atbilda Dominika Vollenvēbera un Normunda Šnē vadītā kamerorķestra priekšnesums – ar poētisku, kolorītu un precīzi izzīmētu angļu raga solopartiju un ar tādu pašu attieksmi orķestra balsīs un krāsās. Iespējams, tie bija laimīgi brīži pašiem atskaņotājiem, pavisam noteikti tie bija laimīgi brīži “Sinfonietta Rīga” koncerta klausītājiem.
