Peļumats, Ozolkāja, Smukaste. Kā pie uzvārdiem tika Vidzemē 2
Vēžuķēniņš, Peļumats, Bende
Ne vien tādi interesanti uzvārdi kā Cukurkalns, Smukaste, Kaņeptēvs, bet pat tādi kuriozi kā Aizgāja, Aizvakar, Iraid un Nekur* ir sastopami 1826. gada Vidzemes muižu dvēseļu revīzijas dokumentos. Gandrīz kā latviešu tautas anekdotē, kurā vīrs sievai piekodina, ka gaļu tagad nedrīkst ēst, jātaupa garajai ziemai, un, kad ierodas ubags, sakot, ka viņu sauc Garā Ziema, gaļu aiznes viņš.
Latviešu valodas institūta direktore, filoloģijas doktore Ilga Jansone, kura rūpīgi pētījusi Vidzemes uzvārdus, nesen Letonikas kongresā lasīja referātu “Īpatnēji uzvārdi Vidzemē (pēc 1826. gada Vidzemes guberņas dvēseļu revīzijas materiāliem)”. Viņa iecerējusi veidot uzvārdu datu bāzi, kas varētu noderēt tiem, kuri izzina un zīmē dzimtu ciltskokus. Laikā, kamēr vēl nebija piešķirti uzvārdi un cilvēkus identificēja pēc vārda un dzīvesvietas – mājas vārda –, bieži varēja gadīties situācija, piemēram, ka vienā mājā no desmit vīriešu kārtas personām četriem vārdā Jānis un vēl diviem – Pēteris, savukārt no četrām sieviešu kārtas personām divas ir Marijas.
“Vidzemē pirmo reizi dvēseļu revīzijas materiālos personas ar uzvārdiem minētas 1826. gadā,” stāsta Ilga Jansone. “Protams, tas bija arī atbilstoši tā laika likumiem, jo iznāca Vidzemes zemnieku likumi, kur noteikts, ka līdz 1826. gadam katram jābūt pieņemtam uzvārdam, ko pēc tam viņš vairs nedrīkst brīvi mainīt.” Valodnieci interesējuši gan paši neparastie uzvārdi, gan tas, kā tie vispār tika pieņemti un kam bija lielāka loma – pašam zemniekam vai arī pagasta rakstvedim, muižkungam.
