“Pakaļa piesvīda pie krēsla tajās 30 sekundēs!” Mamma pie stūres piedzīvo trīs šoferu dullumu, kas varēja beigties kapos
0
Uz Latvijas ceļiem dažkārt pietiek ar dažām sekundēm, lai mierīgs brauciens pārvērstos murgā, pēc kuras vēl ilgi trīc rokas – vienalga, vai stūrē pirmo dienu vai jau 10 gadus. Pārgalvīga apdzīšana, nepietiekama distance un vēlme par katru cenu tikt garām lēnāk braucošajiem var apdraudēt ne tikai pašu steidzīgo vadītāju, bet arī cilvēkus, kuri satiksmē ievēro piesardzību.
Īpaši biedējoši tas kļūst brīdī, kad automašīnā ir bērni un no citu vadītāju lēmumiem faktiski ir atkarīga visas ģimenes drošība. Es esmu bijusi tādā situācijā, tu esi bijis tādā situācijā – mums visiem ir kāds biedējošs stāsts.
Par līdzīgu pieredzi sociālajos tīklos pastāstījusi kāda autovadītāja, kura svētdienas vakarā kopā ar bērniem devusies mājup pa divvirzienu šoseju.
Lijis lietus, satiksme bijusi gana intensīva, bet bērni automašīnā gulējuši. Priekšā braucošais automobilis pārvietojies ar aptuveni 87 kilometriem stundā. Sieviete uzsver, ka nav vēlējusies riskēt un apdzīt, īpaši slapjā laikā un ar bērniem automašīnā.
“Es neesmu dzinēja, īpaši ar bērniem mašīnā pilnā ielā – priekš kam. Samazinu ātrumu, turu veselīgu distanci, lai visi, kam sāp šī situācija, mani dzen un vēl vieta rezervē paliek,” viņa apraksta notikušo.
Sākumā viss noritējis mierīgi – viens automobilis apdzinis, tad otrs. Vadītāja nodomājusi, ka līdz mājām atlikuši vien daži kilometri un drīz visi būs drošībā. Taču tad situācija krasi mainījusies.
Pēc viņas teiktā, ar aptuveni 120–140 kilometru stundā lielu ātrumu garām vienlaikus metušās trīs automašīnas. Pretējā braukšanas joslā tajā pašā laikā tuvojusies cita satiksme.
Visas trīs automašīnas pēdējā brīdī mēģinājušas atgriezties savā joslā un iespraukušās starp priekšā braucošajiem transportlīdzekļiem ar pavisam nelielām atstarpēm.
“Visas trīs pēdējā brīdī, desiņdriftā, salien man priekšā ar 20 centimetru starpu starp purnu un dibenu. Lieki teikt, ka man pakaļa piesvīda pie krēsla tajās 30 sekundēs,” raksta vadītāja.
Viņa uzsver, ka vēlējusies tikai droši nokļūt mājās kopā ar bērniem, taču vēlāk saņēmusi pārmetumus, ka pati esot provocējusi šādu situāciju un nemākot braukt.
“Gribējās droši, gribējās, lai bērniņi dzīvi un ar papu kopā gardas vakariņas paēdam… A izrādās – es nelaba, es provocēju, es nemāku un man vajag ar vilcienu braukt,” ironiski rezumē sieviete.
Ēriks Griģis: kolonā apdzītāji nespēj nodrošināt sev drošu distanci
Satiksmes drošības speciālists Ēriks Griģis šādu vairāku automašīnu vienlaicīgu apdzīšanu vērtē ļoti kritiski.
Viņš norāda, ka, apdzenot automobilus kolonā vienam aiz otra, katrs nākamais vadītājs nonāk arvien sliktākā situācijā – redzamība ir ierobežota, nav iespējams pilnvērtīgi novērtēt pretim braucošo transportu, turklāt apdzinēji paši savā starpā bieži neievēro drošu distanci.
“Tas ir neieņemami, jo kolonā apdzinēji aiz vadošā pirmā neieturēs drošu distanci, kā tā sieviete ar bērniem, kuru apdzen,” skaidro Griģis.
Viņš uzskaita vairākas klasiskas kļūdas, kas šādās situācijās mēdz sakrist vienlaikus: braukšana pārāk tuvu priekšā esošajam automobilim, pārāk vēla izvairīšanās no pretim braucošā transportlīdzekļa, pārāk strauja atgriešanās savā joslā, nepietiekams sānu intervāls un nespēja laikus pamanīt, ka apdzīšanas manevru jau sācis kāds cits.
Bīstamību vēl vairāk palielina apdzīšana līkumos vai pirms ceļa kāpuma virsotnēm, kur vadītājs nevar pietiekami tālu pārredzēt ceļu.
“Pirms apdzīšanas autovadītājs neredz pietiekami tālu, lai droši apdzītu. Priekšā kreisajā līkumā nav iespējams pietiekami tālu redzēt, lai apdzīšanas manevrs būtu drošs arī pretim braucošajiem,” skaidro speciālists.
Viņš atgādina arī vienu no būtiskākajiem principiem – pretim braucošajiem transportlīdzekļiem ir priekšroka. Turklāt vadītājam vienmēr jāparedz, ka arī kāds no priekšā braucošajiem automobiļiem var sākt apdzīšanu.
Īpaši bīstami ir tad, ja starp priekšā braucošajiem auto nav pietiekamas vietas, kur apdzinējam nepieciešamības gadījumā atgriezties.
“Ja būs jāpārtrauc apdzīšanas manevrs un jāatgriežas starp diviem apdzenamajiem transportlīdzekļiem, bet starp tiem nav pietiekami daudz vietas, tiks nozagta distance aizmugurē braucošajam. Tas apdraud apdzinēju un citus satiksmes dalībniekus,” norāda Griģis.
Viņa ieskatā droša apdzīšana sākas vēl pirms paša manevra – vadītājam laikus jānovērtē redzamība, distance līdz priekšā un pretim braucošajiem, iespēja nepieciešamības gadījumā atgriezties savā joslā un tas, vai manevru vispār iespējams droši pabeigt.
Ja par kādu no šiem nosacījumiem nav pārliecības, apdzīšana vienkārši nav jāsāk. Griģis kritiski vērtē arī situācijas, kad automobilis automobili apdzen “ķēdītē”, sekojot priekšā braucošajam.
“Vai vadošajā automobilī vadītājs spēj pārliecināties par drošu apdzīšanu visiem aiz viņa braucošajiem?” retoriski jautā speciālists.
Atbilde ir acīmredzama – nē. Katram vadītājam pašam ir jāizvērtē sava manevra drošība, nevis akli jāseko priekšā braucošajam.
Un tieši tas ir galvenais secinājums arī no šīs autovadītājas piedzīvotā: droša distance un atteikšanās no riskantas apdzīšanas nav “nemācēšana braukt”. Dažkārt tieši vēlme nogaidīt dažas minūtes ir tas lēmums, kas ļauj visiem nokļūt mājās.
Vai tu esi pieredzējis prātā paliekošu situāciju uz ceļa, par kuru vēlies pastāstīt? Varbūt tev ir video? Raksti un sūti man uz [email protected].
