Reportāžas makets par Ukrainas armijas pozīciju apmeklējumu Doneckas un Luhanskas apgabalā, kur ar īpašu Ukrainas Republikas Aizsardzības ministrijas atļauju pabiju pērngad janvāra izskaņā. Publicēta “Latvijas Avīzē” 2022. gada 4. februārī – 20 dienas pirms Krievijas aktīvās karadarbības otrās fāzes atsākšanas praktiski visā Ukrainas teritorijā.
Reportāžas makets par Ukrainas armijas pozīciju apmeklējumu Doneckas un Luhanskas apgabalā, kur ar īpašu Ukrainas Republikas Aizsardzības ministrijas atļauju pabiju pērngad janvāra izskaņā. Publicēta “Latvijas Avīzē” 2022. gada 4. februārī – 20 dienas pirms Krievijas aktīvās karadarbības otrās fāzes atsākšanas praktiski visā Ukrainas teritorijā.
Reportāžas makets par Ukrainas armijas pozīciju apmeklējumu Doneckas un Luhanskas apgabalā, kur ar īpašu Ukrainas Republikas Aizsardzības ministrijas atļauju pabiju pērngad janvāra izskaņā. Publicēta “Latvijas Avīzē” 2022. gada 4. februārī – 20 dienas pirms Krievijas aktīvās karadarbības otrās fāzes atsākšanas praktiski visā Ukrainas teritorijā.

Ilmārs Randers: “Lai arī karš katru skar personīgi, tam tomēr nav vienas sejas vai epizodes” 3

Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji” 

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts? 11
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem
Kokteilis
6 lietas, pēc kurām vīrieši klusībā alkst gultā, bet nevēlas to atzīt
Lasīt citas ziņas

Nevis apritējis gads, bet turpinās murgaina diena – pievienojos tai sabiedrības daļai, kas kopš 2022. gada 24. februāra uz Krievijas tagad jau visas pasaules priekšā neslēpto agresiju Ukrainā raugās no šādām pozīcijām. Nekāda gadadiena šodien neaprit arī no tā viedokļa, ka karš Ukrainā būtu sācies tikai pirms gada. Vāji maskētā veidā Krievija iebrukumu Ukrainā uzsāka jau 2014. gadā, aktīvajai fāzei uz ilgiem astoņiem gadiem “iesaldējoties” pēc Krimas pussalas okupācijas un pastāvīgas frontes līnijas izveidošanas it kā separātistu ieņemtajās teritorijās Doneckas un Luhanskas apgabalos.

Lai kā arī to negribētos atzīt, tomēr arī šobrīd laikam neviens nebūs spējīgs pateikt, cik daudz no 24. februārī iesāktās murgainās dienas vēl visiem mums kopā būs jāpārdzīvo – joprojām trauksmains rīts, salīdzinoši mierīgāka pēcpusdiena vai arī atlikušas tikai pāris stundas līdz laimīgām beigām. Nu jau mazliet vairāk nekā pirms gada, pateicoties Latvijas draudzīgajām attiecībām ar Ukrainu un jau tad mūsu iedzīvotāju iespēju robežās ukraiņiem sniegtajam atbalstam, kopā ar kolēģiem no Latvijas Radio un TV3 man bija iespēja pievienoties LR Aizsardzības ministrijas delegācijai un 2022. gadā no 23. līdz 28. janvārim apmeklēt Ukrainu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Jau tobrīd Ukraina bija visu pasaules nozīmīgāko mediju uzmanības centrā. Apmeklējuma laikā divas dienas uzturējāmies Kijivā. Lielākā daļa ārvalstu diplomātisko dienestu jau bija evakuējušies. Savām acīm redzēju, kā aizbraukušo diplomātu vietā galvaspilsētas viesnīcas aizpildās ar desmitiem kolēģu no visas pasaules valstīm. Bruņojušies ar kamerām, diktofoniem un pacietību, žurnālisti gaidīja speciālas valdības atļaujas, bez kurām ārvalstniekam konflikta zonas apmeklējums Austrumukrainā nebija iespējams. Vai arī cerību noķert kādu valdības amatpersonu turpat Kijivā, lai uzdotu standarta jautājumus: kad sāksies karš un cik tam gatava ir ukraiņu armija?

“Latvijas Avīzei” šāda atļauja bija, turklāt mūsu delegāciju vizītē uz frontes līniju un priekšējām pozīcijām pavadīja viena no augstākajām amatpersonām Ukrainas Aizsardzības ministrijā, ministra vietniece Hanna Maliara. Atbilstoši instruēti un apsargāti, apmeklējām ne tikai konflikta risināšanā iesaistītās armijas daļas. Doneckas apgabalā ir tāda Marinkas pilsēta, ko ukraiņu armija 2014. gadā bija atkarojusi pēc trīs mēnešu sīvām kaujām. No tā laika līdz 2022. gada janvārim “iesaldētās” frontes priekšpostenis bija izvietojies kādreizējā internātskolā, kas kara sākumā praktiski sagrauta un kalpoja kā stratēģiska pozīcija 400 metru attālumā no pretinieka.

