1933. gada 9. janvārī. Māras baznīcas “latviskā izdaiļošana” 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 90 gadiem pirmo sēdi noturēja Māras (Doma) baznīcas izveidošanas rīcības komiteja izglītības ministra Ata Keniņa vadībā. Komitejā bija iekļauti gan Latvijas armijas pārstāvji, gan vairāki Latvijā pazīstami arhitekti, piemēram, Eižens Laube, inženieri, kā arī gleznotājs un scenogrāfs Jānis Kuga.
Jaunās institūcijas mērķis bija izlemt, kā vācu draudzei nesen atsavināto Rīgas galveno dievnamu “izdaiļot latvju tautas garā”, padarot to par tādu kā panteonu un nacionālās ideoloģijas templi. Kas ar to bija domāts, komisijas locekļi paskaidroja presē: “Ap [baznīcas] pīlāriem nostādāmi mūsu atbrīvošanas cīņu karogi.
Jomu sienas izrotājamas vēsturiski nacionāliem gleznojumiem, kuros atspoguļotos latvju tautas ciešanu un atbrīvošanas laikmeti. Kapelas baznīcas galvenās ieejas abās pusēs paredzētas gleznām par mūsu karavīru cīņām.
Tajā novietojamas arī militārās emblēmas, krūšu nozīmes un varbūt piemiņas plāksne nezināmam latvju kareivim, jo visu kritušo un atbrīvotāju vārdus nav iespējams sienās atzīmēt. Latvijas valsts ģerbonis stikla gleznojumā projektēts logā virs portāla durvīm.
Valsts proklamēšanas akta stikla gleznojums paredzēts ziemeļjomas pirmās kapelas logā. Tā kā mūsu tautas mirušo varoņu un citu izcilāko dēlu atdusas vietas izkaisītas pa malu malām un viņu kapi ne vienmēr rūpīgi apkopti, pat aizmirsti, vēlams Māras baznīcas krusteju pārvērst latvju panteonā, kur pārapbedīt visus dižos latvjus.
Tad Māras baznīca būs tiešām tā, kam viņai jābūt – Latvijas katedrāle un tautas svētnīca.” 1933. gadā bija gatavi jau mākslinieka Kugas sienu fresku meti Doma interjera “latviskošanai”. Par laimi, ambiciozā iecere tā neīstenojās, jo nāca apjausma, ka “latvju panteons” ar viduslaiku pieminekli īsti nesader, turklāt neatradās arī finansējums.
