Traģiskas nejaušības pāršķelts mūžs. “Latvijas karaspēka krusttēvs” pulkvedis Oskars Kalpaks

Traģiskas nejaušības pāršķelts mūžs. “Latvijas karaspēka krusttēvs” pulkvedis Oskars Kalpaks 14

Juris Ciganovs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

 

Parasti šo cilvēku un karavīru piemin 6. martā – viņa nāves dienā. Bet šoreiz pienācis laiks par Latvijas Neatkarības kara varoni stāstīt gada sākumā, jo 6. janvārī Oskaram Kalpakam aprit 140. gadskārta.

Latviju šķērsos nokrišņu zona, kas atnesīs vienu no spēcīgākajiem sniegputeņiem šoziem. Vai prognoze par vētru joprojām spēkā? 1
“Saslimu ar kovidu, bet testu nodevu tikai pēc nedēļas. No kuras dienas sāk skaitīt karantīnu?” Uz skatītājas jautājumu atbild Stella Lapiņa 26
“Mēs te tupēsim ar maskām, kodiem un ierobežojumiem, kamēr visa pārējā Eiropa dzīvos kā 2019. gadā,” Soctīklotāji par Pavļuta paziņojumu 244
Lasīt citas ziņas

“Tas varēja būt kādu nedēļu vēlāk pēc valsts pro­klamēšanas. Klausot “Latvju kareivju nacionālās savienības” aicinājumam reģistrēties, no laukiem, kā izrādās, bija ieradies arī Kalpaks, toreiz mums vēl pilnīgi nepazīstams. Patlaban notika savienības prezidija sēde, kad no istabas, kur notika reģistrācija, vispirms aicināja iznākt reģistrācijas vadītāju virsleitnantu Eduardu Ramatu-Lejgalieti.

Tas atgriezās ar aicinājumu iznākt man. Prasīju – kas par lietu? Esot atnācis kāds, kas sakoties kadru virsnieks, apakšpulkveža pakāpē, komandējis pulku, dienējis kopā ar Kārli Gopperu, ar kuru esot tuvs draugs. –  Kā sauc? – Kolpaks. – Krievs? – Nē, latvietis. – Tāds nu gan nav dzirdēts – atsaucās no visām pusēm,” tā vēlāk savās atmiņās rakstīja Latvijas armijas pulkvedis Aleksandrs Plensners. Tā uz mūsu toreiz vēl nupat dzimušās valsts militārās un politiskās vēstures skatuves uznāca Oskars Kalpaks.

CITI ŠOBRĪD LASA

Toreiz, vien dažas dienas pēc Latvijas Republikas proklamēšanas, kad bijušais Krievijas armijas virsnieks O. Kalpaks ieradās Rīgas Latviešu biedrības namā reģistrēties jaunās valsts bruņotajos spēkos, viņš lielākajai daļai latviešu virsnieku bija nepazīstams. O. Kalpaks nebija dienējis latviešu strēlnieku vienībās, viņam starp latviešu tautības Krievijas armijas virsniekiem nebija arī augstākā dienesta pakāpe – latviešu vidū bija gan ģenerāļi (Augusts Misiņš, Andrejs Auzāns, Jānis Buivids, Dāvids Sīmansons), gan pulkveži – tautā iemīļoti un populāri strēlnieku cīņu varoņi (piemēram, Rūdolfs Bangerskis, Kārlis Goppers u. c.). Taču viņi tobrīd Latvijā neatradās un daži no viņiem kādu laiku vēl nemaz nerāvās dienestā savas dzimtās zemes bruņotajos spēkos.

Par O. Kalpaku dienesta pakāpē augstāki virsnieki Kārļa Ulmaņa vadītās Pagaidu valdības dienestā atradās aizmugures posteņos (pulkveži Jānis Imaks, Mārtiņš Peniķis, Jānis Apinis bija kara apgabalu priekšnieki). Pārējais virsnieku sastāvs bija zemākās pakāpēs.

