“Viņš katru rītu autobusā sēdās blakus manai deviņus gadus vecajai meitai!” Mamma ceļ trauksmi par 59 gadus veca vīrieša uzvedību, kas turpinājās nedēļām ilgi 0
59 gadus vecs vīrietis autobusā regulāri vajājis un uzmācīgi uzrunājis deviņgadīgu meiteni, kura devās uz skolu. Incidents Klaipēdā turpinājies trīs nedēļas.
Kā portālam klaipeda.diena.lt pastāstījusi meitenes māte, vīrietis gandrīz katru dienu autobusā sēdies blakus deviņgadniecei, runājis ar viņu, jautājis par skolu, dzimšanas dienu un dāvanām, vērojis viņas telefonu, bet dažkārt pat sekojis meitenei, kad viņa pārsēdusies citā vietā. Beigās viņš meitenei iedevis arī zīmīti, tā mēģinot uzsākt “draudzību”.
Sieviete stāstīja, ka jautājusi meitai, kāpēc viņa nav vērsusies pēc palīdzības pie autobusa vadītāja un tik ilgi slēpusi nepatīkamo situāciju no vecākiem.
Meitene atbildējusi, ka baidījusies kaut ko darīt, jo nav zinājusi, ko vīrietis varētu izdarīt.
“Tagad mēs viņu visur vedam ar automašīnu. Pat policisti man teica, ka tagad viņa jāuzmana īpaši rūpīgi. Vēl viņi minēja, ka vīrietis it kā nožēlojot savu rīcību. Bet man rodas daudz jautājumu. Kad izmeklētājs piezvanīja un pateica, ka viņš viņai nav pieskāries, es atbildēju: jā, nepieskārās, bet varbūt tad vēl pagaidīsim līdz brīdim, kad viņa būs jāmeklē visā Klaipēdā ar droniem un jālūdz sabiedrības palīdzība? Es esmu deviņgadīgas meitenes māte, un man ir ļoti bail. Domāju, ka policija savu darbu izdarīja un varbūt viņu sabiedēja. Tagad vīrietis tiek novērots,” sacīja māte.
Klaipēdas pilsētas policijas komisariāta amatpersonas informēja, ka 18. maija vakarā ap plkst. 18.30 saņemta informācija par incidentu maršruta autobusā Klaipēdā. Policisti vīrieti aizturēja un izteica viņam brīdinājumu.
Cietušie bērni bieži paliek nepamanīti
Seksuālās vardarbības pret bērniem gadījumi bieži paliek nepamanīti. Lietuvas Valsts bērnu tiesību aizsardzības un adopcijas dienesta dati liecina, ka 2025. gadā Lietuvā fiksēti 3929 vardarbības pret bērniem gadījumi, no tiem 422 bijuši seksuālās vardarbības gadījumi.
Tomēr zinātniskie pētījumi rāda, ka seksuālās vardarbības izplatība ir daudz plašāka. 2022. gadā Viļņas Universitātē veiktā pētījuma dati liecina, ka seksuālu vardarbību internetā piedzīvojuši 31,8% bērnu, vienaudžu seksuālu vardarbību – 17,1%, bet pieaugušo seksuālu vardarbību – 9,9% bērnu.
Tas rāda, ka seksuālā vardarbība nav reta vai atsevišķa problēma. Tās izplatība ir līdzīga citu vardarbības formu apmēram, taču liela daļa gadījumu tā arī nenonāk oficiālajā sistēmā.
UNICEF 2024. gada globālie aprēķini liecina, ka seksuālu vardarbību piedzīvo viena no piecām meitenēm un viens no septiņiem zēniem. Tas nozīmē, ka daudzi cietušie bērni joprojām paliek nepamanīti, nesaņem palīdzību, un vardarbība netiek laikus apturēta.
“Jo agrāk pamanām seksuālās vardarbības pazīmes un reaģējam uz bērna sūtītajiem signāliem, jo lielāka iespēja pasargāt viņu no ilgstošas vardarbības, sniegt visu nepieciešamo palīdzību un novērst ilgtermiņa sekas. Bērnu drošība sākas ar katra no mums spēju palikt jūtīgiem, ieraudzīt un uzdrošināties ziņot pat par mazākajām aizdomām, ka bērns, iespējams, piedzīvo vardarbību,” sacīja Valsts bērnu tiesību aizsardzības un adopcijas dienesta direktore Ilma Skuodiene.
Kā palīdzēt bērnam
Ja ir aizdomas, ka bērns piedzīvo vardarbību, svarīgi pēc iespējas ātrāk vērsties pēc palīdzības un ziņot Valsts bērnu tiesību aizsardzības un adopcijas dienesta teritoriālajai nodaļai vai policijai.
