Piemineklis nosaukts par “Zēdelgemas kaunu”. Iesaka pārvietot latviešu karagūstekņu piemiņai veltīto pieminekli Beļģijā 94
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc Beļģijas pilsētas Zēdelgemas pašvaldības pasūtījuma organizētais starptautiskais vēsturnieku simpozijs, kurā debatēts par ierosinājumu aizvākt bijušās karagūstekņu nometnes vietā uzstādīto pieminekli 12 000 latviešu leģionāriem “Latvijas stāvstrops brīvībai”, noslēdzies ar rekomendāciju pārvietot pieminekli.
Tomēr Zēdelgemas pašvaldība uzsver, ka konkrēta lēmuma par pieminekli vēl nav. Kampaņa lielā mērā ilustrē Beļģijas kreiso un labējo iekšpolitiskās cīņas, atstājot leģionāru vai Latvijas vēstures jautājumus tālā perifērijā.
Tēlnieka Kristapa Gulbja izgatavoto pieminekli – vides objektu “Latvijas stāvstrops brīvībai” Zēdelgemas pilsētas nomalē atklāja 2018. gada 23. septembrī Latvijas vēstniecības, Okupācijas muzeja biedrības un Zēdelgemas pašvaldības pārstāvju klātbūtnē.
Tas ir veltījums latviešu leģionāriem, kuri 1945. un 1946. gadā uzturējās Zēdelgemas (Cēdelheimas), karagūstekņu nometnē, taču nezaudēja ticību Latvijas valstiskumam, ko parāda arī epizode ar Brīvības pieminekļa maketa izveidošanu par godu 18. novembrim 1945. gadā un apstāklis, ka šajā nometnē tapa “Daugavas vanagu” organizācija.
Piemineklis lielā mērā bija pašvaldības iniciatīva, un vides objekta izmaksas – 100 tūkstošus eiro – toreiz līdzīgās daļās uzņēmās Zēdelgemas pašvaldība un Okupācijas muzeja biedrība
Pagājušā gada beigās un īpaši šajā vasarā pārsvarā frančvalodīgo valoņu medijos aizsākās kampaņa pret “Latvijas stāvstropu”, apgalvojot, ka “Flandrijā tiek pieminēti latviešu esesieši”.
Īpaši uzstājīgs bija žurnāls “Paris Match Belgique”, kurš sniedza tendenciozu priekšstatu par leģionāriem, tostarp piesaucot arī krievu vēsturniekus un Krievijas oficiālo iestāžu viedokli, un apgalvojot, ka visi Otrā pasaules kara laikā Vācijas bruņotajos spēkos karojušie latviešu leģionāri bijuši SS organizācijas locekļi, tāpēc viņu pieminēšana esot “SS glorifikācija”. “Paris Match Belgique” pieminekli nosauca par “Zēdelgemas kaunu”.
Jūnijā jautājums sasniedza arī Beļģijas federālā parlamenta līmeni, turklāt sociāldemokrātu deputāti apgalvoja, ka piemineklis “kurinot naidu”, varot piesaistīt labējos radikāļus un vēlmi attaisnot flāmu kolaborantus un flāmu leģionārus, kas cīnās Austrumu frontē.
Pakļaujoties politiskajam spiedienam, šī gada jūlijā Zēdelgemas pašvaldība noņēma paskaidrojošo plāksni pie “Latvijas stāvstropa” un pārdēvēja vietu, kurā tas atradās, vairs nesaucot to par Brīvības laukumu.
Kaprāns: “Toni mainīt nebija iespējams.”
Pagājušās nedēļas beigās sasauktajā ekspertu simpozijā tika aicināti piedalīties un izteikties 15 vēsturnieki no Beļģijas, Vācijas, Krievijas, Anglijas, ASV, Latvijas. Latviju pārstāvēja holokausta vēsturnieks Didzis Bērziņš un LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns.
Kā stāsta Kaprāns, radies iespaids, ka sanāksmes vadītāji jau iepriekš saņēmuši politisku norādi par attiecīgu spriedumu: “Toni mainīt nebija iespējams. Mums bija iespēja vai nu vispār “nolēkt”, vai ietekmēt, cik varam. Ko varējām, to darījām, jo šāds ziņojums pēc tam var kalpot par pamatu apgalvojumam, ka “rietumvalstis atzīst visus leģionārus par noziedzniekiem”.”
