Praktiski
Svētki

Zāļu sieva Līga Reitere: kā sapīt stingru vainagu paša rokām un kāpēc maģiskajos svētkos neiztikt bez ziedojumiem0


Līga Reitere
Līga Reitere
Foto no Līgas Reiteres arhīva

Avots: Aija Austruma, “Spīgana”, AS “Latvijas Mediji”.

Visplašāk svinētie svētki Latvijā ilgst no Vasaras saulstāvju punkta līdz Pērkona (Pētera) dienai, bet ar to jau vasaras rituāli un godi nebeidzas, un teju visos kā pavadonis klātesošs ir vainags – rita un veseluma simbols. Pie Līgas Reiteres ārdurvīm vainags karājas cauru gadu, atvērdams durvis uz zāļu sievas dzīvesvietu. Par to viņa mums stāsta, liekot aizdomāties par vārdu un simbolu nozīmi.

Sākot sarunu, Līga liek pie sirds, ka rits ir kustība – rit rāmi vai raiti, virzoties uz priekšu bez aizķeršanās. Tā rit rata ritenis, rasa, laiks, dienas. Lielu kustību uzreiz nevar uzsākt, ritenis jāiegriež, jāizkustina.

Pašam rituālam, pēc Līgas vārdiem, ir noteiktas sastāvdaļas, bez kurām nav uztverama tā būtība:

  • ziedojums un augstāku spēku piesaukšana,
  • iniciācijas pārbaudījums un pāreja jaunam slieksnim,
  • pateicība dievam, rituāla vadītājam un līdzcilvēkiem,
  • Šīs sastāvdaļas ir dažādu tautu tradīcijās, arī mūsējā.

“Kas ir svētki? Tas svinamlaiks īpašam notikumam par godu. Visgreznākais ir gatavošanās laiks svētkiem. Lai visu paspētu, jau no vakara sāk pārdomāt, kas apdarāms, kas gaismā ceļams, kas galdā liekams, kad mīklu mīcīs, kā istabu pušķos un vainagus pīs, kā viesus sagaidīs, apdziedās un cienās, kad uguni kurs un pāri lēks. Tik daudz lietu, ko darīt!” Gatavojoties svētkiem, cilvēks gatavina sevi pārmaiņām, Līga atgādina. “Visi šie procesi ir arī ļoti meditatīvi – tie liek pārdomāt laiku un lietas. Arī mūsu tautasdziesmas tādas rimtas, rāmi mierīgas ir pārdomu un lūgšanu dziesmas, kurās cilvēks izdzied savu nodomu, atkārtodams vārdus un ilgi pie tiem savu domu piesiedams. Tad apjēga un zemapziņa veļas vienā vilnī.”

Priekšdarbi

“Viss sākas ar gatavošanos,” skaidro Līga. “Pirmām kārtām, svarīgi apjaust, kāds nodoms ir konkrētajam rituālam. Ko tas apliecina, ko veicina? Vai tas ir rituāls, lai apliecinātu savu lūgumu Augstākiem Spēkiem? Vai gatavību jaunam statusam? Vai noslēgumu kādam laikposmam, pabeigtību?

Kad ir apjēga, kas tas ir (ražas svētki, saulgrieži, kāzas, bedības, spāru svētki utt.), jāizvēlas rituāla vieta, kas šo ritu atšķirs, norobežos no ikdienas, pārējās vides. Tas var tapt darīts ar augiem, meijām, paparžu zariem, ziedu vijām, lāpām, sveču lukturiem vai vēl citādi. Vieta simboliski jāsakārto: lai būtu centrēta uzmanība, jānovieto ziedojumu altāris, ugunskurs, svētku saimes galds vai goda krēsls, uz to tiks virzīta enerģija.

Kad vide sakārtota, kārtojas pats cilvēks, mazgājas, apvelk goda drānas. Bet te nav vietas ārišķībai – nav jātiecas pacelties dievišķajam pāri.

Zīmīga roku mazgāšana. Ne tāpēc, ka būtu netīras rokas, – simboliski jānomazgā, lai nekas nenospiež ne prātu, ne sirdi, ne miesu, lai ejam uz kaut ko jaunu – kā uz sākumu, bez aizvainojumiem, aizdomām, domu kavēšanās pie nepadarītiem darbiem.”

