Valdis Kalns
Valdis Kalns
Publicitātes foto

Valdis Kalns – jurists ar mežsaimnieka dvēseli 0

Līga Bulmeistere, žurnāls “Baltijas Koks”

Valdis Kalns pēc izglītības ir jurists un ikdienā strādā AS Latvijas valsts meži nekustamo īpašumu sfērā, kā arī ar entuziasmu uzņēmies pašrocīgi apsaimniekot savu 29 hektāru meža īpašumu Kuldīgas novada Segļos. Viņš sevi pieticīgi dēvē par mežkopi amatieri un uzsver, ka ir Latvijas patriots, lai gan patiesībā viņa ieguldītais darbs ir acīmredzams, jo viņš ir saņēmis meža nozares atzinības rakstu konkursa Zelta čiekurs 2022 ietvaros.

Reklāma
Reklāma
“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa,” plāno aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri 69
RAKSTA REDAKTORS
“Šis nav pirmais signāls, ka mūsu valstī kaut kas nav kārtībā” – Horens Stalbe atklāti par sajūtām pēc piedzīvotā uzbrukuma benzīntankā 80
Atradusies pirms 13 gadiem pazudusi meitene, kura savulaik neatgriezās mājās no skolas 13
Lasīt citas ziņas

Īpašnieks sestajā paaudzē
Segļi, kur saimnieko Kalns, ir dzimtas īpašums jau sestajā paaudzē. Izrādās, ka Kalna vecvecvectēvs 1885. gadā noslēdzis pirkuma līgumu ar Kurmāles muižnieci Brēderihi. Īpašumā atrodas arī kultūrmantojums – to šķērso Kuldīgas–Alsungas mazbānīša līnija, kas faktiski ir vienīgais risinājums, kā apsaimniekot slapjās Segļu zemes, līdz ar to saimniekam ir svarīgi to uzturēt tādā kārtībā, lai teju jebkurā gada laikā pa to varētu pārvietoties ar transportu. Teritorijā atrodas arī Segļu kapsēta, kura radusies no 17. gadsimtā uz nāvi sodīto zemnieku un t.s. raganu apbedījumu vietas. Īpašumā ir lieliskas mozaīkveida ainavas, ieskaitot skatu no Kurmāles pauguraines uz Usmas–Ventas ieplaku. Bez īpašiem aizsardzības režīmiem īpašumā var novērot lērumu putnu sugu.
Pēc izglītības Kalns ir jurists, bet, saskaroties ar ātru vecvecāku un vecāku aiziešanu, viņam salīdzinoši ātri bija jāsaprot mežsaimnieka aroda pamati. Viņš godīgi atzīst, ka pirmais steigā veiktais stādījums iznīka, jo netika pareizi sagatavota augsne. Mācība gan tika gūta. Kopumā Kalns apsaimnieko 29 hektārus dažādos meža masīvos. Muižnieki, kas 19. gadsimtā pārdeva savas zemes, nepārdeva tikai krējumu, bet arī purvainās vietas, kuru kopšanai ir sava specifika. Tikai iedziļinoties, rodas sapratne, kā strādāt gan uz sausām, gan kūdras augsnēm. Katrs no nogabaliem vismaz vienreiz ticis kopts, gana daudz atjaunošanas cirtes veiktas bērzam un priedei. Visi nepieciešamie darbi tiek darīti laicīgi. Meža nozares praktiskajā apguvē palīdzēja nonākšana Latvijas valsts mežu kolektīvā jurista statusā, jo līdz ar to pavērās iespēja gūt bāzes informāciju un labākos piemērus no pieredzējušiem kolēģiem mežu apsaimniekošanas jomā. Latvijas meža īpašnieku priekšrocība ir spēcīga mežu nozare – tas ir Valsts mežu dienests, meža zinātnes institūts Silava, Meža fakultāte Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē, organizēti mežu īpašnieki, mežizstrādes, transporta un kokapstrādes sektori. Viss kopsummā veicina, lai mēs būtu meža lielvalsts, kur teju katram nelielam meža saimniekam ir unikāla iespēja apsaimniekot savus īpašumus.