Konsultācijas dažādos bērnu tiesību jautājumos sniedz Bērnu tiesību līnija, bet psiholoģiskas konsultācijas vecākiem un aizbildņiem bez maksas iespējams saņemt “Vecāku līnijā”.
Seksualitātes izglītības eksperte, pedagoģe un psiholoģe Lina Januškevičūte norāda, ka seksuālā vardarbība pret bērniem neaprobežojas tikai ar fizisku vardarbību.
Tā var izpausties dažādās formās, kuras reizēm pirmajā brīdī ir grūti atpazīt. Viņasprāt, būtiskākais aspekts ir varas nelīdzsvarotība un tas, ka bērns var nesaprast, ka piedzīvo vardarbību, nespēt pareizi reaģēt un dot pilnvērtīgu, apzinātu piekrišanu.
“Seksuālā vardarbība ir jebkāda nevēlama seksuāla rakstura darbība, kas tiek veikta bez cilvēka piekrišanas. Kad runājam par seksuālu vardarbību pret bērniem vai pusaudžiem, jāuzsver, ka tajā iesaistīts pieaugušais, kuram ir lielāka vara nekā bērnam, kurš nevar dot līdzvērtīgu piekrišanu. Svarīgi saprast, ka seksuālā vardarbība var izpausties dažādās formās: spēles laikā it kā “nejauša” pieskaršanās intīmām ķermeņa vietām, nevēlama masāža, piespiešana pieskarties pieaugušajam, mēģinājumi uzsākt dzimumattiecības.
Tā var būt arī rīcība bez pieskārieniem – piespiešana izģērbties, vērošana mazgāšanās vai pārģērbšanās laikā, bērna seksualizēta fotografēšana, pornogrāfijas rādīšana, dažādi seksualizēti komentāri, emocionāls spiediens vai manipulācija,” skaidroja psiholoģe.
Seksuālo varmāku manipulācijas: “Tas būs mūsu noslēpums”
Organizācijas “Mostai” apmācību partnere un speciāliste uzsver, ka piedzīvota seksuālā vardarbība atstāj dziļas emocionālas un fiziskas brūces. Viņasprāt, trauma var ietekmēt drošības sajūtu, attiecības ar savu ķermeni, bet seksuālās vardarbības sekas var izpausties dažādi – no kauna un vainas sajūtas līdz paškaitējumam.
“Bērnībā vai pusaudža gados piedzīvota jebkāda seksuālās vardarbības forma ietekmē drošības sajūtu un attiecības ar savu ķermeni. Iespējama kauna vai vainas sajūta, ko rada pieaugušā manipulācijas: tev neviens neticēs, tas būs mūsu noslēpums, ja kādam pateiksi, taviem tuviniekiem būs slikti.
Tāpat tas var izpausties arī fiziski – sevis savainošanā, ēšanas traucējumos, izteikti seksualizētā uzvedībā, tuvība var tikt jaukta ar seksuālām darbībām, var būt lielāka tolerance pret neatbilstošu uzvedību. No otras puses, var būt arī pilnīga izvairīšanās no tuvības un intīmām attiecībām, neuzticēšanās cilvēkiem. Trauma ne vienmēr tiek apzināta uzreiz. Reizēm vajadzīgs ilgs laiks un darbs, lai par šīm tēmām sāktu runāt. Dažkārt ķermenis pilnībā bloķē traumatisko pieredzi, un tā var atgriezties no pavisam maziem impulsiem – skaņām, smaržām vai pieskārieniem,” sacīja L. Januškevičūte.
Psiholoģe norāda, ka seksuālā vardarbība var sākties lēni – ar robežu pārbaudīšanu, dāvanām, uzmanību, bet dažreiz arī ar draudiem. Vēlāk atbildība tiek pārlikta uz bērnu. Šis process rada apjukumu, vainas sajūtu un bailes dalīties piedzīvotajā, bet apkārtējo neticība var vēl vairāk pastiprināt traumatisko pieredzi un nevēlēšanos runāt par piedzīvoto vardarbību.
“Jaunam cilvēkam bieži trūkst zināšanu par veselīgām attiecībām un seksuālās vardarbības pazīmēm. Vardarbība var sākties lēni, ar “grooming” jeb vilināšanas procesu: robežu pārbaudīšanu, slavēšanu, īpašuma sajūtas radīšanu, dāvanām vai uzmanību, noslēpuma sajūtas veidošanu vai pat draudiem. Vēlāk atbildība tiek pārlikta uz bērnu, bet, ja varmāka ir pazīstams vai tuvs cilvēks, bērns esošās uzticēšanās dēļ var sākt domāt, ka šāda uzvedība ir “normāla”. Tādējādi seksuālas darbības bieži tiek normalizētas, bērns var just apjukumu un bailes, ka viņa vārdiem neviens neticēs. Situāciju var pasliktināt arī apkārtējo neatbilstoša reakcija un atbalsta trūkums,” viņa skaidroja.