Rituālā jāienāk apzināti

Foto no Līgas Reiteres arhīva

Dažkārt pie rituāla robežas sliekšņa noliek kalmes vai papardi, citkārt veido vārtus no meijām, jostām vai sakrustotām lāpām. “Lai rituāla vietā cilvēks ienāk ar pieliektu galvu, pats sevī, nevis ar domu – kur te labākā vieta, no kuras visu pārskatīt,” skaidro Līga, “ne par to šajā brīdī jādomā, bet par to, ka es pāreju slieksnim no lielās vides uz rituāla vidi, no sadzīves uz rituālu darbību.

Ap ugunskura (goda) vietu var ritēt rāmiem soļiem tik ilgi, kamēr cilvēks ar visu savu būtību ir šeit un tagad, nevis uz mirkli ieskrējis rituāla vietā – tā, tagad man mudīgi šis jāuzspēj un tas jānolūdz un jānosvēta, un tad es skrienu atpakaļ pie darbiem, tie tak mani gaida! Iet ritmiski soli pa solim uz priekšu pēdu pēdā. Skaisti, ja jaunākie ir iekšpusē, tad – sievas un ārējā aplī – vīri, kas to visu stiprina.”

Ziedojums ugunij

Lai rituālu ar dievpalīgu var iesākt, jāpiesauc pārdabiski spēki, jo mums jādzīvo dabā un saskaņā ar visiem tās spēkiem. Katrs pielūdz tās dievības, ar kurām viņš dzīvo kopā un kas ir viņa pārliecībā, Līga atgādina. “Dieviņš bija, Dievs palika, Dievam gudrs padomiņš…”

Tad kurina uguni un dod ziedojumu. “Es neziedoju desmito tiesu no dzīru galda, jo ēdiens kalpo miesai. Nav brīnums, ka tad miesiski vien dzīvo. Es dodu trīsdaļīgu ziedojumu, jo pati esmu trīsdaļīga – manī ir miesa, gars un dvēsele, kas sevī satur dzīvību kā tādu.

Ziedojums miesiskai dzīvei ir maizes gabaliņš, kas simboliski parāda to, no kā mana miesa būvējas. Tātad es dodu ugunij kaut ko, kas simbolizē pārtiku – es tev došu ziediņam rudzu maizes gabaliņu, lai netrūka man maizītes, lai pietika padalīt.

Ziedojums garīgai dzīvei ir trejdeviņi dzīpariņi. Kas ir tie dzīpari? Tas nav no kamola noplēsts dzijas gabals! Bet ar paša darbu, prātu un talantu sastrādāts greznums, kas simbolizē gara vērtības – bizīte vai prievīte, paķelīte vai jostiņa, kas sevī ietver krāsu un raksta ritmu. Simboliski tā ir zīme, kas parāda manu garīgo vērtību.

Nav jāvelk no kumodes ārā greznākais galdauts vai no gultas jārauj nost tautiskais deķis, lai ziedotu ugunij!

Ziedojumam jābūt simboliskam, lai atgādinātu nodomu – es tev došu ziediņam trejdeviņus dzīpariņus, lai netrūka man rakstiņu, lai pietika padomiņu.

Ziedojums dvēseliskai dzīvei ir zieds, kas satur dzīvību. Man nav tradīcijas ziedojumam kaut jēru vai gaili, es ziedoju dzīvu augu – un tas var būt vainags, ziedu vija, graudu sauja. Visam, ko ziedoju, ir cilvēka roka pielikta, tas nav garāmejot noplūkts.

Līgas vadītos rituālos paši dalībnieki gatavo ziedojumus, lai tie būtu personiski. “Manuprāt, jāziedo simbolisks gabaliņš no labākā, kas pašam ir vajadzīgs, ko daudzkārt grib dabūt atpakaļ. Jāpiedomā, lai paša ziedojums nav tikai citu gādāts. Bet masu pasākumos tikai rituāla vadītājs simboliski noziedo un visi kopīgi dziedādami aizlūdz – lai tad netrūkst tās maizes, lai ir vieta, kur dzīvot, un lai mēs ar godu to uzņemam, kopjam, lai tas nāk par svētību sev un citiem. Nav visiem barā jāskrien, jāgrūstās un jāizbradā rotājumi apkārt ugunskuram, lai iemestu turpat no kamola noplēstu dzīparu! Un tad vēl gadās, ka tas dzīpars nemaz ugunī neiekrīt…”

Iniciācija, svētība, pateicība

Svarīga rituāla daļa ir iniciācijas uzdevumi – bez tiem rituāls ir mazvērtīgs. Kas tie tādi? Tā pati lēkšana pār ugunskuru, pūdeles aizdegšana, vainaga dancināšana, rumulēšanās, lāpu deja vai kaut kas cits, kas apliecina gatavību jaunajai lomai, jaunajam statusam.”