Krievijas Impērijas armijas virsnieka personiskajā lietā viņa uzvārds ierakstīts kā “Kolpaks”, tā bija rakstīts arī uz viņa nāves vietā “Airītēs” pirmā uzstādītā pieminekļa, tāda uzvārda rakstība bija arī visos tā laika laikrakstos. Vēlāk šāda uzvārda rakstība bija pamats spekulācijām par viņa it kā tjurcisko izcel­smi un nelatviskumu, bet īstenība bija kā vienmēr vienkārša – tā šo uzvārdu bija ērtāk rakstīt krieviski.

O. Kalpaks dzimis 1882. gada 6. janvārī Meirānu pagasta “Liepsalās”. Mācījies pagasta skolā Visagalā, vēlāk skolā Lubānā. Līdzīgi daudziem latviešu jauniešiem savam dzīves turpmākajam ceļam Oskars izvēlējās militāro dienestu, jo iestāties karaskolā nozīmēja iegūt labu izglītību un nodrošināt karjeru. 1903. gada janvārī O. Kalpaks uzsāka dienestu Krievijas Impērijas armijā, iestājoties 40. Kolivaņas kājnieku pulkā (tas bija izvietots Lodzā, mūsdienu Polijas teritorijā) kā savvaļnieks.

1905. gadā O. Kalpaks iestājās Irkutskas junkurskolā, kuru 1908. gadā pabeidza kā podporučiks. Pēc kļūšanas par virsnieku O. Kalpaks dienēja 183. Pultuskas kājnieku pulkā Varšavas garnizonā, kur kopā ar viņu dienēja vēl viens latvietis – toreiz štābkapteinis, vēlākais Latvijas armijas ģenerālis Kārlis Goppers. Pirmā pasaules kara laika frontē Galīcijā viņš izcēlās ar pārgalvīgu varonību, par ko arī tika apbalvots ar augstākajiem cara armijas militārajiem apbalvojumiem. Frontē Kalpaks komandēja bataljonu. 1917. gada 19. septembrī Kalpakam piešķīra apakšpulkveža dienesta pakāpi, nedaudz vēlāk norīkoja, bet decembrī, kā tas bija pieņemts revolūcijas laikā, ievēlēja par pulka komandieri. Tomēr jau drīz – 1918. gada vasarā – sakarā ar pulka izformēšanu Kalpaks devās uz dzimto vietu, Meirānu pagastu.

 

“…cilvēkus un apstākļus visumā pārzina …”

Toreiz, 1918. gada decembra sākumā, O. Kalpaku ieskaitīja Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos un aizkomandēja Vidzemes apsardzības priekšnieka pulkveža J. Apiņa rīcībā uz Cēsīm. Tiesa, jau drīz vien, decembra beigās, Cēsis nācās pamest, jo nedz vācu karaspēks, nedz tikko kā organizēties sākusī latviešu Cēsu rota nebija spējīgi aizstāvēties pret uzbrūkošajām lielinieku sarkanās armijas daļām. Arī Rīga bija apdraudēta, tās liktenis bija izšķirts pēc landesvēra vācu vienību un vācu Dzelzs brigādes sakāves pie Inčukalna. Šādos apstākļos O. Kalpaks bija vienīgais, kurš piekrita uzņemties visu Pagaidu valdības rīcībā esošo latviešu karaspēka vienību komandēšanu, lai gan izvirzīja noteikumu – komandēt viņš bija ar mieru tikai bataljona un lielāka lieluma vienību.

“Kalpaks mierīgi atteica, ka apstākļus un cilvēkus viņš visumā pārzina. Viņš saprot, ka uzdevums steidzams, viņam tikai neērti pret to, kas uzdevumam bija paredzēts iepriekš. Nomierināts, ka tas ir kategoriski atteicies, Kalpaks atteica, ka ministra pavēlei pakļaujas un ir ar mieru,” rakstīja A. Plen­sners. Jāatzīmē, ka virsnieks, “kuram uzdevums bija iepriekš paredzēts”, bija vēlākais kara ministrs un ģenerālis, bet toreiz kapteinis Jānis Balodis.

