– Vai esi no tām, kas baro un guldina bērnu pēc pulksteņa, daudz streso vai uzņem lietas vienā mierā? Ņem Ronju līdzi uz koncertiem? 2
– Man šķiet, ja neesmu diennakti bijusi mājās, bērnam var rasties sajūta, ka mamma ir pazudusi. Naktī Ronja mostas un, ja tas notiek bez manis, tad Jānis nevar viņu nolikt gulēt. Sliktākajā variantā – līdz pēdējam klausās albumus vai skatās koncertus, vai bērns ir tētim uz pleca un abi dejo, kamēr atnāk brutāls nolūziens.
Necenšamies viņu turēt rāmjos, likt precīzi deviņos gulēt, lai gan iespējams, ka to gribēsim darīt, kad būs divi bērni, kad bez sistēmas neiztikt. Kamēr varam atļauties, jūtamies brīvāki – ja atnāk iedvesma, rakstām dziesmu arī vēlu vakarā un bērns priecīgs darbojas līdzi. Viņa brauc ar mums uz koncertiem, bauda backstage*. Pēc koncerta esam visi kopā ballītē. Kāds varbūt teiks, ka tas ir drausmīgs bezrežīms, bet Ronja dzīvo mums līdzi. Viņa ir citādāk audzināts bērns.
Mums ar Jāni ienāca prātā doma, ka tā mēģinām viņai radīt citu skatījumu uz lietām, līdzīgi kā paši to darām, rakstot dziesmu tekstus. It kā neko jaunu nepateiksi – par tām pašām attiecībām ar sevi, līdzcilvēkiem, kosmosu vai mīlestību –, taču tu domā, kā vecām, vispārzināmām lietām iegriezt jaunu leņķi, citu skatījumu. Bet ir jautājums – no kurienes lai rodas atšķirīgais skatījums, ja tu tieši tāpat kā citi dzīvo blokmājā, patērē visu to pašu, ko viņi, – ej uz to pašu lielveikalu, skaties tās pašas reklāmas, televīzijas šovus un raidījumus.
– Vai, dzīvojat “maskačkā”**, nav vēlēšanās būt tuvāk dabai? Lai gan esi pilsētas meitene, gan jau bērnībā dzīvojies pa laukiem?
– Pa vasarām mēs tiešām braucām uz laukiem. Tagad domāju, cik žēl, ka Ronjai nav kur vistiņas paskatīties. Aizvedu viņu uz zoodārzu, lai redz, kādi iemīļotie multeņu varoņi ir īstenībā, kā izskatās īsta cūka! Citādi zina tikai multenīšu Pepu.
Mēs domājam par pārcelšanos, bet tā, lai 20 minūtēs varam nokļūt līdz centram, – tas saistīts ar profesiju. Dziļie lauki mums vēl neder.
– Vai pati esi iemācījusies būt dabā – kaut kur lasīju, ka tev tas nesanāk?
– Pilsētniece Māra joprojām cīnās ar miera Māru. Dabu sāk gribēties vairāk, jo sāku nogurt no mūžīgā skrējiena, dažubrīd liekas, ka tas ir tāds mānīgs un aplams, ka tev tikai šķiet, ka kaut ko aizsniegsi, ātrāk skrienot, bet beigu beigās sevi nodzen un pat neizbaudi mirkli. Kad pienāk īpašais koncerts, kam esi saspringti gatavojusies, attopies, ka to vispār neesi izbaudījusi. Nu tad kāda bija jēga?
Pie dabas ir jāmāk būt, cits tur meditē, lasa ogas, bet man vajag kaut ko darīt – iespēju strādāt. Ja nevaru rakstīt, turēt rokā ģitāru vai skatīties, kā bērns spēlējas, mežā man kļūst garlaicīgi. Līdzsvaru vajag, tad esmu laimīga. Cik ilgi domāsi, kas tu esi?
