Pirms 90 gadiem PSRS apsolīja neuzbrukt Latvijai. No kā tā toreiz baidījās? 33
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 90 gadiem saskaņā ar iepriekšējo abpusējo vienošanos PSRS un Latvija publiskoja jau 5. februārī Rīgā parakstītā Latvijas – PSRS neuzbrukšanas līguma tekstu.
Dokuments balstījās 1920. gada 11. augusta Latvijas – Padomju Krievijas miera līgumā, uz kuru tajā bija atsauce.
Slēdzēji apņēmās neuzbrukt viens otram, atturēties “no jebkādiem varas darbiem, kas vērstos pret otras līdzējas puses teritoriālo integritāti un neaizskaramību vai politisko neatkarību”, neslēgt pret otru vērstus militārus vai politiskus līgumus, visus strīdus risināt diplomātiskā kārtībā vai izlīgšanas komisijā.
Vienošanos slēdza uz trim gadiem, bet tā skaitījās automātiski pagarināta, ja neviens no līgumslēdzējiem neiebilda.
Līgums ar Latviju bija daļa no citu līgumu sērijas, kuru Maskava togad slēdza ar saviem kapitālistiskajiem kaimiņiem, lai nodrošinātu rietumu robežas, laikā, kad austrumos draudus radīja Japānas iebrukums Ķīnas Mandžūrijā.
Kā to raksturojis vēsturnieks Aivars Stranga: “Līgums tika noslēgts tādēļ, ka PSRS vēlējās ar to sasniegt zināmus mērķus globālajā arēnā, jo baidījās no Polijas – Japānas alianses un japāņu iebrukumu, kā arī no tā, ka Polija varētu iebrukt Ukrainā, lai pārtrauktu ukraiņu mērdēšanu.
PSRS vajadzēja sadalīšanas taktiku un neuzbrukšanas līgums ar Latviju bija tā daļa. Zīmīgi, ka vienlaikus PSRS denonsēja PSRS – Latvijas tirdzniecības līgumu.”
Tā brīža Latvijas valdības galva Marģers Skujenieks, kurš bija starp parakstītājiem, žurnālistiem paziņoja: “Parakstītais līgums pēc Latvijas valdības ieskatiem ir ļoti svarīgs, bet viņa nozīme būs nesalīdzināmi pilnīgāka, ja tādā pat kārtā miers būs nodrošināts ar valstīm Eiropas austrumos, kam līdzīgas robežu attiecības ar Krieviju.
Tālab Latvijas valdība šim apstāklim piešķir sevišķu svaru.” 1932. gada līgums izrādījās viens no tiem, kuru PSRS bez sirdsapziņas pārmetumiem pārkāpa 1940. gada 17. jūnijā.