31. decembra rītā J. Balodis ieradās pie Galvenā štāba priekšnieka amata izpildītāja A. Plen­snera un paziņoja, ka viņš nevar uzņemties atbildību un gādību par karavīriem. Turklāt, esot piebildis J. Balodis, karavīri ziemas laikā nevarot karot, jo nav pienācīga apģērba, pārtikas un bruņojuma.31. decembrī Pagaidu valdība nolēma pārcelties uz Jelgavu, par Rīgā esošo Pagaidu valdībai pakļauto karaspēka vienību komandieri iecēla Kalpaku. Visu šo vienību karavīru kopskaits bija ap 1400 vīru, taču lielākais vairums karavīru, jūtot lielinieku tuvošanos, mēģināja pamukt. Reālais karotgribošu un karotvarošu vīru skaits bija daudz mazāks.

Jau 29. decembrī, lielinieku saaģitētas, sacēlās divas Rīgas apsardzības rotas. Kalpaka pavēlei 3. janvāra agrā rītā pulcēties Daugavmalā pie Koka tilta atiešanai uz Jelgavu paklausīja tikai divas vienības: Instruktoru rezerve un Cēsu rota. No pārējām bija ieradušies tikai atsevišķi karavīri. Uz Jelgavu ar Kalpaku priekšgalā atkāpās 220 vīru. Pulkvedis A. Krīpēns daudzus gadus vēlāk attēloja atkāpšanās brīdi: “Angļu kara kuģi vēl stāvēja Daugavā, un to starmetēji taustījās gar Rīgas namiem un tiltiem. Uz tilta dažas lodes pāršalca pāri kolonnas galvām kā pēdējie sveicieni. Šur tur pa Rīgas nomalēm jau šaudījās. Blāzmoja vāciešu aizdedzinātais Rīgas Operas nams. Kad Daugava jau bija šķērsota, Kalpaks kolonnu apturēja, likdams pārbaudīt, cik vīru rotās. Pārlaizdams acis retajām rindām, viņš noteica:– Maz jūsu ir palicis, pavisam maz!”

No 5. janvāra Kalpaks Jelgavā komandēja 1. Latviešu atsevišķo bataljonu, kas sastāvēja no divām rotām. Bataljons organizācijas ziņā ietilpa Baltijas landesvērā un operacionāli bija pakļauts tā Virsštābam, bet politiski joprojām skaitījās K. Ulmaņa valdības pakļautībā. Kalpakiešu, kā viņa bataljonu sāka dēvēt, apgāde arī nāca no Baltijas landesvēra noliktavām, un frontē viņa vīri cīnījās kopā ar landesvēra vācu vienībām. Kopā ar bataljonu Kalpaks izstaigāja visu grūto atkāpšanās ceļu no Jelgavas līdz Ventai un vēl tālāk līdz Rudbāržiem. 24. janvārī atkāpšanās beidzās un fronte nostabilizējās. 3. februārī O. Kalpaka rīcībā bija 276 vīri (kaujas vienībā – 245). Pēc divām nedēļām viņam pakļāva arī daļu Studentu rotas.

 

Liktenīgais 6. marts

Visi pretlielinieciskie spēki Kurzemē 1919. gada 3. martā uzsāka plašu pret­uzbrukumu visā frontē. Vācu 6. rezerves korpusa komandiera ģenerāļa Rīdigera fon der Golca (viņš skaitījās augstākais pretlieliniecisko spēku komandieris Kurzemē) rīcībā bija aptuveni 20 000 vīru, tātad kalpakieši bija tikai neliela daļa no šī karaspēka. 1. Latviešu atsevišķajam bataljonam, kura skaitliskais sastāvs bija pieaudzis līdz 947 vīriem, bija paredzēts uzbrukums Saldus virzienā. Pārpratuma dēļ pie Skudru mājām sākās apšaude starp Kalpaka vīriem un blakus uzbrūkošo vācu Borha bataljonu, vienam otru noturot par lieliniekiem.

Tā kā netālu bija “Airīšu” dzelzceļa stacija, šo sadursmi nosauca par kauju pie “Airītēm”. Šajā sadursmē krita arī Studentu rotas komandieris kapteinis Nikolajs Grundmanis, bataljona Jātnieku nodaļas vada komandieris Jānis Krievs, bataljonam piedalītās landesvēra artilērijas baterijas komandieris Roberts Šrinders un bataljona komandieris pulkvedis O. Kalpaks.

