Aija Zviedre: “Latvijā mežs būs vienmēr. Ja nebūs priedes, būs bērzi, ja nebūs bērzi, būs kas cits. Svarīgākais ir to mīlēt.”
Aija Zviedre: “Latvijā mežs būs vienmēr. Ja nebūs priedes, būs bērzi, ja nebūs bērzi, būs kas cits. Svarīgākais ir to mīlēt.”
Foto: Anda Krauze

Šāds rakstīšanas veids izvēlēts, lai bērns lasot varētu labāk sajust sevi koka veidolā! Iznākusi grāmata “Koku stāsti” 1

Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Numeroloģija un skaitļu maģija: kā jūsu tālruņa numurs ietekmē jūsu likteni un kad to mainīt? 31
Viedoklis
Linda Tunte: “Es dzeru, lamājos, gāžu politiķus un eju prom no darba” 85
Veselam
Ēdieni, no kuriem labāk izvairīties pirms publiskiem pasākumiem… Tie pastiprināti veido gāzes vēderā
Lasīt citas ziņas

Meža īpašnieku biedrība “Meža konsultants” izdevusi Aijas Zviedres sarakstīto un Rūtas Kazākas ilustrēto grāmatu “Koku stāsti”.

Grāmatā “Koku stāsti” visiem saprotami, vienkārši, bet ar dziļu izpratni aprakstītas desmit Latvijā visbiežāk sastopamo koku sugas. Šo grāmatu kā dāvinājumu saņems skolas, bērnudārzi un bibliotēkas. Pieredzējusī mežkope, Atzinības krusta kavaliere Aija Zviedre šo grāmatu sarakstījusi it kā no koka pozīcijām: “Tajā es esmu bērzs, esmu ozols. Vienmēr domās izvēlējos kādu konkrētu man pazīstamu koku.

CITI ŠOBRĪD LASA

Šāds rakstīšanas veids izvēlēts, lai bērns lasot varētu labāk sajust sevi koka veidolā. Šo grāmatu esmu dāvinājusi cilvēkiem, kuri neprot latviešu valodu, un esmu dzirdējusi atsauksmes, ka visu tāpat sapratuši pēc zīmējumiem. Es ceru, ka bērni šo grāmatu lasīs un kāds no viņiem izvēlēsies kļūt par mežkopi. Saprast koku jāsāk mācīt jau bērnam, lai viņš zina, kas tas ir par koku, kurš aug aiz loga. Bieži vien to nezina ne mamma, ne tētis. Grāmatā ir tie desmit Latvijai raksturīgie koki, kuri sastopami dabā. Šos kokus Latvijā katram vajadzētu pazīt.”

Aijai Zviedrei šogad palika deviņdesmit. Savulaik viņa bijusi Meža darbinieku biedrības priekšsēdētāja un daudz nodarbojusies ar meža īpašnieku izglītošanu. Rīkoti kursi un semināri gan Kristapa ielā, gan Dabas muzejā.

Atceroties aizvadīto dzīvi, Aija saka, ka vislaimīgākie bijuši atmodas un pārmaiņu laika gadi. Aija Zviedre: “Man vislaimīgākais laiks bija no 1990. līdz 2000. gadam, kad man bija 60–70 gadi un atsāka darboties visas bijušās biedrības. Atjaunoja Meža darbinieku biedrību, nodibināja Kultūras fondu un biedrību “Šalkone”.

Visur tika meklēti vecie dalībnieki un notika ļoti intensīva sabiedriskā dzīve. Izdevām “Meža Avīzi” un žurnālu. Visi mežinieki, iebraukuši Rīgā, nāca pie mums uz Kristapa ielu. Atjaunojām kontaktus ar ārzemju latviešiem mežkopjiem.

Šodien arī man iznāk uzklausīt paziņu bažas par mežiem. Es gan visus cenšos nomierināt, sakot: “Latvijā mežs būs vienmēr!”

Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.