Atis Klimovičs: Ukrainā svarīgākās kaujas vēl priekšā 12
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tagad pašā ziemas sākumā, visdrīzāk, nākas secināt, ka karadarbība turpināsies vismaz līdz pavasarim, bet drīzāk ilgāk, jo diezin vai ziemas mēnešos frontē gaidāmi tādi pavērsieni, kas liktu vienoties par uguns pārtraukšanu. Tāpat nekas neliecina par savstarpējām ukraiņu – krievu sarunām: nav sarunu temata.
To pateiks gan Kijiva, kas gatavojas iet līdz galam un atbrīvot visas okupētās teritorijas (prāvs daudzums – ap 20% valsts zemju), gan arī Kremlis, kas nav neko mainījis savos plānos, kas nozīmē panākt Ukrainas okupāciju. Tas vienīgi nostiprina viedokli, ka šajā karā vēl nav izcīnītas pašas svarīgākās kaujas.
Ir saprotama gan ukraiņu, gan daudzu sabiedroto sajūsma par Ukrainas Bruņoto spēku sasniegumiem, uzvarām un jaunām atbrīvotām teritorijām. Tomēr jāņem vērā, ka ne jau viss nākas viegli, lai gan daudzos gadījumos novērota vienīgi ārkārtīgi steidzīga okupantu bēgšana.
Tā tas bijis ceļā uz Hersonu, kur krievi mukuši vienkārši pārāk ātri, sagādājot nopietnu vilšanos ne vienam vien ukraiņu karavīram, kas cerējuši nopietni “parunāt” ar okupantiem. Šobrīd, spriež militārie eksperti, Krievijas armijas vadība vēlas iegūt laiku, lai varētu atgūties un atjaunot savas kara vešanas spējas.
Turpinās mobilizācija, tiek plānots apmācīt jaunus tūkstošus karavīru, tos apbruņot un sasēdināt tehnikā, lai varētu sūtīt plašos un nopietnos uzbrukumos ukraiņiem. No vienas puses, spējas tos pienācīgi apmācīt un labi apbruņot tiek apšaubītas – šie tūkstoši vienkārši ātri kļūs par “kravu – 200” jeb uz visiem laikiem paliks Ukrainas plašumos vai arī ceļos mājup izturīgos maisos, kādos ievieto kritušos.
No otras puses, ukraiņus mudina neļauties pārliekam optimismam un izturēties pret agresoru ar maksimālu nopietnību. Droši vien vērts tomēr ieklausīties tajos kara lietu speciālistos, pēc kuru domām, ar lielu karaspēka pieplūdumu krievi tomēr var radīt nopietnas problēmas. Jārēķinās ar to, ka arī agresora armija analizē kara gaitu un cenšas izdarīt secinājumus. Tāpat iespējams, ka krievi šobrīd gatavo jaunu triecienu no Baltkrievijas teritorijas, kas arī var radīt zināmus izaicinājumus.
Deviņi kara mēneši ir pietiekams laiks, lai atskatītos uz Rietumu izturēšanos un izdarītu secinājumus, kas bijis pareizi, kas ne. Ja par atskaites punktu ņemam agresora pastrādāto noziegumu mērogus, pavisam droši jāatzīst, ka ciests zaudējums – varbūt agresors šobrīd nejūtas sevišķi komfortabli, jo negaidītā kārtā nav īstenojis savus plānus, taču tas nav atmetis savu ieceri un lielais karš ar raķetēm turpinās.
Rietumu demokrātijas, cenšoties neizprovocēt NATO karu ar krieviem, ļāvušas karadarbībai turpināties nepilna gada garumā. Te vietā, lai arī nedaudz spekulatīvi, apspriest – ko būtu izdevies panākt, ja NATO būtu slēgusi Ukrainas gaisa telpu februāra beigās vai marta sākumā?
Vai būtu sācies uzbrukums aliansei – māc šaubas, vai Kremlis būtu uz to saņēmies. Varbūt tādā veidā izdotos asiņaino karu apturēt? Par to jādomā joprojām, varbūt nav par vēlu atgriezties pie jautājuma par gaisa telpas kontroli, ja vien saprotam, ka karš Ukrainā patiesībā ir karš ar plašāku kontekstu – tas ir karš pret visu līdz šim pastāvošo starptautisko kārtību. Tātad arī pret mums. Mēs nedrīkstam zaudēt Ukrainā.
