“Vecāku rokās joprojām ir lielākās ietekmes sviras.” Psihoterapeits dalās padomos par bērnu ekrānlaiku vasaras brīvlaikā 0
Brīvlaiks! Laiks, kad skolēniem ļauties bezrūpīgākai ikdienai. Taču vecākiem gluži pretēji – šis bieži vien ir rūpju pilns laiks. Kāpēc? Jo daudzās ģimenēs tā ir arī cīņa par bērna uzmanību. Nebūsim naivi – līdzās brīvībai ir arī telefons, kas bieži vien tieši vasarās kļūst par lielu šķērsli dzīvei ārpus ekrāna.
Kā panākt, lai bērns brīvlaiku pavada piepildīti? Vai pietiek ar sarunām, vai tomēr nepieciešami stingri noteikumi? Un ko patiesībā jaunietis meklē telefonā – izklaidi, mierinājumu vai iespēju aizbēgt no realitātes?
Vērtīgos padomos dalās pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss-Konstantinovs.
Kā motivēt bērnus un jauniešus “izlīst” no ekrāniem, atrast intereses ārpus tiem?
Jebkāda motivācija sākas ar skaidriem un stingriem noteikumiem un lietošanas ierobežojumiem. Visvairāk tas, protams, attiecas uz jaunākiem bērniem un pusaudžiem. Vērts paturēt prātā, ka šīs mobilās tehnoloģijas izstrādā pasaules līmeņa inženieri, kuru mērķis ir radīt atkarīgu uzvedību – ar krāsām, skaņām, nemitīgiem motivatoriem.
Faktiski, mobilais telefons desmitgadnieka kabatā ir kas līdzīgs it kā viņam pirkstu stiepiena attālumā atrastos milzīgs Las Vegasas kazino.
Ir naivi iedomāties, ka bērnam, kurš no agras bērnības būs pieradis atrasties šādā nemitīgā “kazino” kairinājumā, pēc tam būs viegli atrast ko motivējošu vai interesantu ārpus tā. Līdzīgi – labākā stratēģija būs atturēt bērnus no viedtālruņu lietošanas pēc iespējas ilgāk, un kad tie ir uzsākti – lietot pēc iespējas mazāk. Tad arī atrisināsies motivēšanas problēma, jo bērna smadzenes ir dabiski “uztjūnētas” darboties, meklēt ko jaunu, aizrauties, interesēties un spēlēties – to nevajag īpaši motivēt, bet gan mēģināt nenokaut bērna dabiskos motivācijas mehānismus, tostarp, agrīni to digitāli pārkairinot. Mēģināt bērnu motivēt nolikt telefonu un darīt ko citu, pirms uzlikti stingri lietošanas ierobežojumi, var būt diezgan nereāli, jo nekas cits ārpusē nebūs tik stimulējošs kā digitālie kairinājumi.
Ko pārmērīgs laiks telefonos un datoros nodara mūsu bērnu personībām, viņu veselībām?
Kopumā droši par šo mēs neko daudz nevaram pateikt, jo vēl tikai aug pirmās “šūpuļa lietotāju” paaudzes, un ik pēc pāris gadiem tehnoloģijas kļūst aizvien intensīvākas – tāpēc grūti novērtēt to iespaidu ilgtermiņā.
Tas, ko mēs droši varam zināt – ierīces, visticamāk, negatīvi ietekmē vairumu mazo bērnu.
Agrāka lietošanas uzsākšana ir saistīta ar visa veida sliktākiem rezultātiem vēlākā vecumā – sekmēm skolā, mentālo veselību. Pētnieki to saista ar
ietekmi uz smadzeņu attīstību – mazam bērnam tiek ietekmēta motivācijas sistēma un ir novērota lēnāka attīstība dažās smadzeņu daļās tiem bērniem,
kas sākuši lietot ekrānus agrāk. Te zelta likums, par ko šobrīd ir diezgan liela vienprātība – jo vēlāk, jo labāk.
Kā ar jauniešiem?
Runājot par pusaudžiem, šeit viss kļūst sarežģītāk, jo izskatās, ka ne visus pusaudžus ierīces ietekmē vienādi. Un te vairāk problēmas rada nevis pati ierīce, bet saturs, ko pusaudži tajā patērē. Tā, piemēram, meitenes soctīklu iespaidā biežāk iedzīvojas ēšanas traucējumos. Taču tas neattiecas uz visām meitenēm, bet uz tām, kurām jau ir kādi riski. Zēniem soctīkli kopumā kaitē mazāk, taču viņu problēmas biežāk saistās ar pārmērīgu videospēļu spēlēšanu. Te gan uzreiz jāsaka, ka pašas videospēles visticamāk neko kaitīgu nedara – problēma rodas no tā, ka zēni tajās sāk pavadīt visu brīvo laiku, zaudē citas intereses un kļūst mazkustīgi. Tas, savukārt, var raisīt trauksmi, agresijas lēkmes u. tml. Vairums pusaudžu ierīcēs var sastapties ar nevēlamām ietekmēm, tostarp pieaugušajiem, kas vēlas viņus ievilināt savās pārliecībās, veidot neveselīgas identitātes vai citādi izmantot.