Psiholoģe L. Januškevičūte norāda, ka seksuālā vardarbība nav nejauša – tā attīstās pakāpeniski. Varmākas biežāk var izvēlēties ievainojamus bērnus un pusaudžus, kuriem ir maz aizsardzības, kuri piedzīvo konfliktus mājās vai meklē uzmanību un atbalstu.
“Seksuālā vardarbība nav nejauša – tas ir pakāpeniski attīstīts process.
Varmākas visbiežāk meklē ievainojamus bērnus vai jauniešus, kuri ir mazāk aizsargāti, kuri piedzīvo konfliktus mājās, meklē uzmanību vai atbalstu un kuriem ir maz uzticamu pieaugušo, pie kuriem vērsties. Vispirms tiek veidotas drošas attiecības ar upuri, radīta atkarība, un tikai pēc tam notiek pāreja uz seksuālu vardarbību. Upuru balsis bieži paliek nesadzirdētas psiholoģisku un sistēmisku iemeslu dēļ. Cietušie var just kaunu, vainu, atmiņas ne vienmēr ir skaidras, bet bailes tikt apsūdzētiem melos pastiprina klusēšanu. Bieži vairāk tic autoritātēm vai cilvēkiem ar lielāku varu, nevis upuriem,” viņa stāstīja.
Kā atpazīt cilvēku, kurš piedzīvojis seksuālu vardarbību?
Organizācijas “Mostai” sociālo programmu attīstības vadītāja Roberta Avramenko saka, ka trauksme vai izvairīšanās no konkrētiem cilvēkiem var būt pirmie signāli, ka bērns saskaras ar seksuālu vardarbību. Šāda mainīta bērna vai pusaudža uzvedība var liecināt par ķermeņa mēģinājumu tikt galā ar piedzīvoto traumu, tāpēc ir ļoti svarīgi to laikus pamanīt un reaģēt.
“Seksuālā vardarbība ir ļoti jutīga tēma pat tiem, kuri paši to nav piedzīvojuši. Emocionālās pazīmes, kas var liecināt, ka bērns vai pusaudzis piedzīvojis seksuālu vardarbību, var izpausties kā pēkšņa noslēgšanās, vēlme norobežoties no tuviniekiem vai draugiem, ilgstoša trauksme, panikas lēkmes, depresija, pašnāvnieciskas domas, pārspīlētas bailes no konkrētiem cilvēkiem vai situācijām, regresija, piemēram, slapināšana gultā, riskanta vai izteikti seksualizēta uzvedība, pilnīga izvairīšanās no tuvības.
Tas var izpausties arī kā bēgšana no mājām, sekmju pasliktināšanās, nevēlēšanās apmeklēt skolu vai iecienītas nodarbības, runas par pašnāvību, psihoaktīvo vielu lietošana. Fiziskas pazīmes var būt sāpes vēderā vai dzimumorgānu apvidū, neizskaidrojama asiņošana, seksuāli transmisīvas slimības, grūtniecība.
Svarīgi pievērst uzmanību noslēpumainībai, sarunām par nepazīstamiem cilvēkiem, pēkšņai naudas vai dāvanu parādīšanās situācijai, intensīvai saziņai internetā vai nevēlēšanās palikt vienatnē ar konkrētu cilvēku. Ķermenis ar šādu uzvedību bieži reaģē uz smagu traumu un mēģina to pārdzīvot,” sacīja R. Avramenko.
Speciāliste uzsver, ka tuviniekiem, pamanot seksuālās vardarbības pazīmes, ir svarīgi ļaut bērnam pastāstīt par savu pieredzi un apliecināt, ka viņš nav vainīgs. R. Avramenko norāda, ka īpaši svarīgi ir par to informēt atbildīgās institūcijas.
“Pamanot šīs pazīmes, par to jārunā mierīgi, bez vainošanas un spēcīgām emocijām. Jaunietis jau piedzīvo smagu traumu, tāpēc asa reakcija var tikai pastiprināt vainas sajūtu. Ticiet bērniem, ļaujiet viņiem runāt, neiztaujājiet kā pratināšanā, aplieciniet, ka viņi netiek vainoti un ka jūs viņus neatstāsiet vienus, paskaidrojiet, ka vērsīsieties tiesībsargājošajās iestādēs.
Ja esat speciālists, pedagogs vai strādājat ar jauniešiem, jums ir pienākums par to ziņot institūcijām. Pēc palīdzības var vērsties policijā vai neatliekamajā palīdzībā, Valsts bērnu tiesību aizsardzības un adopcijas dienestā, kas sniedz specializētu palīdzību seksuālās vardarbības upuriem. Arī vecākiem būtu jāmeklē emocionāls atbalsts, jo seksuālā trauma ietekmē arī apkārtējos,” viņa skaidroja.