Gala slēdziens vēstīja, ka pieminekli pašvaldībai rekomendēts aizvākt, jo tas nozīmējot “nacistu režīma godināšanu, lai attaisnotu noteiktus kara noziegumus vai apzināti aizskartu cilvēkus”.
Latvijas pārstāvjiem arī ar citu atbalstu izdevies paziņojumā novērst vairākus pārspīlējumus un aplamības, mazinot vēlmi demonizēt latviešu leģionu. Piemēram, sākotnējā redakcijā teikts, ka starp leģionāriem Zēdelgemas nometnē bijuši “tūkstošiem kara noziedznieku”.
Izdevies izņemt arī apgalvojumus, ka 16. martā Rīgas ielās notiekot “vardarbīgi konflikti”. Tāpat sākotnēji bijis rakstīts, ka piemineklis novācams “nekavējoties”. Tagadējā versijā tiek rekomendēts to aizvākt no “publiskās telpas”, taču, ņemot vērā māksliniecisko vērtību, ar iespēju izstādīt citur.
Iekšpolitiskās cīņas
“Tas par 90% ir stāsts par pašiem beļģiem un neatrisinātajām viņu vēstures problēmām. Ne tikai no tā viedokļa, ka viņi baidās, lai šo vietu nesāktu “apjūsmot neonacisti”. Pamatu pamatos tas ir par vietējo politisko partiju pozicionēšanos. Beļģu sociālisti un sociāldemokrāti, no vienas puses, un kristīgie demokrāti, liberāļi un flāmu nacionālisti, no otras. Tāpēc tas jau sen vairs nav Zēdelgemas pašvaldības jautājums.
Ja tas nebūtu izspēlēts arī federālajā parlamentā un flāmu parlamentā, ja nebūtu radīta starptautiska uzmanība, viņi nemaz īpaši nesatrauktos. Tā ir klasiska politiska cīņa un izrādīšanās savam elektorātam. Piemineklis, vēsture vai latviešu leģions un Latvija viņus nemaz tik ļoti neinteresē. Tas ir absolūti otrajā plānā,” secina Kaprāns.
Viņš piebilst, ka publiskajās diskusijās nav pavīdējis “zilonis”, tas ir, Krievijas un tās balstīto spēku ietekme, jo tās pieminēšana nostādītu neērtā pozīcijā pašus beļģus.
Tostarp Zēdelgemas pieminekli divas reizes savos paziņojumos pieminējusi Krievijas Ārlietu ministrija, un Krievijas “tautiešu” programmas finansētā Beļģijas krievvalodīgo organizāciju federācija ultimatīvā formā draudējusi pašvaldībai ar skandālu politiskā līmenī pat vēl pirms pieminekļa atklāšanas.
“Abas lietas viņi ir izdarījuši, tā ka jautājumu, kas to kurināja, nav,” teic Kaprāns. Turklāt šajā gadījumā tendence sakrita ar kreisi orientēto Beļģijas politiķu interesēm.
Kas attiecas uz vietējo Zēdelgemas iedzīvotāju attieksmi, tad, spriežot pēc vietējo mediju ziņojumiem, tur pret “Latvijas stāvstropu brīvībai” nekādu pretenziju nav bijis. Drīzāk otrādi.
Lēmums par pārvietošanu vēl nav pieņemts
Jāpiebilst, ka Zēdelgemas pašvaldība ir apliecinājusi Latvijas vēstniecībai Beļģijā, ka nekāds lēmums par latviešu karagūstekņu piemiņai veltītā pieminekļa pārvietošanu vēl nav pieņemts,
Latvijas Ārlietu ministrijas preses sekretārs Jānis Beķeris aģentūrai LETA izteicies, ka Latvijas vēstnieks Beļģijā Andris Razāns atrodas pastāvīgā saziņā ar Zēdelgemas pašvaldību un nākamajā nedēļā apmeklēs to klātienē, lai ar pilsētas vadību pārrunātu turpmāko rīcību. Pašvaldība vēlas apspriesties arī ar Latvijas Okupācijas muzeju, kas šajā jautājumā ir pilsētas partneris kopš pieminekļa uzstādīšanas brīža.