Te visvairāk riskā būs pusaudži, kas jūtas vientuļi, nesaprasti vai saskaras ar vēl kādām psiholoģiskām grūtībām.
Viens kopsaucējs gan ir šāds – ierīces visvairāk pusaudžiem kaitē, laupot tiem miegu un samazinot fizisko aktivitāti. Pat ja neizdodas īpaši ierobežot pusaudža ierīces, tad vērts vismaz pārliecināties, ka viņš naktī izguļas un neiedzīvojas virssvarā.
Bet ko tieši jaunietis meklē telefonā – izklaidi, kontaktu, mierinājumu, aizbēgšanu?
To pašu, ko mēs pieaugušie – telefons piedāvā lielisku izklaidi un acumirklīgu iespēju tikt galā ar garlaicību, kā arī nesaskarties ar citām nepatīkamām emocijām. Nedaudz vēlāk tas sniedz iespēju būt kontaktā ar citiem vienaudžiem, salīdzināties ar citiem, veidot savu identitāti, izcīnīt dažādas cīņas, gūt uzvaras, saņemt iedrošinājumu no citiem vai vienkārši nosist laiku tad, kad negribas darīt neko citu. Visu to, kas ir svarīgs bērniem un pusaudžiem.
Vēlāk šīs uzvedības jau kļūst automātiskas jeb veidojas tas, ko psihologi dēvē par atkarīgu uzvedību – iespējams, pusaudzis jau sen vairs nejūtas laimīgs vai izklaidējies pēc sešu, astoņu stundu slīkšanas “TikTok” plūsmā, taču citādi viņš arī vairs nemāk rīkoties. Smadzenes ir pārsātinātas ar uzbudinājumu un nemitīgi prasa jaunus stimulus, pat ja tie sen vairs nesniedz gaidīto atslodzi. Vai arī sociālie tīkli ir aizstājuši citas draudzēšanās iespējas un tad atteikties no ierīces nozīmētu atteikties no draugiem – pusaudža vecumposmā traģiskākais bieds.
Vai varat sniegt kādus padomus vecākiem, kuri ir aizņemti darbos un vasarā nevar visu laiku nodarbināt bērnu? Kā runāt ar bērnu par telefona lietošanu bez strīdiem un moralizēšanas?
Vecākus var iedrošināt divas lietas: jauniešu pētījumi rāda, ka puse jauniešu paši nejūtas laimīgi par savu ierīcēs pavadīto laiku un gribētu to samazināt, taču nejūtas pietiekami spēcīgi to izdarīt. Otrs – bērni labi saprot vajadzību pēc noteikumiem un stingrāki noteikumi nepasliktina attiecības, kamēr vien bērns uztver tos kā loģiskus un vajadzīgus. Pamats visam, protams, ir stingra vienošanās un ierīču pieejamība.
Ja mājās ir viens pats bērns un uz galda stāv trauks ar konfektēm, tad diezgan liela iespēja, ka bērns tās konfektes paņems, lai vai cik apzināts būtu viņš pats vai cik nopietni ar viņu būtu runājuši vecāki. Loģiskāk būtu ieslēgt tās konfektes uz kādu laiku.
Tāpat arī ar ierīcēm – ja bērns būs savā vaļā un viņam būs viegla piekļuve ierīcei, tad diez vai kādas sarunas spēs viņu no tās atturēt. Tā vienkārši ir realitāte. Nākamais solis būtu ieviest obligātās jeb “neapspriežamās” lietas – kustības vai sportu, laiku ar ģimeni, mājasdarbus – tad, attiecīgi, atlikušo laiku bērns var tērēt ierīcēs.
Te vērts domāt nevis ideālistiskās kategorijās, bet būt reāliem – ja bērns ierīcē nosēdēs 2 stundas, tas būs labāk, nekā ja viņš sēdēs visas astoņas.
Viena lieta, uz ko es aicinu savā vecāku programmā “Enkurs”: likt bērnam strādāt jeb izpildīt noteiktus uzdevumus, lai nopelnītu jebkādu laiku
ierīcē. Nevis ņemt nost ierīci vai lietošanas laiku par pārkāpumiem. Tas ļauj izvairīties no strīdiem un moralizēšanas – bērns nav izdarījis darbu, viņš vienkārši nenopelna laiku un tā ir tikai viņa atbildība, nevis vecāks viņam to nedod.
Un lai vai cik aizņemti ir darbā vecāki, viņi ir tie, kuri parasti gan pērk mobilo telefonu bērnam, gan apmaksā internetu – līdz ar to, vecāku rokās joprojām ir lielākās ietekmes sviras.
Nevajadzētu baidīties tās izmantot – vēl neesmu sastapis terapijas kabinetā nevienu jaunieti, kurš būtu laimīgs par to, ka viņš varējis kopš bērnības neierobežoti lietot ierīces un internetu. Bet ir daudzi, kuri vēlas, kaut viņiem būtu bijis vairāk iespēju tās ierobežot.