Ievainotais Kalpaks nonāca bataljona ārsta Vanaga aprūpē. Atklājās trīs ložu trāpījumi vēderā, tā laika medicīnai neārstējami ievainojumi. Pārsiet ievainojumus un pateikt dažus mierinājuma vārdus – tas bija viss, ko Vanags varēja. Drīz pie mirstošā ieradās arī kapteinis J. Balodis ar savu rotu. Tā šo hrestomātisko epizodi apraksta notikumu aculiecinieks virsleitnants Ķīselis: “”Kā jūtaties?” pieskrējušais Balodis vaicāja ievainotajam. Spēks jau bija sācis pulkvedi atstāt, tomēr ar pēdējo gribas koncentrāciju viņš vēl satvēra Baloža roku: “Balodi, palieciet manā vietā!”” Vēlākajos gados Kalpaka nāve kļuva par dažādu leģendu un politisko spekulāciju cēloni.

J. Baloža un arī O. Kalpaka politiskie nelabvēļi izteica versiju, ka šo pēdējo frāzi mirstošais pulkvedis it kā esot pateicis krieviski – “nu, golubčiki, ostaņtjesj za menja!” jeb “Nu, balodīši, palieciet manā vietā!”, tā piešķirot Kalpaka amata pēctecībai anekdotes raksturu un arī minot, ka Kalpaks kā ilgus gadus Krievijā nodzīvojis virsnieks vairs nav mācējis runāt latviešu valodā. Vienlaikus bija apšaubīta Kalpaka vēlme kā savu amata pārņēmēju redzēt tieši J. Balodi. Šādi apgalvojumi neatbilst patiesībai, jo mūsu valsts arhīvos ir saglabājušās viņa pašrocīgi rakstītās kaujas pavēles savam bataljonam. Protams, latviešu valodā.

Savukārt J. Balodis gan pēc pakāpes (kā pulkvedis-leitnants), gan pēc amata (1. rotas komandieris) pēc O. Kalpaka bija nākamais vecākais virsnieks bataljonā un viņam bija vienkārši jāaizvieto kritušais pulkvedis, kā to pieprasa jebkuras armijas noteikumi. “Izslēgt no bataljona sastāva sarakstiem, no algas un uztura pulkvedi Kalpaku, kaujā kritušu 6. martā š. g. Pamats: bataljona ārsta rap. Nr. 48. Paziņoju visiem kareivjiem, ka esmu pagaidām uzņēmies, sākot ar 6. marta š. g., mūsu nelaiķa pulkveža Kalpaka vietas izpildīšanu – bataljona komandēšanu,” tāda bija J. Baloža pirmā pavēle bataljonam.

O. Kalpaku un viņa cīņu biedrus izvadīja 11. martā no Liepājas Sv. Annas baznīcas un apglabāja Liepājas Ziemeļu kapos. “Pulkveža un viņa līdzgaitnieku bēres Liepājā izvērsās par nacionālu demonstrāciju, kaut arī skumju. Sv. Annas baznīca bija pārpildīta, izvadīšanā bija ieradies grāfs Rīdigers fon der Golcs, bēdu sagrauztā valdība, noskumušie karavīri un tauta. Dievkalpojumam beidzoties, zārku pacēla uz pleciem, komponists Alfrēds Kalniņš sāka brīnišķu ērģeļu improvizāciju pēc Čaikovska “Divpadsmitā gada simfonijas” tēmām: kaujas un nemieru trokšņi, tautas dziesmu motīvi.

Ieskanas tautas lūgšana, kas, cīnoties ar pārējām meldijām, pamazām aug, dominē, pārvar visu pārējo un skan triumfā. Latvijai jāuzvar! Neviļus ieskatījos fon der Golca sejā. Pašapzinīgums un stīvums no tās bija izgaisuši, arī grāfs likās aizkustināts,” tā savās atmiņās raksta A. Grāmatiņš. Starp citu, ģenerālis Golcs savā līdzjūtības vēstulē Pagaidu valdībai rakstīja: “Mani dziļi sāpina, ka savu karavīru tik karsti mīlētais, visu kaujas biedru cildinātais, drošsirdīgais varonis, kuru personīgi pazīt ieskatīju par godu, kritis tik traģiskā nāvē brīdī, kad viņš savu karaspēku veda cīņā Latvijas atbrīvošanai!”

