“Uz skolu jāsūta vislabākie, kas spēj mācīt. Un par adekvātu atalgojumu. Ja to neizdarīsim, nākotnes nebūs.” Saruna ar Jāni Dzeni 26
Ivars Bušmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jānis Dzenis ir Baltijas briļļu tirgus līderis – “OC Vision” ir lielākais acu aprūpes uzņēmums Baltijā, kas pārvalda 73 optikas veikalus Latvijā un Lietuvā. Taču saruna ar SIA “OC Vision” valdes priekšsēdētāju un uzņēmuma dibinātāju ir par to, ko pandēmija nodarījusi mūsu acīm un prātiem.
Pirmajā mājsēdē bija daudz prātojumu par to, ka pasaulei pienācis laiks apstāties un pārdomāt savu dzīvesveidu, par to, ka no krīzes iznāksim gudrāki un pavisam citādāki. Tagad, pusotru gadu vēlāk, esam nosēdējuši mājsēdē, vairs nedomājot neko un nocietušies atgriezties vecajā dzīvē. Vai tiešām nekas nav mainījies?
Jānis Dzenis: Šodienas sabiedrībai ir zudusi iepriekšējo epidēmiju vēsturiskā pieredze – ierobežot, noslēgt sevi, arī baiļu sajūta zudusi. Šis vīruss ir viltīgāks par tīfu, mēri vai gripu, kur saslimšana ir ātra un nepārprotama. Covid-19 darbojas lēni un selektīvi. Visi bija nobijušies.
Bet tad izrādījās, ka tas velns nav tik melns, kā viņu mālē, un ka vecumā līdz 40 gadiem var pamēģināt izslimot kā gripu. Te spilgti ieraudzījām, kāda ir sabiedrības atbildība ne tikai par savu, bet arī par apkārtējo veselību. Skaidri redzama pieļautā kļūda – nespiest vakcinēties tos, kam 50+. Latvijā nepaveica to, ko izdarīja Skandināvijā un daudzās citās valstīs, un mūsu sabiedrībā iestājās darvinisms.
Maijā man radās līdzīgs secinājums: tad, kad sabiedrībā nevedās ar senioru vakcinēšanos, bet noliktavas bija pilnas ar vakcīnām, valdība nevis domāja, kā savakcinēt riska grupas, bet pieņēma lēmumu ļaut vakcinēties visiem, kas vēlas. Pieņemu, ka tikai tāpēc, lai vakcinācijas procents būtu augstāks uz citu ES valstu fona.
Daudzi spēlē loteriju: statistika rāda, ka pēc inficēšanās šī “spēle” slikti beidzas diviem līdz trim procentiem. 97% varbūtība, ka laimēsies parastā loterijā, būtu lieliska izdevība. Bet, ja loterijas likme ir cilvēka dzīvība, tad pat trīs procentu neveiksmes varbūtība ir nepieņemama. Saku to, jo arī es februārī noķēru Covid-19 – ir mokoši gaidīt liktenīgo 14. dienu, kad, spriežot pēc aprakstiem, var iestāties nopietnākas sekas.
Man jūlijā pat ienāca prātā doma, ka uzņēmējiem jādibina fonds, no kura pensionāriem jāmaksā par vakcinēšanos. Aprēķins vienkāršs: vienā darba dienā Latvijā saražo kopproduktu vairāk nekā 100 miljonu eiro apmērā. Lokdauna laikā kopprodukts samazinās uz pusi.
Ja pieņemam, ka 400 tūkstoši pensionāru nebija sapotējušies un uzņēmēji pensionāriem par potēšanos maksātu 500 eiro, tas izmaksātu 200 miljonus. Tas būtu līdzvērtīgi divdesmit dienu ieņēmumu zaudējumiem lokdaunā. Tagad mēs sēžam lokdaunā mēnesi, ciešot vēl lielākus zaudējumus… Jājautā par politiskās elites spēju pieņemt adekvātus lēmumus.
Vai demokrātiskā sabiedrībā drīkst šādi rēķināt finansiālo izdevīgumu, kas pārkāpj cilvēktiesības un tiesības lemt par savu veselību?