Kā apsaimniekot mežu pašam?
Kalns ir labs piemērs, kā bez mežkopja izglītības un pieredzes meža kopšanā tomēr kļūt par saimnieku savā mežā, tādēļ vēlējāmies uzzināt pieredzi par pirmajiem soļiem jeb iedrošinājuma motīvu, kā sākt apsaimniekot savu īpašumu.
Svarīgākais ir aktuāla meža inventarizācija. Jo pareizu lēmumu var pieņemt, tikai balstoties uz precīziem datiem. Būtiski ir atrast kvalitatīvu sertificētu mežu inventarizācijas veicēju, taksatoru, un ar viņu kopā pašam izstaigāt meža īpašumu. Ejot kopā ar pieredzējušu meža lietpratēju, var saprast ne tikai meža vērtību, problēmas, bet gūt noderīgus padomus apsaimniekošanā un darbu plānošanā tuvākajās piecgadēs.
Svarīgi, nolīgstot speciālistu, uzsvērt, ka tiek gatavota meža inventarizācija meža īpašnieka interesēs. Tad eksperts uzreiz ieskicēs reālo ainu – kur vajadzīga kopšana, kur vairs nav jēgas ieguldīties kopšanas darbos, bet jāsāk gaidīt atbilstošais caurmērs un ciršanas vecums.
Nevajag nobīties arī no tehnikas trūkuma, jo Latvijā ļoti labi iespējams izlīdzēties ar meža apsaimniekošanas pakalpojumiem, ko var nolīgt. Nekautrēties lūgt padomu kaimiņiem, draugiem vai mežkopju organizācijām. Var iestāties kooperatīvos. Tomēr starta komplekts, ar ko Kalns sāka, bija krūmgriezis un motorzāģis. Ja meža platība nav liela, tad gāztos kokus var sagarumot un iznest uz pleciem ārā pats, tādā veidā uzlabojot arī savu fizisko formu un sagādājot zaļās enerģijas avotu sev vai saviem tuvākajiem. Darot pašam un redzot rezultātu, rodas interese arvien vairāk par mežā notiekošo.
Ja vēlas piesaistīt profesionāļus, tiem jāmaksā par darbu pieklājīgi, jo ar pareizi iekoptu mežu nākotnē arī varēs nopelnīt. Pašam jāgrib mācīties, mežsaimnieku organizācijas bieži organizē dažādus seminārus un pasākumus. Laiku pa laikam labi ir iemest aci arī Silavas pētījumos par dažādām tēmām.
Visvairāk laika meža apsaimniekošanā aizņem mežaudžu pirmie gadi, kad jāveic agrotehniskā un jaunaudžu kopšana. Koku aizsardzības pasākumos var labi iesaistīt arī bērnus – iedot spainīti ar cervakolu, un tad visi, priecīgi kā stirnas, lec pa vagām un apsmērē jaunajām priedītēm galotnes. Meža kopšana nelielā īpašumā nemaz neaizņem tik daudz laika, kā sākotnēji varētu domāt. Kalns domā, ka viņa dzīvē no brīvā laika tas aizņem ne vairāk kā vienu desmito daļu. Vienīgi, ja ir vēlme iztīrīt grāvjus, tas gan aizņem vairāk laika un spēka. Un arī par tīrām un skaidrām robežām laiku pa laikam jāatceras. Mans princips ir tāds – cik varu, daru pats, bet, ja laika nepietiek, nekautrējos salīgt palīgus.