Svētīšana arī ir iniciācijas sastāvdaļa. “Svētīt var, apberot ar ziediem, graudiem, aplejot ar ūdeni vai izvedot caur uguns dūmiem. Lai kuplinātu baltus dūmus, ugunī liek ugunskura rotājumus – ziedu vijas, vainagus, zāļu pušķus, papardes. Tad vēro, kā paceļas balti dūmi, un šos dūmus kampj un uzvējo savam augumam, ritmiski iziet tiem cauri vai lec pāri. Man patīk to darīt pirms saullēkta, kad ritmo bungas un dzied dziesmas. Baltu ņēmu, baltu devu, baltu man vajadzēja, lai manim baltas dienas, šai saulē dzīvojot.” Tā saņem svētību pats. Bieži vien caur uguni vai dūmiem velk kādu svētīšanai domātu lietu – amuletu, darbarīku, nazi. Līgai ir rota ar mežacūkas zobu, ko viņa jau gadiem valkā, – to viņa reizi pa reizei izvelk cauri ugunij, lai tā atgādina par zāļu sievas lomu, nenodarot pāri dabai, sev un līdzcilvēkiem ar savu mācību.

Visbeidzot – pateicība Dievam, vīkšējam, rituāla vadītājam un līdz-cilvēkiem. Visbiežāk man pateicas par darbu ar garām (nevis pusgarām) zeķēm līdz rožu dārzam vai grezniem cimdiem. Savukārt es pateicos ar greznu ziedu vainagu.

Gods augstāk par galvu

Foto no Līgas Reiteres arhīva

Kas ir vainags – veselums, bagātība, tikums un gods. Ar to rotā māju, sevi pašu un citus. “Kur visbiežāk ir vainags? Galvā! Augstāk par sevi pašu cilvēks izceļ godu. Arī vainagu izceļ. Kāds vainags – tāda pinēja, tāds pinējas gods.” Grezns vainags rāda greznu pinēju, bet mēdz būt arī sliņķu vainagi – ķepļep savīti augi, sasieti ar varu un pat tad reizēm šļūk no galvas nost.

Saka – trejdeviņu ziedu vainags. Kas ir šie trejdeviņi? 3×9? Lasu pasakas un domāju – aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām. Tas nozīmē – nepārredzami tālu un nesaskaitāmi daudz. Bagāts vainags ir dažādu ziedu pilns, jo daudzveidība ir bagātība. “Es nevaru iet ar augstu paceltu galvu, ja man vainagā ir tikai viena veida ziedi, vienveidība neliecinās par manām zāļu sievas zināšanām, izpratni un izvēli.

Līgai patīk kupli vainagi: “Ja vainagā ziedi blīvi cits pie cita, tad nevar nomanīt katra greznumu, līdzīgi kā ciešā barā tautastērpu greznumu nevar apjaust, bet atstatus gan var jo labi noraudzīt.”

Vainagu vārdošana

Vainaga pīšanas brīdis ir īstais laiks vārdošanai. “Ņemu zaļas lapas, skaistas smilgas un košus ziedus pa vienam vai maziem pušķīšiem, iepinu vainagā un ritmiski saku novēlējumu – vesels kā vainags, bagāts kā vainags, kupla kā lapa, sīksta kā smilga un grezna kā zieds. Ko nozīmē – kupla? Kupla nav resna, kuplums ir bagātīgs, ar plašu vērienu un rocību, daudzveidību. Vai tad kupla liepa ir resna? Tai ir zaru un ziedu kuplums un plašums, tiecība uz visām pusēm, kur tverties putnam un cilvēkam.

Savukārt smilgas tik viegli nepārrausi, ja tās ir cita pie citas, tās ir sīkstas. Sīkstuma daudz nevajag – vienu stingrāku apņēmību, vārdu vai tvērienu, pa vienai smildziņai, ne pušķīšiem, lai vainags netop ciets un smags. Cietu grūti valkāt, cietam grūti dzīvot.

