Džezbaroka spēles Ziemassvētkos. Armands Znotiņš recenzē jaunākos mūzikas notikumus 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Tiklīdz izskanējis festivāla “Eiropas Ziemassvētki” koncerts ar čellisti Gunu Šnē un pianisti Agnesi Egliņu un Dzintaru koncertzāles Ziemassvētku festivāla programma ar Reini Zariņu, Daumantu Liepiņu, abu pianistu domubiedriem no Igaunijas un Johana Sebastiāna Baha opusiem diviem, trim, četriem taustiņinstrumentiem, tā nākamajā dienā – 2022. gada 18. decembrī – klāt jau cits pasākums.
Latvijas Radio 1. studijas koncertos, kas regulāri pulcē nedaudzus klausītājus klātienē un daudz lielāku auditoriju attālināti, šoreiz uzstājās apvienība “Džezbaroks” – vokālists Jānis Strazdiņš, kura pārziņā arī kahons (no Peru nākušais sitaminstruments), kontrabasists Jānis Rubiks, Lāsma Meldere-Šestakova ar baroka vijoli un Aigars Reinis pie ērģeļpozitīva. Un pirmais secinājums – šo koncertu katrā ziņā bija vērts noklausīties pašu mūziķu dēļ; Lāsma Meldere-Šestakova noteikti varētu uzstāties biežāk, ērģelniekam un kontrabasistam katram savā žanrā ir teicama reputācija kā kameransambļu dalībniekiem, bet Jāni Strazdiņu, kas parasti dzied vokālajās grupās, tagad bija iespēja dzirdēt kā solistu.
Džezbaroka jēdziens tikai pirmajā mirklī izklausās paradoksāls – baroka laikmetam raksturīgā basso ostinato struktūra un basso continuo pavadījums izrādās tīri labi piemērots arī džezam, bet abas muzikālās paradigmas vieno improvizācija. Notīs pierakstīti tikai būtiskākie pieturas punkti, gan ornamentālika, gan harmoniskā kopaina atkarīga no pašu interpretu prasmēm, un uzreiz jāteic, ka latviešu džezbaroka apvienībai šādu profesionālo prasmju netrūka.
Otrs jautājums par repertuāru, kas savukārt liecināja par gaumes izjūtu. No solītā “tradicionālo Ziemassvētku melodiju” klāsta skanēja tikai viena, toties tīri jauka, bet tālāk mūziķi patiešām aizceļoja uz baroka laiku. Ar vienu izņēmumu – Jāņa Rubika opusu “Grace” –, kura muzikālā elegance, apskaidrotais raksturs un kompozicionālie principi tieši tāpat aicināja vilkt paralēles ar vairākus gadsimtus tālu senatni.
Ingas Saksones vadītās koncertsarunas gaitā interpreti kā ideālu vienbalsīgi piesauca jau iepriekšminēto Bahu, taču šoreiz programmas centrā bija kāds cits ģēnijs – Henrijs Pērsels, kura daiļradi pārstāvēja lappuses no odas “Nāciet, jūs, mākslas dēli”, “Odas svētajai Cecīlijai”, semioperas “Karalis Artūrs” un mūzikas Šekspīra lugai “Atēnietis Timons”.
Un izvēle par labu Pērselam šķita pašsaprotama – viņa mūzika arī Latvijā spēlēta gan autentiski, gan ar džezisku piesitienu, tādējādi radot iespaidu, ka angļu meistara vēstījuma melanholiskos raksturus džeza pieskāriens izgaismo jaunās nokrāsās, kur nebūt nenāk par sliktu arī viens otrs rotaļīgāks pavērsiens.
Tā notika arī šajās interpretācijās – skaņuraksta plūdums valdzināja ar dabisku izteiksmi, poētiskās norises ieguva papildu tēlainību, bet vokāli instrumentālās improvizācijas pārtvēra viens atskaņojuma dalībnieks pēc otra.
Turpat blakus kāds māksliniecisks retums – piecus gadus pēc Henrija Pērsela mūža pāragrā noslēguma Daniels Pērsels, Džons Veldons, Džons Eklss un Gotfrīds Fingers raksta mūziku Viljama Kongrīva libretam “Parīda spriedums”, un no šīs operas 18. decembra koncertam tika izvēlēta Džona Eklsa radītā epizode. Jāsecina, ka no baroka vērtībām Latvijā vēl daudz kas iepazīstams gan Senās mūzikas festivālā, gan citos pasākumos.
Koncerta sākumdaļā jaunu aranžējumu guva arī Antonio Vivaldi cikla “Gadalaiki” vijoļkoncerts “Ziema”, un šī priekšnesuma raisītie iespaidi no vairākiem aspektiem atbalsojās visa turpmākā koncerta laikā. Pirmkārt, šeit varēja pārliecināties par to, cik noslīpēts, šarmants un virtuozs ir Jāņa Strazdiņa dziedājums – vokālie ierobežojumi te drīzāk bija zemajam reģistram nekā augstākajam diapazonam, un izkoptās improvizācijas spējas izpaudās pilnā mērā.
Otrkārt, koncertā viscaur saistīja interpretu ansambliskums – šīs dotības apvienojumā ar vijoļspēles niansēm piemita Lāsmai Melderei-Šestakovai, Jānis Rubiks džezbaroka spēles noteikumos iekļāvās tikpat veiksmīgi kā tīrā džezā, bet Aigars Reinis veikli pielāgojās dažādos salikumos mainīgajai muzikālo ideju un impulsu plūsmai.
Vai arī bija spiests pielāgoties, jo šķiet, ka šādā neakadēmiski improvizatoriskā formātā visvairāk atraisīti tomēr jūtas vokāls un kontrabass. Trešais vērojums drīzāk konceptuāls, atgādinot par atziņu, ka pirms 20. gadsimta radītā kultūra tagad patiesībā uztverama kā aizvēsture, jo mainījies pilnīgi viss – gan sabiedrībā, gan dabā (ne velti Jānis Strazdiņš pieminēja Pērsela piedzīvoto “mazo ledus laikmetu”). Un, atmetot pie malas visas ilūzijas, ka mēs kādreiz patiešām sapratīsim, piemēram, baroka komponistus (jo pat mūsu vecvecāku domāšana mums būtībā ir pilnīgi sveša), šo aizvēsturi kaut kā tomēr vajag aktualizēt – un četri latviešu mūziķi to izdarīja laikmetīgi, brīvi un emocionāli plastiski.
Rezumējot – ar Henrija Pērsela skaņdarbiem Latvijas koncertzālēs esmu saskāries gan ļoti veiksmīgos priekšnesumos, gan, teiksim tā, ne pārāk. Tādēļ ar prieku sagaidītu spilgtu un pārdomātu uzvedumu operai “Didona un Enejs”, lai gan tagad tikpat interesanti, kā baroka operas izrādē tiktu savītas kopā visas fantastiskās sižeta līnijas “Karaļa Artūra” partitūrā. Ar Jāni Strazdiņu un Jāni Rubiku, protams, vislielākās iespējas būs sastapties džeza koncertos. Sekojiet līdzi.
