Vai varam būt atbildīgi pret pasauli, kurā dzīvojam 0
No 11. maija līdz 24. novembrim norisinās 58. Venēcijas mākslas biennāle “May we live in interesting times”.
Maija sākumā ar vērienīgām ballītēm, atklāšanas runām, ministru klātesamību un arī, protams, grandiozām izstādēm tika atklāta 58. Venēcijas mākslas biennāle, kuras kurators šogad ir mākslas kritiķis, Heivorda galerijas Londonā vadītājs Ralfs Rugovs. Biennāles nosaukumam viņš izvēlējies teicienu “May we live in interesting times” (“Kaut mēs dzīvotu interesantos laikos”), kas cirkulējis britu diplomātu vidū kopš 20. gs. sākuma.
Izvēlētajam nosaukumam nudien kaut kā ir ļoti daudz kopīga arī ar mūsdienām un, kā jau teicienam, piemīt kaut kas no universālas patiesības. Tomēr tā raksturā iezīmējas viegla arogance, ieņemot pozu, kas vēro norises, bet īsti necenšas iedziļināties problemātikā, par kurām tās signalizē, ar zināmu pārākumu noskatoties uz nebūšanām.
Tas, protams, ir mans tulkojums, tikpat labi to varētu arī nolasīt kā ironisku un atjautīgu apstākļu vērojumu, saprotot, ka vēstures norišu attīstības gaita ir komplicēta un ko nu tur daudz “cepties”. Iespējams, tādās megabudžeta izstādēs kā biennāle tāda attieksme arī iederas.
Tomēr, ja paturam prātā, ka esam atbildīgi par to, ko darām un kā tas ietekmē apkārtējo vidi un sabiedrību, tad tāda poza vairāk nolasāma kā augstprātība.
Tāda distancēta skatījuma spilgts piemērs ir biennāles Arsenāla izstādes daļā eksponētais Kristofa Bihela milzīgais bēgļu kuģa vraks – tas pats kuģis, kurš 2015. gadā nogrima ceļā no Lībijas uz Itāliju, traģēdijā ejot bojā simtiem bēgļu, un izmeklētājiem vēl aizvien nav izdevies identificēt šo cilvēku personības. Novietot to Arsenāla piestātnē, kur “smalkās aprindas” klīst no paviljona uz paviljonu, pastarpām atveldzējoties ar glāzi proseko, šķiet liela kļūda no kuratora, kuram bija jāredz konteksts, kurā tiek novietots šāds darbs. Un tādēļ gribas kritiski uzsvērt, ka šī pieeja kopumā arī atspoguļojas Rugova kūrētajā biennāles starptautiskajā izstādē.
Kuriozu kabinets
Rugovs par saviem izstādes vektoriem nostatījis pašu mākslu un raksta, ka izstādei kā tādai konkrētas tēmas nav, tā netiecas dalīt, iezīmēt vai kā tamlīdzīgi.
Māksla pati ir tā, kas atklāj visas laika problēmas un jautājumus, kas ietver sabiedrību.
Ar šādu uzstādījumu izstāde vienā lielā tīmeklī savieno bažas par pasaules ekoloģisko un ekonomisko nākotni, dažādas utopijas, distopijas, jautājumus par minoritāšu un mažoritāšu, politiskām un sociālām problēmām.
Tās ir svarīgas tēmas un raksturo šodienas sabiedrības sociālos un ekonomiskos dzīves modeļus, bet, šādi sarindotas Rugova izstādē bez plašāka konteksta, atgādina kuriozu kabinetu, kur selekcionēti dažādi eksemplāri un novietoti viens otram līdzās kā bezpersoniski laikmeta liecinieki.
Tomēr šāda izstādes struktūra lieliski ilustrē to daudzbalsību un viedokļu dažādību, ko piedzīvojam šodienas informācijas laikmetā, kad visi runā reizē un ir vienlīdz būtiski un aktuāli, un var tikt arī nesadzirdēti lielajā masā. Šī iemesla dēļ arī daudzi spēcīgi darbi izstādē zaudē savu izteiksmes potenciālu.
Un, ja atgriežamies pie atbildības, tad, manuprāt, tas aktualizē jautājumu par atbildību pret mākslinieku un viņa darbu. Viss minētais, protams, izceļ arī kaut ko no vispārējām etablētās mākslas pasaules problēmām un Venēcijas biennāles kā tādas. Nevienam nekad nav bijis noslēpums – biennāle ir reprezentējoša skate, kur tiek ieguldīti vērienīgi līdzekļi gan katras individuālas valsts līmenī, gan lielās izstādes sarīkošanas kontekstā.