Kāds vainags – tāda valkātāja

Vainags rāda, kādu attieksmi valkātāja pauž un ko sagaida attiecībā pret sevi, uzskata Līga. “Ir tādi raganu vainagi – tikai no garsmilgām, garzālēm, lielām šķipsnām, asimetriski, izspūruši, mežonīgi. Tādu vainagu uzliekot, uzreiz var jaust – nenāc par tuvu!

Tātad šajā brīdī sieviete pauž savu mežonīgo dabu, viņa ir īsta.

Var jau pīt tādus, kā bērni no pienenēm pin – katrs nākamais ziediņš aplocīts ap iepriekšējo. Tāds ganu meitas vainags arī ir skaists. Paskaties, kāds tur zemteksts! Ja mēs, sievas, sastātos rindā un apķertu tikai sevi, vai mēs turētos kopā? Bet, ja es savu roku ieāķēju tavā elkonī? Un ja apķeru tevi ap vidu, un tu apķer nākamo? Tad gan mēs esam ļoti stipra sievu rinda!”

Kas ir sliņķu vainagi?

Par sliņķu vainagiem Līga dēvē tādus, kas ar diegu steigā sieti, vai tādus, kas, vāji pīti, šļūk vaļā. “Vēl es par sliņķa vainagu apdziedātu meitu, kam vainagā vienveidība – viņa tālāk par margrietiņu pļavu nav aizgājusi. Nu, paskatījās vienreiz uz tādu margrietiņu strīpu… Otrreiz jau tur vairs nav ko meklēt, nav kur aci piesiet!

Ir jāaptek tīruma malas, grāvmalas, mežmalas un tad jāpin vainags, lai tajā ir daudzveidība, lai redz, ka ir bagāta zeme apstaigāta un bagāta sēta uzturēta. No pojenēm arī tāds sētas meitu vainags – tālāk par puķu dārzu nav bijusi, varbūt tik vien kā pa logu pakacējusi. Tā gribas, ka, vainagus pinot, sievas izbrauktu pļavā…”

Vainagu darināmās dziesmas

Dainu skapī ir daudz skaistu dziesmu, ko dziedāt pļavā. Tās var papildināt. Līga māca, ka dziesmas darināšanai ļoti svarīgi darbību piesaukt tiešajos vārdos, bet nolūku ietvert zemtekstā.

Es ieviju tēva dēlu kā ziediņu vainagā… Es iepinu kuplu lapu, lai es biju kupla sieva… “Tas ritms mums iekšā ir, tikai forma jāsaglabā – zemtekstam jābūt, lai jēgu katrs pats var atklāt. Līdzības, salīdzinājumi – caur tiem var tvert zemtekstus. Katram vecumam tie būs atšķirīgi.

Vainags ir veselums. Nedalīts kopums, viss kopā, kuplums, greznums. Būdami katrs atšķirīgi, mēs kopā viešam daudzveidību, bagātīgumu, un man tas ļoti patīk.”

Vainagi dažādos godos un ritos

Foto: SHUTTERSTOCK

Vainags nav tikai vasaras rota, bet daudz dziļāks simbols, kas ir klātesošs brīžos, kad tam ir idejiskā jēga būt. Lūk, kādi vainaga pielietojumi Līgai padomā.

Vainags norāda statusu. Vainagu var dāvināt goda viesim, māksliniekam pēc koncerta. Saimniecei Saimnieču dienā vai Apjumībās.

Vainags ir nama rota. Ar to var rotāt sētu, māju, durvis, gultas galu vai piekārt pie sienas kā rotu, iezīmējot laiku, kuram mēs ejam patlaban cauri: ražas laikā vainagā būs labības vārpas vai sārti pīlādži, pavasara vainagā – pūpoli, plaucēti bērza zariņi, varbūt kāda spalviņa, ziemā skujeņu zari.

Vainagus pin godos, vedībās un bedībās. Ar vainagu rotā līgavu, iesvētāmu meitu. Ar vainagu pavada aizgājēju.

Jaunbūves spāres rotā ar zaļu ozolu vai mūžzaļu koku vainagu – lai zaļa dzīve, veselība un dzīvība zem šī jumta.