Savā dienas pavēlē šis vācu “politiskais ģenerālis” savukārt teica: “Es pazinu Kalpaku kā priekšzīmīgu vīru un stingru personību, un dziļi nožēloju, ka viņš izrauts no mūsu vidus tieši mirklī, kad veda uzbrukumā paša noorganizēto karaspēku. Viņa karaspēka izturēšanās šai kaujā var būt gandarījums un pēdējais prieks komandierim.” Karavīrs Golcs atdeva pēdējo godu karavīram Kalpakam, pat neraugoties uz abu starpā valdošajām domstarpībām un fon der Golca politiskajiem uzskatiem…

Zīmīgs bija arī vācu laikraksta “Libausche Zeitung” raksts 7. marta numurā: “Ar pulkvedi Kalpaku mūsu Tēvija zaudējusi personību, izcilu karavīru, dedzīgu patriotu, priekšzīmīgu cilvēku. Viņš bija viens no labākajiem starp mums. Pie viņa varoņkapa sēro visi mūsu Dzimtenes pilsoņi, un viņa vārdu ar pateicību un godbijību vienmēr pieminēs visur, kur runās par cīņām un dzimtenes atbrīvošanu.”

1919. gada septembrī, kad mūsu armija jau bija atbrīvojusi Latvijas teritorijas lielāko daļu, radās iespēja pulkvedi O. Kalpaku pārapbedīt viņa dzimtas kapos Visagalā, lai arī fronte atradās tikai 20 verstu attālumā. 18. septembrī no Liepsalu mājas klētiņas O. Kalpaka mirstīgās atliekas svinīgi izvadīja uz Visagala kapsētu. Pārapbedīšanas ceremonijā piedalījās Latvijas Tautas padomes delegācija ar tās priekšsēdētāju Jāni Čaksti priekšgalā, armijas augstākie virsnieki un kareivji, pulkveža tuvinieki un apkārtējie iedzīvotāji. Pēc vairākiem gadiem, 1927. gada 10. jūlijā, piedaloties Latvijas valsts augstākajām amatpersonām, tostarp Valsts prezidentam Gustavam Zemgalam, Visagala kapos atklāja tēlnieku Kārļa Zāles un Arnolda Dzirkaļa veidotu pieminekli no tā paša akmens, pie kura bērnībā mīlēja uzkavēties mazais Oskars.

 

Patiesība bez uzslāņojuma

Ar O. Kalpaka personību un viņa traģisko bojāeju saistīti vēl vairāki gan starpkaru Latvijā, gan pēckara latviešu trimdā Rietumos, gan arī vēl mūsdienās kultivēti mīti. Visizplatītākais no tiem ir mīts par O. Kalpaku kā pirmo Latvijas armijas virspavēlnieku. Latvijas Pagaidu valdības dienestā O. Kalpaks komandēja Baltijas landesvēra sastāvā ietilpstošo 1. Latviešu atsevišķo bataljonu, bet Latvijas armija tobrīd vēl nepastāvēja, jo kā tāda ar vienotu štatu sarakstu un vienotu apgādes sistēmu izveidojās 1919. gada jūlijā pēc 1. Latviešu atsevišķās latviešu brigādes (par tādu 1919. gada aprīlī izvērsa J. Baloža komandētos kalpakiešus jeb 1. Latviešu atsevišķo bataljonu) un Ziemeļlatvijas brigādes apvienošanās.

Pareizāk būtu pulkvedi O. Kalpaku dēvēt nevis par Latvijas armijas, bet par Latvijas Pagaidu valdības rīcībā tobrīd esošo bruņoto spēku komandieri. Vēlāk ģenerālis K. Goppers viņu nosauca par “Latvijas karaspēka krusttēvu”. Tāpēc vien, nekādi nenoniecinot Kalpaka milzīgos nopelnus armijas izveides procesā un neatkarības izcīnīšanā, mēs nevaram viņu salīdzināt un pielīdzināt ar citu nāciju atbrīvošanas laikmeta militārajiem līderiem – piemēram, somu K. G. Mannerheimu, poli J. Pilsudski vai igauni J. Laidoneru.