Māksliniekiem, kuri piedalās, šī ir vienreizēja iespēja un būtisks ieraksts CV, bet droši vien būtu pārskatāmas darbības metodes, kā šie visi elementi savijami kopā līdzsvarā.
Par spīti sarūgtinājumam, ko iezīmēja kopējā kuratoriālā attieksme, izstādēs bija skatāmi vairāki lieliski mākslinieku darbi, kas gan uzstājīgi, gan apcerīgi pārskata pasaules norises laikmetīgās un vēstures perspektīvās. Izstādē piedalās septiņdesmit deviņi mākslinieki un, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, liela daļa pārstāvēta vismaz ar diviem darbiem.
Būtiski arī, ka šoreiz vairākums mākslinieku ir tieši sievietes, kas nav bijis novērojams iepriekšējās biennālēs. Lai arī varētu minēt daudzus darbus, pieminēšu vienu, proti, vācu mākslinieci Hito Staileri, kuras multimediālā instalācija “Šī ir nākotne” (2019) vienlīdz poētiski un kritiski vēršas pret tām realitātēm, kurās dzīvojam šodienas tehnoloģiju laikmetā.
Instalāciju veido daudzi mākslīgā intelekta ekrāni, kas uzbur ainu par “ziedu dārzu”. Katrā no ekrāniem uzzied un novīst kāda puķe, kas patiesībā nemaz realitātē nepastāv, tikai ekrānā, uzdodot jautājumu, vai tehnoloģijas, kas ieņem noteicošu lomu mūsu ikdienā, spēj paredzēt nākotni.
Atbilde ir noliedzoša, jo skaidrs, ka viss reiz ies bojā, un tas ir neizbēgami.
Darbam ir gana plaša konotācija un uz tā estētiku varam raudzīties atšķirīgi, tomēr Venēcijas biennāles spožumā un postā tas likās kā trāpīga piezīme tiem “interesantajiem” laikiem, par kuriem runā kurators Ralfs Rugovs.
Baltija
Ja tagad pievēršamies nacionālajiem paviljoniem, tad noteikti iepriecinoša ziņa bija un ir Lietuvas paviljonam un tā mākslinieču un kuratoru komandai (Līna Lapelīte, Rugile Barzdžiukaite, Vaiva Grainite, Lučija Pjetrojusti) piešķirtā “Zelta lauva”. Lietuva jau iepriekš saņēmusi dažas “lauviņas” un atzinības rakstus, tomēr zelts tai ir liels notikums.
“Saule un jūra (Marina)” ir performatīva opera/iestudējums, kas izvērš klimata pārmaiņu un rasisma tēmu pasaulē. Diemžēl man personīgi neveicās ar tikšanu paviljonā. Devos turp četras reizes, bet iespaidīgo rindu, viltus trauksmes par paviljonā it kā ievietotu spridzekli dēļ un saistībā ar nākamās dienas tehniskajām ķibelēm paviljonā man performanci neizdevās noskatīties, tādēļ no plašākas tā komentēšanas šobrīd jāatturas.
Varētu ironizēt un teikt, ka – te tev nu bija: kaut mēs dzīvotu interesantos laikos. Ar vēlmi apskatīt viena Venēcijas paviljona izstādi piedzīvoju visas tās nesakarības, ko iezīmē mūsdienu nervozais laikmets: cilvēku pūļi, terorisma draudi un vilšanās, ko sagādā tehnoloģijas, lai cik attīstītas tās būtu.
Noslēgumam jāatzīmē arī Latvijas paviljons, kuru šogad pārstāv Parīzē dzīvojošā Daiga Grantiņa un viņas instalācija “Saules Suns”, kuratori Inga Lāce un Valentins Klimašausks.
Grantiņas skulpturālā instalācija jutekliskā un apcerīgā veidā domā par matēriju, gaismu un to attiecībām.
Par viņas “instrumentiem” izziņas procesā kalpo visdažādākie materiāli – papīrs, plastmasa, metāla caurules un tā tālāk –, un, savīti vienā kopīgā instalācijas organismā, tie skatītāja aci vērš gan uz detaļām, gan kopumu. Ieteikums tiem, kas vēl dosies apskatīt izstādi, ļauties iztēlei!
