Mairis Briedis.
Mairis Briedis.
Foto: Paula Čurkste/LETA

Māris Antonevičs: Vai piektā kolonna tiešām sarukusi? 51

Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis
VIDEO. “Sēžu ceļmalā un netieku mājās!” Latviete ar asarām acīs stāsta par nedienām ar elektroauto
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
Lasīt citas ziņas

Centienus izskaistināt situāciju, pasniegt to labāku, nekā tā ir patiesībā, nereti mēdz saukt par vēlmju domāšanu. Droši vien Valsts kanceleja, kas nesen steidza plaši izplatīt ziņu, ka “Putinu un viņa sabiedroto iebrukumu Ukrainā atbalsta tikai 4% Latvijas iedzīvotāju” (savdabīgs formulējums, it kā apzināti mēģinot izvairīties no vārda “Krievija” pieminēšanas), iebilstu, ka tas nav viņu gadījums. Te taču runa ir par socioloģisko aptauju – viss pierādāms un faktos balstīts. Tomēr, kā jau bieži mēdz uzsvērt paši sociologi, skaitļi paši neko nestāsta, saturu tiem piešķir interpretācijas, un tās var atšķirties.

Droši vien ir tādi cilvēki, kas gada laikā ir mainījuši savu attieksmi pret karu Ukrainā. Vai tas ir noticis tāpēc, ka viņiem beidzot ir atvērušās acis, vai kāda aprēķina dēļ? Noteikti ir dažādi piemēri. Nupat uzmanību sev atkal piesaistīja bokseris Mairis Briedis, kurš nu jau vairāk pazīstams nevis kā sporta zvaigzne, bet soctīklu aktīvists un neizdevies politiķis.

CITI ŠOBRĪD LASA

Aizvadītajā gadā Briedis nekādi nespēja saprast, kas notiek Ukrainā, un rakstīja, ka neesot “no tiem cilvēkiem, kas nostāsies vienā pusē”. Vēl rudenī, kandidējot no “Saskaņas” saraksta 14. Saeimas vēlēšanās, viņš LTV pirmsvēlēšanu debatēs apgalvoja: “Tāpat kā divi vīrieši sāk savā starpā kauties, mēs taču nezinām, par ko viņi kaujas.

Tāpat arī šeit – par ko tas viss ir sācies? Es vismaz tik dziļi nezinu, un es domāju, arī jūs varat tikai kaut kādus pieņēmumus veikt. Bet nav viss tik primitīvi, ka [krievi Ukrainā] ir iegājuši. Es neticu tam.” Un nu mums soctīklos šis pats neticīgais, nezinošais, nekad nevienā pusē nestāvošais vīrietis Mairis Briedis, stāvot blakus citam bijušajam bokserim, tagadējam Kijivas mēram Vitālijam Kļičko, pēkšņi ir gatavs pat saukt: “Slava Ukrainai!” Esot pēc Vitālija uzaicinājuma aizbraucis uz Ukrainu un…

“Bijām Bučā un citās pilsētās, tās ir drausmas, kas te notiekas. Mums ir jābūt kopā, tikai tā mēs varam uzvarēt ļaunumu,” tagad saka Briedis. Izlietu ūdeni nesasmelsi, un kādreizējais Latvijas sporta elks savu agrāko tēlu ir zaudējis uz visiem laikiem, taču kopumā šāda veida “apskaidrības” ir vērtējamas pozitīvi.

Jautājums ir – cik patiesi ir cilvēki, atbildot uz politiski jūtīgiem jautājumiem? Mums ik pa laikam stāsta, ka nevajag uzticēties Krievijā tapušu sociologu aptauju rezultātiem, jo tie neatspoguļojot patieso ainu. Proti, Putina un kara atbalstītāju tur, iespējams, esot mazāk, nekā tas izskatās. Īpaši to uzsver no Krievijas aizbraukušie Kremļa opozīcijas aktīvisti un attiecīgas ievirzes mediji, iebilstot pret vīzu un citiem ierobežojumiem Krievijas pilsoņiem, liegumu Krievijas sportistiem piedalīties olimpiskajās spēlēs utt. Bieži viņi apgalvo, ka, nosakot dažādas sankcijas, tas tikai stiprināšot Putina režīmu, jo palīdzēšot šaubīgo Krievijas sabiedrības daļu noskaņot pret Rietumiem. Uz iebildumu, ka līdzīgu ainu diemžēl uzrāda ne tikai Kremļa kontrolēto iestāžu veiktās aptaujas, bet arī, piemēram, neatkarīgās organizācijas “Levadas centrs” un citu avotu pētījumi, seko stāsti, ka tas tāpēc, ka Krievijā daudzi nesakot patiesību, jo esot iebiedēti.

Reklāma
Reklāma

Taču uz to var paskatīties spoguļattēlā – vai arī pārliecināti Krievijas atbalstītāji Latvijā šobrīd nebūtu ieinteresēti paturēt savu viedokli pie sevis vai pat sameloties? Atbildēt, ka atbalsti karu, faktiski nozīmē nokļūt zem Krimināllikuma 74.1 panta “Genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma attaisnošana”, kas draud ar sodu “brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu”. Un tad vēlreiz atgriežamies pie “tikai četriem procentiem”, kam tas nav šķērslis, – maz vai daudz?

Starp citu, šī nav nekāda jauna tendence. Varētu atgādināt, ka pirms 15–20 gadiem sabiedriskās domas pētniekiem bija ļoti problemātiski ar aptauju palīdzību noteikt tādu politisko spēku kā “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” vai Latvijas Sociālistiskā partija patieso atbalstītāju skaitu. Tas vienmēr bija ievērojami mazāks nekā vēlēšanu rezultātos, jo prokrievisko partiju atbalstītāji savas politiskās simpātijas slēpa, lai gan tolaik viņiem tas nekādus riskus neradīja, ja nu vienīgi kādu pašiem sev zināmu iekšēju neērtības sajūtu.

Un te kāda būtiska piebilde, ko nesen, reaģējot uz Saeimas deputātes Glorijas Grev­covas (“Stabilitātei”) izpausmēm soctīklos pēc Okupācijas muzeja apmeklējuma, tviterī ierakstīja NATO Stratēģiskās izcilības centra direktors Jānis Sārts: “Piekrītu, pilnīgi nepieņemami, BET. Šādi vienu soli uz priekšu nedomājoši cilvēki Latvijai ir mazāk bīstami nekā līdzīgi domājoši, bet kalkulējoši, kā tie, kas palīdz apiet sankcijas, uzturot Krievijas militāro ražošanu, un tie, kas par sulīgu kumosu gatavi pārdoties Krievijai.”

To tad arī vajadzētu atcerēties visiem politiķiem un amatpersonām, kas turpmāk atsauksies uz šo Valsts kancelejas pētījumu, lai stāstītu, cik labi mēs tiekam galā ar izaicinājumiem. Diemžēl šī aptauja uzrāda tikai šādu – vienu soli uz priekšu nedomājošu – cilvēku daudzumu, bet ne reālo piektās kolonnas apmēru.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.