Visticamāk, to varētu darīt, ja O. Kalpaks nebūtu gājis bojā 1919. gada 6. martā. Tāpat par mītu jāuzskata dažu publicistu izvirzītā sazvērestības teorija par to, ka vācu spēki apzināti izraisījuši 6. marta konfliktu ar mērķi nogalināt latviešu militāro vadoni. O. Kalpakam tiešām bija ārkārtīgi sarežģītas attiecības ar Kurzemē esošā vācu karaspēka vadību, taču viņa nāve bija traģiska nejaušība, nevis apzināta vācu militārās un okupācijas administrācijas rīcība. Vismaz nav nekādu pierādījumu par pretējo.

Starp citu, ja paraugāmies uz Otrā pasaules kara situāciju, tad nacistiskās Vācijas okupācijas laikā O. Kalpaks bija vienīgais latvietis, kura vārds atrodams vēsturisko atceres dienu sarakstā. Viņa nāves dienu, 6. martu, vācu ģenerālkomisārs Rīgā 1941. gada 28. novembrī pasludināja par vēsturisko atceres dienu.

Pulkveža O. Kalpaka vārda izmantošana nacistu propagandai bija ārkārtīgi izdevīga, jo viņu varēja izmantot ne tikai kā simbolu cīņai pret boļševismu jeb padomju varu, bet arī kā simbolu vācu un latviešu sadarbībai. O. Kalpaka pakļautību vāciskajam Baltijas landesvēram tobrīd varēja lieti aktualizēt atbilstoši situācijai, norādot, ka latviešu brīvprātīgie Vācijas bruņotajos spēkos ir Kalpaka darba turpinātāji un cīnās par tiem pašiem Kalpaka ideāliem.

1922. gada 3. septembrī Kalpaka krišanas vietā atklāja piemiņas plāk­sni. Kopā ar 1929. gadā atklāto pieminekli N. Grundmanim, P. Krievam un K. Šrinderam tie veido memoriālo ansambli “Airītes”. 1927. gadā pulkvedim O. Kalpakam pēc nāves piešķīra visu trīs pakāpju Lāčplēša Kara ordeni – augstāko militāro apbalvojumu Latvijas Republikā.

Memoriālā ansambļa tuvumā 1936. gada 6. septembrī atklāts pulkveža Oskara Kalpaka piemiņas muzejs “Airītes”. Muzeju izvietoja pēc Artūra Galindoma projekta būvētajā stilizētajā latviešu zemnieku sētā. Padomju varas laikā četru kritušo karavīru piemiņas vieta tika izpostīta, bet muzeja ēkā ievietoja pasta nodaļu.

SAISTĪTIE RAKSTI

Muzeju atjaunoja 1990. gada 11. novembrī. No 1991. gada 7. novembra līdz 2006. gada 29. decembrim memoriālā piemiņas vieta bija J. Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja filiāle, bet no 2007. gada 1. janvāra O. Kalpaka muzejs un piemiņas vieta “Airītes” ietilpst Latvijas Kara muzejā kā atsevišķa filiāle.

