Anda Līce: Valsts atkārto vienas un tās pašas kļūdas, kā tas tik uzskatāmi ir redzams teritoriālajās reformās 5
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vasaras otrajā pusē kļūst redzams, kā daba gatavojas nākamajam gadam, cik jauno dzinumu ir izdzinuši ogu krūmi, par cik centimetriem pastiepušās koku galotnes, kā mainās lapām krāsa.
Uz aci var noteikt, kā zemei trūkst – ūdens vai barības vielu, tāpat ir redzams arī kaitēkļu un slimību nodarītais.
Lai nu ko arī saka par statistiku, lielās līnijās tā tomēr atspoguļo reālo situāciju pasaulē un valstī un ļauj salīdzināt attīstības virzienus un dinamiku. Kas satrauc gan lielās, gan mazās tautas? Dzīves līmenis un demogrāfija.
Vēsturē mēdz būt brīži, kad to kritums ir tik dramatisks, ka izraisa paniku vai pat pilnīgu apātiju. Gadiem, pat gadu desmitiem ilgi ar solījumiem no valsts puses barotajiem indivīdiem, cīnoties ar vienām un tām pašām nepārejošām grūtībām, beidzot izsīkst gan fiziskie, gan garīgie spēki.
Ja nav taustāmu pozitīvu izmaiņu, tad nelīdz nekādi pārmetumi un patriotiski aicinājumi. Izmaiņas nav iespējamas bez valsts radikālas politikas maiņas, un tā nozīmē sistēmiskus pārkārtojumus, uz ko politiķi neparakstās.
Valsts atkārto vienas un tās pašas kļūdas, kā tas tik uzskatāmi ir redzams teritoriālajās reformās.
Ja tik neliela valsts kā Latvija nespēj jēdzīgi paveikt pat šo reformu, tad kā tā izrāpsies no demogrāfiskās bedres, ko valsts līdzekļu aplamā sadale turpina padziļināt?
Un ne tikai materiālajā nozīmē. Nauda neizšķir visu, bet paradokss ir tāds, ka bez tās neko nevar izšķirt.
Ja ģimene ir kā koks, tad bērni ir tā galotne. Kad nav jauno dzinumu, koks paliek bez galotnes.
Mani sāpīgi uzrunāja 29. jūlijā “Latvijas Avīzē” publicētais Viļa Vītola raksts “Krīze un demogrāfija”. Lai nu kurš, bet šis vīrs pazīst finanšu pasauli.
Kad viņš saka: “Mūsu ekonomikā tuvākajā laikā ieplūdīs daudz naudas. Būs liela balle, kā uz “Titānika”…” – kļūst neomulīgi.
Bet varbūt politiķus citādi arī nemaz vairs nevar pamodināt? Redzot, kā pa dzīvi sitas daudzas ģimenes ar bērniem, bet īpaši tās sievietes, kas bērnus audzina vienas, pārņem lielas dusmas uzdzenoša netaisnības sajūta.
Saka gan, ka tikai mīlestība mainot pasauli uz labu. Lielās izmaiņas nav iespējamas, ja nav dusmu par notiekošo netaisnību.
Par daudzām dzīves jomām saka – vajag mācīties no kaimiņiem. Ir lietas, kuras, tikai teoretizējot, nav iespējams iemācīties, pie tādām pieder pašcieņa un atbildība, kas izaug no sevis apzināšanās ģimenē, valstī un pasaulē.
Galotne aug no dzīvības sulām, ar kurām tās baro koks.