Vainagus liek goda vārtos uz rituāla norises vietu. Arī saules pavadīšanas un saules sagaidīšanas vārtos. Kad saule ir saulrieta vārtu vainagā – tad īstais brīdis uguni aizkurt.

No vainagiem darīts laikrādis dižistabā – četri dažādi vainagi, kas rāda laika dalījumu, vidū rādītājs, ko pagriež. Ik gadu vainagus taisa no jauna.

“Vainags ir dzīvs veselums. Es telpas rotāšanai neveidoju mākslīgos vainagus vai no kaltētiem augiem. Es lieku dzīvu – lai tas vīst un kalpo kā ziedojums. Zieds ir mīlestības plaukums, tas, kas plaukst un zied, spēj apaugļoties un augli nest. Tātad zieds ir auglības priekšvēstnesis. Ziedot nozīmē – mīlestību dot. Ziedošana liecina par ilgstošu dzīvesveidu mīlestībā. Iespējams, arī Adventes vainags ir zaļais ziedojums, un tās četras sveces – laika dalījums, un laiks izdeg kā svece – ļoti labs zemteksts un dziļa pamācība.”

Saimnieka gods

Vīriem pin ozolu vainagus, jo šis koks simbolizē raženumu, varenību. Bet jālūko, lai vainags netraucē iet ar augstu paceltu galvu un saimnieci izdancināt! Lai rāda varenību un kuplumu, bet nerada neērtības, norāda zāļu sieva.

“Katrs vīrs savā ģimenē ir saimnieks, ģimenes galva, kas godājama un rotājama! Sieva pin savam vīram vainagu, izceļot viņa godu, parādot, ka viņš ir vīrs kā ozols. Lielās meitas pin vainagus saviem puišiem. Ja puisim vēl nav kas vainagu nopin, tad meitas redz – re, kur dabonams puisis, šim galva bez vainaga un sirds bez meitas! Uz to var cīlēt un cerēt! Bet, ja vainags galvā, tad kāda meita viņu jau ir uzdomājusi un savu jā ar vainagu izrādījusi.

Zīlēšana un citas izdarības

Vainags ir ne tikai rotājums un ziedojums. Tas izmantojams arī dažādās citās svētku izdarībās.

Vainagus var dancināt – mest pretim stāvošajam, iegriežot pret sevi, lai tas, ripodams kā ritenis, ilgāk lido. Var dancināt pāri ugunij. Ja to četratā dara, dancināšana vēl skaistāka!

Met gaisā pati un zintē – cik augstu vainags, tik augstu laime, cik augstu vainags, tik augstu gods… Cik vien pagūst noskaitīt, kamēr tas nonāk lejā un tiek noķerts rokās.

Caur saulrietā dancinātu vainagu mēģina saulīti tvert. Pats metējs jau ne, bet tie citi. Tas ir tik skaisti!

Vainaga laišana pa upi. Kas ir upe? Robežšķirtne, laiks – ņem un aiznes pa straumei. Vai mēs ļaujamies straumei vai brienam pret straumi, vai tikai krastā stāvam? Kurp laiks mūs nes? Meitu zīlēšana – ja upe vainagu ātri izmet krastā, tad meita ātri tiks pie vietas tepat tuvu. Ja tālu aiziet – tad tautas tālu aizvedīs. Ja vainagi satiekas – pavisam labi!

Met ozolā un sauc puišu vārdus – nu, ozolīt-zemzarīt, kurš būs mans ņēmējs? Jēkabs? Mārtiņš? Varbūt Uldiņš? Pie kura vārda aizķeras, tas būs. Vai arī – ar kuru metienu paliek zaros, pēc tik gadiem sirdsvēlme piepildīsies. Puiši slepus zogas klausīties…

Vecie vainagi

Jautāta, ko iesākt ar vecajiem vainagiem, Līga stāsta: “Taupu cauru gadu un izmantoju vannā vai pirtiņā. Vainagā iekšā ir zāļu spēks un ziedu burvība! Uzvāru ūdeni, ielieku vainagu, pagaidu, lai ievelkas zāļu labums, un tad pievienoju vannas ūdenim. Arī mazam bērnam pirtīžās un līgavas muguras mazgāšanai pa kādam vainagam aiziet. Tāds izmērcēts vainags kļūst ļoti mīksts un patīkams!”

