“Visvienlīdzīgākā starp vienlīdzīgajām.” Kā PSRS apstākļos veidoja krievu pārākuma kultu 0
Jānis Riekstiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Neilgi pēc Vācijas kapitulācijas Otrajā pasaules karā 1945. gada 24. jūnijā Maskavā tika sarīkota PSRS karaspēka plaša uzvaras parāde. Vakarā par godu sarkanās armijas pavēlniecībai bija pieņemšana. Josifs Staļins to izmantoja, lai tostā, kas vēsturē iegājis kā “Uzvaras tosts”, pasludinātu krievu tautu par “visizcilāko nāciju”.
Paceļot glāzi, viņš sacīja: “Es gribu pacelt šo tostu par mūsu tautas, vispirms krievu tautas, veselību. Vispirms par krievu tautas veselību es dzeru tamdēļ, ka tā ir visizcilākā nācija no visām nācijām, kuras ietilpst Padomju Savienības sastāvā. Es paceļu šo tostu par krievu tautas veselību tamdēļ, ka tā šajā karā nopelnījusi atzinību kā Padomju Savienības vadošais spēks visu mūsu zemes tautu vidū. Es paceļu šo tostu par krievu tautu ne tikai tamdēļ, ka tā ir vadošā tauta, bet arī tamdēļ, ka tai piemīt skaidrs prāts, stiprs raksturs un pacietība.”
Padomju = krievu
Patiesībā krievu kā “visizcilākās nācijas” slavināšanu Staļins bija aizsācis jau krietni agrāk.
Kritizējot kādu dzejnieka Demjana Bednija feļetonu 1930. gadā, viņš rakstīja “Visu zemju revolucionārie strādnieki aplaudē padomju strādnieku šķirai, vispirms krievu strādnieku šķirai (J. Staļina izcēlums. – Aut.), padomju strādnieku avangardam kā savam atzītam vadonim, kurš īsteno visrevolucionārāko un visaktīvāko politiku, kādu jebkad sapņojuši veikt citu zemju proletārieši.”
Staļins “padomju tautu” bieži vienādoja ar “krievu tautu”. 1933. gada 6. jūlijā sarīkotajās pusdienās ar vairākiem PSRS māksliniekiem Staļins tostā sacīja: “Iedzersim par padomju tautu, par pašu padomju nāciju, par cilvēkiem, kuri agrāk par citiem izdarīja revolūciju. Es nacionālajās lietās esmu speciālists. Šajās dienās es kaut ko esmu izlasījis. Es kādreiz teicu Ļeņinam: vislabākā tauta ir krievu tauta, vispadomiskākā nācija… Iedzersim par padomju nāciju, par brīnišķīgo krievu tautu.”
Milzīgā propagandistu armija nekavējoties atsaucās vadoņa teiktajam. “Visu Padomju Savienības nāciju darbaļaudis zina, kādu milzīgu palīdzību tām sniegusi lielā krievu tauta.” “Mūsu lielā tauta, kura pasaulei devusi tādus lielus paraugus cīņā par cilvēces atbrīvošanu (..), visu valstu darbaļaužu vidū ieņem goda pilnu vietu.”
Tamlīdzīgi apgalvojumi un saukļi skanēja vai ik dienu.
Laikraksts “Pravda” apgalvoja: “Agrāk, citām tautām, kuras apdzīvoja Krieviju, ar vārdu “krievs” bieži asociējās priekšstats par carisma jūgu, bet tagad visas nācijas, kuras ir atbrīvotas no kapitālistiskās verdzības, izjūt visdziļākās mīlestības un visstiprākās draudzības jūtas pret krievu brāļiem.”
Sludina krievu pārākumu
“Pravdas” 1936. gada 1. februāra ievadrakstā nepārprotami tika pausts viedoklis par krievu pārākumu: “Visas [PSRS] tautas – lielās sociālistiskās celtniecības dalībnieces var lepoties ar savas darbības rezultātiem. Visas viņas no pašas mazākās līdz pašām lielākajām vienā mērā ir padomju patrioti. Taču pirmā starp vienlīdzīgajām ir krievu tauta, krievu strādnieki, krievu darbaļaudis, kuru loma visā lielajā proletāriskajā revolūcijā, sākot ar pirmajām uzvarām līdz tās attīstībai, šodienas spožajam periodam, bija ārkārtīgi liela.”