CITI ŠOBRĪD LASA

Ja piekāpties negrib neviens, cieš visi
Meža kopšanas darbi jāveic secīgi tam paredzētajā laikā, un nedrīkst nokavēt, īpaši jaunaudžu kopšanas darbus. Meža kopšanu var salīdzināt zināmā mērā ar lauksaimniecību, tikai atšķiras laika nogrieznis. Mežu darbu veikšanai tas var būt gads vai pat vairāki, nevis dienas vai nedēļas. Tas ļauj plānot darbus laicīgāk un nebūt piesietam pie govs astes vai siena vāla gala.
Darbu atlikšana vai vilcināšanās rada arī dažus riskus. Saistībā ar vides aizsardzības prasību mainīgumu varot būt tā, ka, taupot kāda meža nogabalu bērnu nākotnes studijām un dzīves sākšanai, var gadīties, ka tiek nodibināts mikroliegums vai cita aizsardzības zona, un no šīs ieceres jāatsakās. Problēma jau nav tajā, ka nebūtu vēlmes saudzēt mežu, norāda Kalns, bet gan apstāklī, ka kompensācijas apjoms ne tuvu nav tāds kā meža saimnieciskā vērtība.
Sabiedrības polarizācija jebkādos jautājumos labu laiku ir modes fenomens. Kalna apsaimniekotajās platībās filozofiskā aspektā nav problēmu starp meža apsaimniekošanu un dabas aizsardzību, bet labi zinām, ka šīs pārliecību sadursmes ir asas. Problēma ir tajā, ka daļai sabiedrības dabas aizsardzība, tai skaitā mežos, asociējas ar nekā nedarīšanu šajās teritorijās. Tomēr ir daudz biotopu un vērtīgu sugu, kuru eksistence un dzīvotspēja bez mežu apsaimniekošanas nav iedomājama. Piemēram, sugas, kas spēj iedzīvoties tikai cirsmās, vai arī tādi augi, kuriem nepieciešams daļējs saules atsegums vai jaunaudzes. Viedokļu polarizācija novedusi pie tā, ka piekāpties negrib neviens, bet cieš visi.
Kalns stāsta, ka bija prieks dzirdēt zemkopības ministru Didzi Šmitu, kurš vienā no pirmajām intervijām pauda, ka cīnīsies par nacionālajām interesēm. Cerams, ka spēsim pierādīt, ka nevar salīdzināt Baltijas mežu nozīmi ar pārapdzīvotās rietumu pasaules vajadzību pēc īpaši aizsargājamu un meža zemju īpatsvara. Svarīgi ir nelietot absolūtos skaitļus, bet salīdzināt relatīvos izejas datus un rādītājus.
Dabas skaitīšana ir laba lieta, un tas ir veids, kā apzināt vērtības, tomēr dabas aizsardzības sistēmai jābūt dinamiskai, skatoties ne tikai uz kvantitatīvajiem rādītājiem, bet vērtējot arī kvalitatīvos datus. Proti, ja konstatēts, ka kādreiz noteiktās aizsargājamās teritorijas ir zaudējušas savu unikalitāti, tad tās būtu atjaunojamas saimnieciskajā apritē. Bet savukārt jaunatklātās vērtīgās pastiprināti aizsargāt. Būtu jāmēģina par dabas vērtībām un veicamajām darbībām vairāk informēt īpašnieku. Kalns norāda uz gadījumu savā mežā, kad Valsts meža dienests tomēr ņēmis vērā viņa argumentus par konkrēta mazā ērgļa ligzdas mikrolieguma noteikšanu un rasts kopīgs risinājums.
Viens no Kalna priekšlikumiem kā salāgot vides un mežsaimnieku intereses, būtu noteikt terminētos aprobežojumus, vienojoties starp meža īpašnieku un valsti. Nosakot termiņu uz pieciem, desmit gadiem, lai vēlāk izvērtētu rezultātus, varētu samazināt pretestību pret vides aizsardzību. Tad šī dabas aizsardzība vairāk atbilstu situācijai uz vietas, diemžēl nav dzirdēts arī par pilotprojektiem – mikroliegumu analogiem, kuri būtu tendēti uz šo interešu salāgošanu.
Meža nozare ir nozīmīgs balsts Latvijas tautsaimniecībā – tā lauku reģionos dod līdz pat divdesmit procentiem darba vietu, tādēļ katrs pasākums, ko ievieš Eiropas pārapdzīvotajā galā objektīvas dabas nepietiekamības dēļ, nebūtu jākopē Latvijas situācijā.
Sabiedrības bažas raisa, ka Latvijas meži nonāk ārvalstu investoru un kompāniju rokās. Jāsaprot, ka valsts no tā, ka meža zeme nonāk profesionālu apsaimniekotāju rokās, tomēr iegūst. Uz to nav jāraugās kā lielu nelaimi, jo Latvijas rīcībā joprojām ir liels valsts meža zemju īpatsvars. Tendence ir arī tāda, ka mežu pārdošana bremzējas un cilvēki drīzāk meklē meža apsaimniekotāju pakalpojumu sniedzējus un risinājumus savu īpašumu saglabāšanai.

Valdis Kalns – jurists ar mežsaimnieka dvēseli

Kalns saviem bērniem jau ir iemācījis, kā mežs turpinās arī pēc tā izstrādes – bērni zina, ka ir jāstāda kociņi un ka izcirtumos aug visgardākās ogas. Viņš par meža darbiem stāsta arī sociālajos tīklos, tādējādi vēstījot pilsētniekiem, ka mežs nav tāpat – mežs top kopā ar cilvēku, ar ģimeni. Noslēgumā apspriežam sabiedrības informētību un vides apziņas maiņu par cilvēku uzvedību, atpūšoties mežā. Kalns norāda, ka situācija uzlabojas un atkritumu daudzums mežā samazinās. To viņš secinot pēc talkās savāktā atkritumu daudzuma savā mežā. Priecē, ka cilvēki palikuši apzinīgāki un mazāk piesārņo, tomēr savu lomu, iespējams, spēlē arī tas, ka cilvēku daudzums Latvijā sarūk… Cerams, ka arī tas mainīsies.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.