Aptaujātie teātru pārstāvji uzsver, ka algu jautājums kļūst arvien neatliekamāks, taču, skatoties reāli, šķiet, ka šo problēmu būs vien jārisina pašu spēkiem. Teātros aktiera pamatalga vidēji ir ap 700 eiro pirms nodokļu nomaksas, min D. Gaismiņa-Šiliņa. Teātros aktieriem atalgojumu veido pamatalga un atalgojums, kas veidots pēc tāda kā “punktu sistēmas” principa. “Punktu sistēma” tiek uzskatīta par gana motivējošu, jo tajā iestrādāts princips: jo vairāk spēlē, jo vairāk saņem. Ja aktierim nav lomas vai viņš spēlē maz izrādēs, tad punktos nopelna maz, bet, ja ir daudz darba, tad atsevišķos mēnešos izdodas nopelnīt pat otru algu.

Tomēr, kā norāda LTDS vadītāja, tādu mākslinieku nav daudz. “Aktieru atalgojums noteikti ir zem vidējā sabiedriskā sektorā strādājošo algām. Ir priekšstats, ja mēnesī aktierim ir maz darba, tad jau viņš vēl kaut kur var piestrādāt. Diemžēl reāli ne ar ko nopietnu un stabilu savienot darbu teātrī nav iespējams. Var gadīties, ka nākamajā mēnesī darba teātrī būs vairāk un tad būs jāatsaka,” tā D. Šiliņa-Gaismiņa.

Taču aktieru algas teātros nav arī pašas mazākās, ir daudz speciālistu, kas saņem ļoti mazas algas, apstiprina teātru administrācijas.

LTDS vēlas panākt likuma “Par radošās personas statusu” izstrādāšanu un pieņemšanu. Tas ir aktuāli, jo, pēc aptuvenām aplēsēm, ceturtā daļa no aktieriem un režisoriem strādā uz autoratlīdzības līguma pamata. Lielākā problēma ir, cik viņi paši ir informēti par saviem nodokļiem un iespējām. No pagājušā gadsimta 90. gadiem arī mākslas nozarē ir pieaudzēts liels, potenciāli ļoti mazu pensiju saņēmēju skaits. Likums varētu risināt īslaicīga bezdarba, veselības problēmas u. c. šiem cilvēkiem, uzskata D. Gaismiņa-Šiliņa. “Sezonā ap 250 tūkstošiem eiro tiek izmaksāti autoratlīdzībās radošajiem darbiniekiem, kuri nav teātra štata darbinieki, pamatā tie ir režisori un scenogrāfi. Ja būtu jāmaksā vēl klāt sociālais nodoklis, summa būtiski pieaugtu jau tā pieticīgajam teātra budžetam. Cilvēki ir sociāli neaizsargāti, bet teātris nevar uzņemties šīs izmaksas,” skaidro Dailes teātra direktors. “Autorhonorāri sastāda pusi no izrādes izmaksām, tā ka, visticamāk, kultūras iestādes vēl ilgu laiku gribēs darboties šajā režīmā,” piebilst Valmieras teātra direktore E. Sniedze.

Līdzīgi kā daudzās citās nozarēs Latvijā, kur izglītības iestāžu piedāvājums nesakrīt ar tirgus pieprasījumu, ir ar jauno aktieru sagatavošanu. Aptaujātie speciālisti sliecas domāt, ka katru gadu teātru fakultātēs nevajadzētu uzņemt aktieru kursus. Pat tad, ja ik pa diviem gadiem vienu fakultāti absolvētu ap 20 jauno aktieru, visiem darbs teātros neatradīsies. Protams, jaunos aktierus teātros vajag visvairāk, jo viņi dzied, dejo, kustas – bet jau piecus gadus vēlāk pieprasījums sarūk. Tāpēc teātru vadītāji ļoti uzmanīgi slēdz līgumus ar jaunajiem māksliniekiem. Varbūt vēl kādu piesaista ar autoratlīdzības līgumiem. Sāpīgs jautājums ir arī par pensijas vecuma aktieriem, kas daudzus gadus ir nesuši teātra repertuāru un ir šo teātru sejas.

Teātru vadītāji jau vislabāk jūt, cik darbinieku nepieciešams. Viņi finansiāli nav ieinteresēti turēt “liekus” cilvēkus, kuri neko nedara, tā D. Gaismiņa-Šiliņa.