Cilvēkam patiešām ir tiesības lemt par savu veselību. Nevar aizliegt cilvēkam smēķēt, lietot alkoholu. Bet te iezīmējas skaidra robežšķirtne: ar nepotēšanos tiek apdraudēti citi. Ja bērns nejauši atnes vecākam slimību, tad ir lielas morālās mokas – kā tai gadījumā, kad mamma skolotājai uzdāvināja viltoto sertifikātu, lai viņa varētu strādāt skolā, bet diemžēl pašai mammai tas beidzās ļoti slikti. Ir tiesības mirt pašam, bet nav tiesību mērdēt nost citus.
Tomēr liela tautas daļa to nepieņem. Mūsu politiķi, ko pieskaitāt elitei, neticību varai labprāt attaisno ar postpadomju domāšanu, ar mantoto neticību varai.
Diez vai tā problēma ir neticībā varai. Diez vai anglis vairāk tic savam premjeram Džonsonam. Tas vairāk atkarīgs no tā, vai mums ir moderna vai arhaiska sabiedrība. Ir pilsoniskas sabiedrības jēdziens, kas raksturo pilsoņu sapulcēšanos interešu grupās. Šķiet, ka mums ir arhaiska sabiedrība, jo katrs jūtas atbildīgs tikai par sevi un savu ģimeni.
Kāpēc ziemeļvalstīs pietiek ar valdības ieteikumiem, bet mums vajag aizliegt un ij tad domāsim, kā tos apiet?
Vienlaikus ar jaunu tehnoloģiju ienākšanu jānotiek arī sabiedrības modernizācijai. Viena kultūra pieņem jaunumus, cita ne. Piemēram, valstis, kurās valda protestantisma gars, ļoti viegli pieņem jaunos tehnoloģiskos risinājumus. Savukārt ortodoksālā Eiropa nespēj modernizēties.
Latvija 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā prata modernizēties… To, ka sabiedrības ir dažādās attīstības stadijās, parāda Inglehart-Weizel pasaules kultūru karte, kurās valstis nodalītas pēc to vērtībām. Modernam zinošam cilvēkam nevajadzētu būt problēmām saprast, kas ir vakcinācija. Latvija mani šokē ar to, ka pat ārstu vidē ir antivakseri, kuri pārkāpj bausli “nekaitēt citiem”.
Kā pietrūkst, lai Latvija būtu moderna sabiedrība?
Pirmais solis – piecu gadu laikā jāmodernizē izglītības sistēma. RTU atsūta ziņu, ka meklē profesoru datorikā un algu sola 1200 eiro. Mūsu uzņēmumā, kad meklējam IT direktoru, viņa algas prasības ir 3000 eiro uz rokas vai pat vairāk. Paradokss: cilvēkam, kas māca, piedāvā vairākkārt mazāku algu nekā tam, kurus viņš apmācījis. Uz skolu jāsūta vislabākie, kas spēj mācīt. Un par adekvātu atalgojumu. Ja to neizdarīsim, nākotnes nebūs.
Arī Latvijas vēsture rāda, ka priekšgalā gan Krievijas impērijā, gan padomju impērijā varējām būt, tikai pateicoties izglītībai. Pašlaik PISA pētījums (starptautisko studentu novērtējuma programma. – Aut. piez.) parāda, ka mēs savu ģenētisko resursu nodeldējam – sākot mācības, talantīgo bērnu ir kādi 5%, bet beidzot – jau uz pusi mazāk. Igaunija savus 5% aizvelk līdz pat vidusskolas beigām. Tieši šie cilvēki vēlāk radīs augstāku pievienoto vērtību.
Latvijā tagad ir tik daudz biedrību, asociāciju, domubiedru grupu, kuru uzplaukumu veicinājuši sociālie tīkli. Vai neesam moderna pilsoniska sabiedrība?
Jā, grupēšanās mums notiek, bet grupas nedomā par pārējiem. Mūsu interešu grupas nejūtas atbildīgas sabiedrības priekšā. Reiz Skotijā īrēju māju no kādas medmāsas. Viņa nezināja sava premjera vārdu, bet viņas kopiena bija viņas ciems, kurā viss notiek un ap kuru nav naidīgas pasaules. Viņa jutās sociāli droša. Tāpēc domāju, ka mūsu skepticisms nebalstās uz neticību valdībai.