Labi atceros, ka pavadošajam ģenerālim apmēram pēc pusstundas mūsu apmeklējuma laikā telefonā pienāca trauksmes zvans un viņš pavēlēja nekavējoties sēsties mašīnās, lai vietu atstātu. Priekšposteņa karavīri pamanījuši ienaidnieka izlūku dronu, bijām labs mērķis, un varēja sākties tur kopumā ierastā apšaude.

Karš un miers jau gadiem bija turpat līdzās, viss redzētais šķita pārāk sarežģīts, sirreāls, tādēļ kaut kur iekšā iemājoja cerība – nu nē, vēl trakāk tur nemaz nevar būt! Šo cerību pastiprināja arī intervijas laikā nomierinošā saruna ar Hannu Maliaru. Cita starpā viņa minēja: kad izlūkdienestu rīcībā esošo informāciju noplūdinot ar prognozēm par jaunas konflikta eskalācijas sākumu, esot jāsaprot, ka bieži to darot tīšām – tieši tādēļ, lai konfliktu nepieļautu. Pēc draudu signālu publiskošanas parasti pieslēdzoties diplomātija, kam šie konflikti jāatrisina mierīgā ceļā.

Cerība bija, tomēr arī Ukrainas aizsardzības ministra vietniece atzina – tajā situācijā kaut ko apgalvot kā pilnīgi drošu vairs neesot iespējams. Arī viņa nevarot paredzēt, kas varot notikt kaut vai rīt. Tādēļ Ukraina un tās bruņotie spēki esot gatavi jebkuram notikumu attīstības scenārijam.

Kas notika pēc pāris nedēļām, redzējām mēs visi. Murgainās, kā izrādījās, bezgalīgi garās Ukrainas kara dienas rīts man pienāca Prāgā. Iepriekšējā dienā citas valdības delegācijas sastāvā biju apmeklējis “Škoda Vagonka” rūpnīcu Čehijā, vēroju pirmā Latvijai saražotā elektrovilciena prezentāciju. Vēl 23. februārī bija visas cerības, ka Latvijā ar jaunajiem elektrovilcieniem brauksim jau pagājušajā vasarā…

Reklāma
Reklāma

Kamēr Ukrainā turpinās kara traģēdijas, žēloties par pašu nepiepildītajām vai kara dēļ atliktajām cerībām, manuprāt, šobrīd mums nav morālu tiesību. Pārlapoju Ata Klimoviča publikācijas no Ukrainas pēc 2014. gada un kaut vai savas par redzēto pirms gada janvārī. Visās gandrīz viens pret vienu tie paši virsraksti, kas tagad, atsākoties aktīvās karadarbības otrajai fāzei, – Ukraina ir valsts, kas cīnās un lej savas asinis arī par mūsu pastāvēšanu. Jau devīto gadu!

Pamanījām par vēlu? Viņi izturēs un mums pēc tam piedos? Jautājumu ir daudz, taču šobrīd laikam pats svarīgākais ir par to, ko vēl varam izdarīt, lai Ukraina uzvarētu. Pārējo nāksies noskaidrot pēc tam. Šobrīd ukraiņu varonības dēļ “krievu pasaules” kara šausmām pārsvarā sekojam tikai mediju telpā. Kad to ir par daudz – pārslēdzam kanālu vai pāršķiram lapu. Bet ukraiņi to nevar, viņi tajā ellē dzīvo un arī par mums cīnās visu laiku! “Viesnīcas, kurā tu gulēji, vairs nav, nav arī mūsējās. Nu labi – tur nekas vairs nav palicis. Neviena neskarta ēka,” sociālā tīkla “Facebook” sarakstē pagājušā gada 5. oktobrī raksta TV3 kara reportiere Ieva Vārna.

Todien viņa bijusi Svjatohirskā – pilsētā, kurā atrodas viena no četrām svarīgākajām pareizticīgo svētvietām, kas tagad sabombardēta un nopostīta. “Krievijas kara brutālā un atbaidošā seja: telefona sarunā izteicu dziļāko līdzjūtību mūsu Goda konsulam Slovjanskā (Donecka, Ukraina) Oleksandram Pavenko, kurš kopš Krievijas iebrukuma 2014. gadā zaudējis jau trešo dēlu,” skumjo vēsti savā tvitera kontā šā gada 4. februārī pavēstījis mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Goda konsulu un tolaik vēl dzīvo viņa dēlu biju saticis…

Lai arī karš katru skar personīgi, tam tomēr nav vienas sejas vai epizodes. Daudz svarīgāka ir izturība un arī pacietība, kas tomēr nemēdz būt bezgalīga. Arī pie mums, kaut vai redzot realitāti ar cenām veikalos un pakalpojumu rēķinos. Virsraksti par krīžu kaskādi arī pagaidām nemainās. Tomēr gribas cerēt, ka katastrofu kopīgiem spēkiem izdosies novērst, ka sabiedrība kopumā varētu mainīties, kļūt vienotāka un dzīves gudrāka, nepiedzīvojot kara šausmas pašiem arī uz savas zemes. Jo citādi Ukrainā izlietās asinis izrādīsies veltīgas.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.