Vecos vainagus par ziedojumu ugunsrituālā gan Līga neizmanto, jo ziedot vajag to, ko daudzkārtīgi grib saņemt atpakaļ: “Ja es vecu, nokalpojušu ziedoju, tad vecu un nokalpojušu dabūju atpakaļ. Bet gribas jaunu, dzīvu, košu, greznu!

Veca vainaga atdošana ugunij ir goda izrādīšana šim vainagam un tradīcijai, bet tas nav ziedojums.”

Saku – nu, jā, tas vainags savu uzdevumu jau ir izpildījis… Bet Līga iebilst – uzdevumu ir izpildījis cilvēks, nevis vainags! “Vainags tikai atgādina par uzdevumu. Nevar pakarināt vainagu uz naglas, uzgriezt muguru un cerēt, ka tas manā vietā pildīs uzdevumu! Vainags man atgādina, ko es pati sev uzdodu – ko apņemos darīt, lai būtu šis veselums: tradīcija, pāreja, daudzveidība, bagātība, ziedēšana, auglība un dzīvība.”

Līgas padomi vainagu pinējai:

Liekot ziedus vainagā, domā par to, lai tie ir bagātīgi,

Man vislabāk patīk pīt “bizē”;

Lai augi vainagā izskatās kupli, nevajadzētu tos iepīt pie paša ziediņa, bet vismaz divu pirkstu attālumā no bizes pamata,

Es lieku bizē no vienas puses ziedus, no otras zaļumus, lapas, stāvos, spurainos augus – plikstiņu, raspodiņu, sudraba retēju. Tā veidojas arī kronis uz augšu. Bet var arī pīt ziedus uz abām pusēm.

Skaties video, kā Līga pin vainagus bizē:

Kam vainags pienākas?

Vai ir dzirdēts tāds teiciens – meita ieiet vainagā? Un – tā sieva jau tukša, noziedējusi, zīļu vainagu vairs nevar valkāt?

Laiks, kad meita no bērna top par lielo meitu, kad reizi mēnesī uzzied sārtiem ziediem – tad viņa ieiet vainagā – top par lielo meitu un ir sievām līdzīga. Lūk, šis ir tautastērpa vainaga valkāšanas laiks!

Kad vecmeita nozied un bērnu vairs nevarēs piedzemdēt, tad grezno vainagu pie tautastērpa vairs nevalkā.

Līgas Reiteres vizītkarte:

  • Stāstniece un zāļu sieva, tradīciju zinību pasniedzēja.
  • Dzimusi ventiņu pusē un augstā godā tur savu ventiņu izloksni.
  • Pēc izglītības un aicinājuma – skolotāja.
  • Vada godus, rituālus, seminārus un meistardarbnīcas, to vidū – vainagu pīšanas meistarklases.
  • Pati par sevi saka: “Es esmu tas, ko es izvēlos. Manu miesu veido tas, ko es ēdu, bet manu garu tas, ko es piedzīvoju.”
LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
IB
Indulis Burka
Praktiski
Silts kažociņš “līvānietei”: kā siltināt Līvānu tipa māju?
6 dienas
PR
Praktiski.lv
Praktiski
VIDEO. Silakrogā mītošie kaķi vairojas, dzemdē, ir izkropļoti un iet bojā: iedzīvotāji nezina, kā palīdzēt
Nedēļa
PR
Praktiski.lv
Praktiski
Padomi, kā dārzu saglabāt zaļu un ziedošu arī lielā karstumā
Nedēļa

Lasītākie

IP
Ilze Pētersone
Dabā
Kurp indiāņus vedīs virsaiši? Saruna ar “dabas advokātu” Uģi Rotbergu 1
Intervija 7 stundas
LA
LA.LV
Dabā
Sociālajos tīklos pārsteidz video, kā vējš daudzdzīvokļu namu pagalmā ar neticamu spēku nogāž milzīgu koku 2
11 stundas
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Ģenētiski mūsu visu saknes ir zemē, nevis bruģī 1
7 stundas
IR
Ilmārs Randers
Ekonomika
“Zinu, kā jūtas rokzvaigznes uz skatuves, jo ceļmalās stāv cilvēki un aplaudē!” Pa Eiropu ar fortūnas džentlmeņiem 1
13 stundas
LE
LETA
Latvijā
Pāvilostas mērs iepirkumos izkrāpj 236 159 eiro, bet KNAB samaksā smieklīgu sodu 1
12 stundas