“Spēlmaņu nakts” rada interesi 0
Pērn valsts finansēto septiņu lielo teātru apmeklētāju skaits sasniedza vairāk nekā 725 tūkstošus, tomēr tas bija par 5,9% jeb aptuveni 46 tūkstošiem skatītāju mazāk nekā iepriekšējā gadā, kaut izrāžu skaits saruka vien par 28 izrādēm. To var skaidrot ar Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas ietekmi – tā teātriem finansiāli “iegrieza”.
Lai piesaistītu skatītājus, teātri piedāvā biļešu iegāžu atlaižu programmas, piemēram, teātru abonementu sistēma piedāvā noskatīties lielāku izrāžu skaitu, kas kopumā ir lētāk. “Labs sadarbības modelis ir Latvijas Nacionālajam teātrim ar Ināras un Borisa Teterevu fondu, kā arī Kultūras ministriju par Raiņa iestudējumiem (“Raiņa sapņi”, “Uguns un nakts”). Teātra balkonos arī šogad noteiktām kategorijām būs iespējas biļetes iegādāties par pieciem eiro. Prieks, ka daudzi skolotāji un skolēni šo iespēju izmanto,” tā D. Gaismiņa-Šiliņa. LTDS priekšsēdētāja uzskata, ka Latvijā mākslas attīstību varētu vairāk bāzēt uz mecenātismu. Taču nepieciešams sakārtot likumdošanu tā, ka tā stimulētu šo mecenātismu, kaut vai domājot par neatkarīgiem teātriem, kas saņem ļoti minimālu valsts finansējumu.
Lai arī šobrīd kvalitātes kritērijs valsts finansējuma piešķiršanā nespēlē būtisku lomu, par “Spēlmaņu nakts” balvai nominētajām izrādēm auditorijā rodas interese. Uz tām grūti dabūt biļetes pat par dārgāku cenu. Lai arī eksperti norāda, ka mākslas novērtējums objektīvs nemaz nevar būt, “Spēlmaņu nakts” žūrijai ir priekšstats par to, kas notiek Latvijas teātros, jo žūrija noskatās milzīgu apjomu izrāžu, aptuveni 120. Viņu viedoklis var nesakrist gan par nominācijām, gan ar citiem apskatniekiem, bet tas tomēr ir zināms skatījums. Nekāda cita kvalitātes rādītāja šobrīd Latvijas teātru veikumam nav. Teātriem finansiāli daudz jūtamāk/izdevīgāk, ja veiksmīgas ir izrādes lielajās zālēs. Protams, “izgāšanās” ir sāpīgākas. Piemēram, Dailes teātris savā gada pārskatā ieņēmumu samazinājumu skaidro arī ar 2014. gada jauniestudējumu mākslinieciskajām neveiksmēm un akcentē, ka visvairāk skatītā izrāde ir “Izraidītie”, kas nominēta “Spēlmaņu nakts” kategorijās.
Taču bieži tieši mazajās zālēs top interesanti radošie meklējumi, eksperimenti. Varbūt publikai šīs izrādes nav tik pieejamas, jo mazajās zālēs ir ierobežots vietu skaits (50 – 100) un tās ir pieprasītas pat par dārgāku cenu, tomēr tajā pašā laikā šīs izrādes teātriem neienes tik daudz naudas kā viena lielā zāle (700 – 1000 vietu). Teātriem mēdz būt gan “kalnā kāpums”, gan “kritums”. Tas ir normāls attīstības cikls. Kaut kas ir pateikts, izrunāts un tiek meklētas jaunas idejas, skaidro D. Gaismiņa-Šiliņa. Brīžiem viļņa virspusē ir Valmieras teātris, pēc pāris gadiem Dailes teātrī notiek interesanti meklējumi. Neviens neveido izrādi, jau iepriekš pieļaujot, ka tā būs neveiksme. Visi cer, ka tā cilvēkus interesēs un ka tā doma, kas bija aktuāla izrāžu veidotājiem, būs aktuāla arī auditorijai. Tomēr ne vienmēr notiek gluži tā, kā iecerēts. Vai nu cilvēkiem izrāde par smagu, vai negrib šādu tēmu risināt, bet pilnībā izdabāt publikai nevar, ir jāsaglabā līdzsvars. “Katru gadu plānojam kā labāku gan kvalitātes, gan finanšu ziņā. Arī nākamo. Jo mēs paļaujamies uz saviem gudrajiem skatītājiem, kas, cerams, novērtēs Valmieras teātra izvairīšanos no versijām par popkultūru. Arī izklaides gabali mūsu plānos ir augstvērtīgas literatūras paraugi,” saka Valmieras teātra direktore E. Sniedze.