2007. gada 24. novembrī muzeja ēkas otrajā stāvā remontdarbu laikā izcēlās ugunsgrēks un ēkas otrais stāvs pilnībā nodega. Pēc muzeja ēkas atjaunošanas 2013. gada 6. martā atklāja no jauna izveidoto ekspozīciju, kura atspoguļo pulkveža Oskara Kalpaka personību un apskata viņa darbību Pirmā pasaules kara laikā un Latvijas Neatkarības karā.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Latviju šķērsos nokrišņu zona, kas atnesīs vienu no spēcīgākajiem sniegputeņiem šoziem. Vai prognoze par vētru joprojām spēkā? 1
“Saslimu ar kovidu, bet testu nodevu tikai pēc nedēļas. No kuras dienas sāk skaitīt karantīnu?” Uz skatītājas jautājumu atbild Stella Lapiņa 26
“Mēs te tupēsim ar maskām, kodiem un ierobežojumiem, kamēr visa pārējā Eiropa dzīvos kā 2019. gadā,” Soctīklotāji par Pavļuta paziņojumu 244
Ja pārdod mašīnu – vai jāmaksā valstij nodoklis? 18
Vai, enerģijas ieguvei izmantojot saules baterijas, rēķini tiešām ir pa nullēm?
Lasīt citas ziņas
Latvijā konstatēti 8682 jauni Covid-19 gadījumi, miruši deviņi inficētie 9
Lielākie pabalsti – azartspēlēm. Cik ētiski ir valstij atbalstīt azartspēļu uzņēmumus?
“Šoferu dēlu” laiki atgriežas? Ministru birojos nonāk partijas biedri un citi pietuvinātie 34
Slimo gan vakcinētie, gan nevakcinētie: aicina atcelt Covid-19 sertifikāta prasību tirdzniecības centros 2
Sarkandaugavā ievērojami glābēju spēki ieradušies dzēst ugunsgrēku noliktavā
14:47
vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieki – Kārlis un Spodris
14:39
Mārupes novadā uz Ventspils šosejas automašīna sabraukusi cilvēku
14:39
“Visā pasaulē cilvēki sadalīti vienos un otros, un vairs nezinu, kuri ir labie un sliktie.” Saruna ar komponistu Zigmāru Liepiņu
Mārupes novadā uz Ventspils šosejas automašīna sabraukusi cilvēku
Latvijas IKP ceturtajā ceturksnī provizoriski pieaudzis par 3,4% 2
Latviju šķērsos nokrišņu zona, kas atnesīs vienu no spēcīgākajiem sniegputeņiem šoziem. Vai prognoze par vētru joprojām spēkā? 1
Līdz pretinieka pozīcijām 400 metri. Cik gatava saspīlējuma eskalācijai ir Ukrainas armija. “Latvijas Avīzes” reportāža 12
“Domāju, ka tas varētu palīdzēt.” Kariņš atbalstītu vicepremjera amata izveidi
Neskatoties uz Covid-19 saslimšanas rekordiem, Eiropā atceļ ierobežojumus 12
Rīgas apgabaltiesa daļēji apmierina aktiera Zāles prasību pret Dailes teātri
Edvīns Šnore: Iespēja tikt pie kompensācijas Covid-19 vakcīnas blakņu gadījumos ir iedrošinājums tiem, kas baidās vakcinēties
Izslimojis, bet jāpotējas? Lai iegūtu sertifikātu, vajag laboratorijas testu. Taču uz to ilgi jāgaida 27
“Cilvēks, kas nav vakcinējies, šī sertifikāta dēļ tik daudz nesocializējas, tāpēc pasargā sevi,” Dūrītis par “zaļā režīma” jēgu 31
Māris Antonevičs: Kāpēc premjers runā aplamības
“Kontrabandas prece Latvijā nr. 1 – cigaretes.” Saruna ar VID Muitas pārvaldes direktoru Raimondu Zukulu
“Epidēmijas apjoms patlaban ir milzīgs.” Dumpis par to, ka Covid-19 inficēto varētu būt trīs reizes vairāk, nekā rāda statistika
“Represiju dēļ latgalieši to tik sapņo kā atdalīties no Latvijas un pievienoties Krievijai!” Ko par mums raksta Krievijas propagandas mediji 295
“Pa logu izmeta 400 mārciņu pieprasīto kukuli un ar 137 km/h bēga no kolēģiem!” Kā Jevgeņijs Rēzeknē atmaskoja uzmācīgos un negodīgos ceļu policistus 23
“Mēs te tupēsim ar maskām, kodiem un ierobežojumiem, kamēr visa pārējā Eiropa dzīvos kā 2019. gadā,” Soctīklotāji par Pavļuta paziņojumu 244
Rīgu pārņēmis omikrons. Ko vēl atklāj novērojumi Latvijas pilsētu notekūdeņos? 48
Skatītāja: Uztaisiet šovu, lai prezidents un ministri parāda, kā izdzīvot ar 283 eiro mēnesī 248
Ja pārdod mašīnu – vai jāmaksā valstij nodoklis? 18
“Gobzems apkauno nevis sevi, bet savus vecākus,” Kreituse asi kritizē politiķi 142
VIDEO. “Tā procedūra ir ļoti nopietna, jo dibens jau nav tā mazākā ķermeņa daļa”: Olga Kambala ar injekcijām tiek pie smukākas pēcpuses
Siera pīrāgs Čanapuri
Kariņš un Pavļuts jau nav vienīgi, kuri “rausta sabiedrību”! Zanders iesaka tuvākajās nedēļās izslēgt “ziņas” 45