Bet valdība taču runā ar sociālajiem partneriem, no kuriem līdz valdības galdam tikuši tikai lielo darba devēju pārstāvji LDDK un arodbiedrību jumts LBAS…
Valdības sociālie partneri, manuprāt, ir lobistu grupas. Lūk, piemērs no mūsu interešu pārstāvniecības – mūsu nozarē ir oftalmologi (ārstē un koriģē redzi. – Red. piez.) un optometristi (izgatavo brilles, kontaktlēcas. – Red. piez.).
Latvijā ir noteikts obligātais redzes skrīnings bērniem trīs līdz septiņu gadu vecumam. Realitātē no trīs līdz sešu gadu vecumam tas nenotiek, jo… nozarē ir Oftalmologu biedrības monopols. Šīs cunftes intereses ir ārstēt jau sabojāto redzi, un tā negrib izlaist valsts naudu no savām rokām.
Vai digitalizācija un it īpaši pandēmijas laika attālinātais darbs un attālinātās mācības pie datora ir ietekmējušas redzi?
Augošā paaudze ir tā, kurai ir vislielākā tuvuma slodze. Telefons šai ziņā ir kaitīgāks par datoru. Tam būs sekas, un pirmās jau var redzēt. Jau šobrīd runā par cilvēces miobizācijas epidēmiju. Agrāk pirmās brilles parādījās 50 gadu vecumā, tagad – jau 40 līdz 45 gadu vecumā.
90. gadu sākumā no visiem bērniem tuvredzīgi bija 20%. Universitātes pirms pieciem gadiem veiktajā skrīningā atklājās, ka mīnusu brilles vajag jau 25 procentiem. Valdība noteikusi obligāto redzes skrīningu trīs, sešu un divpadsmit gadu vecumā. Bet miobijas (acs muskuļu vājums. – Aut. piez.) problēmas rodas desmit līdz divpadsmitgadīgajiem, kuriem nav valsts apmaksātas programmas.
Jūsu uzņēmums darbojas visās trīs Baltijas valstīs. Kādas pandēmijas laika atšķirības jūtat kā uzņēmējs?
Ierobežojumi ir atšķirīgi katrā valstī, ko katrā valstij ļauj darīt bez sertifikāta. Sekas jūtu pēc apgrozījuma krituma. Lietuvā mūsu uzņēmumam apgrozījuma kritums ir 5–10%, Latvijā – 40%. Atšķirība ir tāda, ka Lietuvā, ja tev ir sertifikāts, dzīvo normālu dzīvi. Savukārt Latvijā tiek aizvērti tirdzniecības centri. Kaut optikas veikali atvērti, cilvēku plūsmas nav. Mūsu bizness ir proporcionāls cilvēku plūsmai. Uz jautājumu, kā izvēlējies optikas veikalu, 60% aptaujāto atbild: “Bija pa ceļam.”
Un otra puse – valsts kompensācijas par zaudējumiem. Sarēķināju, ka pirmās mājsēdes laikā Lietuvā no atbalsta programmām saņēmu četrreiz lielāku atbalstu nekā Latvijā. Nesenajā “Lursoft” pētījumā secināts, ka puse no ēdināšanas un viesmīlības uzņēmumiem ir ar negatīvu pašu kapitālu, tātad faktiski bankrotējuši.
Tā ir nelāga pazīme. Un vēl viena nelāga indikācija. Grantos uzņēmējiem Latvijā iedots četrreiz vairāk nekā subsidētajām algām. Bet ko valsts ir finansējusi? No pieciem visvairāk atbalstītajiem uzņēmumiem trīs pārstāv azartspēles. Tranzītuzņēmumi pusmiruši. Grantus saņēma arī tie, kuriem apgrozījuma kritums bija biznesa sezonalitātes dēļ. Tajā pašā laikā tos uzņēmumus, kurus vajadzētu saglabāt, neatbalsta.
