– Vai tad šis nav Kultūras ministrijā izveidotās mediju politikas nodaļas uzdevums? 27
– Es ceru, ka šī nodaļa ar tādu domu tika izveidota.
Paraudzīsimies, kāda informācijas un viedokļu dažādība tiek piedāvāta mūsu valstī. Gadu dzīvojot Latvijā pēc atgriešanās no darba Eiropas Cilvēktiesību tiesā un pavērojot, kā strādā sabiedriskā televīzija, jāteic, ka kultūrvidi veidojošo raidījumu piedāvājums ir ļoti interesants. Turpretī pētošās un analītiskās žurnālistikas ir vairāk kā nepietiekami. Uz iepriekš iezīmēta fona informācijai ir liels spēks un medijiem ir plašs darbības lauks, kā arī liela atbildība. Latvijas pašreizējās politiskās kultūras situācijā medijiem būtu kur izvērsties. Bet tas nenotiek, visticamāk, dēļ nepietiekamās žurnālistu kapacitātes un resursiem. Patiesos iemeslus jebkurā gadījumā zina tie, kas šajā jomā darbojas. Pārāk maz tiek analizēti demokrātiskie procesi sabiedrībā un tas, kā pēc būtības tos ietekmē vai bremzē politiskā elite, kā arī salīdzinoši maz tiek runāts par tiesiskai valstij svarīgiem jautājumiem. Piemēram, cik nopietni tiek diskutēts par Satversmes tiesas pienesumu šiem procesiem? Cik daudz tiesību speciālistu parādās dažādās diskusijās? Maz. Nezinu, kāds tam varētu būt iemesls.
– Tiesībsarga biroja rīkotajā konferencē jūs norādījāt, ka, pieļaujot zināmās robežās pieeju krievu informatīvai telpai, ir acīmredzami, ka valstij ir ievērojami jāpalielina informācijas pieejamības proporcija latviešu un citās Eiropas Savienības valodās. Bet kas ir jāizdara, lai tas nepaliktu runu līmenī?