Pēc šī ievadraksta izteiciens “pirmā līdzīgo vidū” kļuva par šablonu krievu tautas apzīmēšanai. Staļins, uzstājoties boļševiku apvērsuma 21. gadadienai veltītajā sanāksmē, nepārprotami rekomendēja lietot izteikumu “pirmā līdzīgo vidū”: “Vecā Krievija tagad ir pārvērsta par PSRS, kur visas tautas ir vienlīdzīgas. Vienlīdzīgo PSRS valsts un zemes nāciju vidū krievu nācija ir pati padomistiskākā un revolucionārākā.”
“Vecākais brālis”
1937. gada beigās propagandisti izgudroja vēl vienu koncepciju, kas izskaidroja krievu vadošo vietu. Krievu tautas tituliem pievienoja “vecākais brālis”.
Laikrakstā “Ļeņingradskaja pravda” tika publicēts A. Sadovska raksts “Vecākais līdzīgo vidū”. Tajā bija teikts: “Kad krievu tauta pacēlās visā augumā – brīvību mīloša, talantīga, vīrišķīga, taisnīgāka kā jebkura tauta, kura uz saviem karogiem nes brīvību, – viņu brālīgi citas tautas atzina par pirmo. Tā brāļi vienlīdzīgi draudzīgā ģimenē atdod pirmo vietu vecākajam.”
1938. gada augustā iznāca kāda B. Voļina brošūra “Lielā krievu tauta”, kurā tika apgalvots: “PSRS tautas lepojas ar savu vecāko brāli, pirmo līdzīgo tautu brālīgajā saimē – krievu tautu.”
Pārbūves laiku PSRS un 90. gadu sākuma Krievijas politiķe, zinātniece Marina Salje raksta: “Sākot ar 1917. gadu, krievu tautai nepārtraukti tika uzspiesta loma par tās mesiānisko uzdevumu sociālisma ideju realizācijā, paradīzes (komunisma) uzcelšanā uz zemes, ne debesīs. Marksisma personā parādījās jaunais “dievs”, viņa “apustuļi”, viņa “garīdznieki”, kuri sludināja nevis kaut kādu abstraktu valsti, bet “reālu” komunisma valsti uz grēcīgās zemes.
Par mesiju, kurai tā bija jārada, tika izraudzīta krievu tauta. Tā izvēlētas tautas, tautas mocekles sprediķa sēkla krita auglīgā augsnē, jo “nacionālā mesiānisma”, Krievijas diženā aicinājuma idejas, idejas par pienākumu cilvēces un visas pasaules priekšā vienmēr bijušas raksturīgas krievu pašapziņai.”
1941. gada kara sākums ar Vāciju Padomju Savienībā radīja jaunu krievu etniskās retorikas eskalāciju. Vēršanās pie “padomju patriotisma” gandrīz vienmēr aprobežojās tikai ar “krievu tēmu”. VK(b)P CK galvenais ideologs A. Ščerbakovs 1941. gada 27. novembra “Pravdā” norādīja: “Krievu tauta – pirmā līdzīgo PSRS tautu saimē – iznes galveno cīņu smagumu ar vācu okupantiem.”
Arī citi padomju ideologi aicināja akcentēt Krievijas pirmsrevolūcijas militāro pārākumu, kas nozīmēja krievu pārākumu.
Vēsturnieks A. Jakovļevs 1944. gadā, apspriežot vēstures programmu skolām daudznacionālajā valstī, izteicās, ka “nebūtu pareizi” tajā rēķināties ar “100 citu tautu” interesēm: “Man šķiet, nepieciešams pirmajā plānā izvirzīt krievu nacionālisma motīvu. Mēs ļoti cienām tās tautības, kuras iegājušas mūsu Savienībā; izturamies pret viņām ar mīlestību. Un, man šķiet, ka jebkura mācību grāmata par Krieviju jāveido uz šādas vadlīnijas – kas no šī redzes viedokļa ir būtisks krievu tautas panākumu izpratnei, tās pārdzīvoto ciešanu un tās kopējā ceļa raksturojumam. Ir zināma kopēja ideja: mēs, krievi, gribam krievu vēsturi, krievu iestāžu vēsturi, krievu apstākļus.”
“Šie biedri kļūdās”
Nekrievu pagātnes varoņus atļāva pieminēt un slavināt tikai vietējā līmenī, attiecīgā nacionālā veidojuma robežās. Aicinājumi krievvalodīgajām izdevniecībām aprakstīt un cildināt arī nekrievu pagātnes varoņus lielākoties tika ignorēti un noraidīti.
Kara laikā izskanēja arī šādi Staļina spriedumi: “Daži biedri vēl nesaprot, ka mūsu valsts galvenais spēks, tā ir lielkrievu nācija. Daži ebreju izcelsmes biedri domā, ka šis karš notiek, lai glābtu ebreju nāciju. Šie biedri kļūdās. Lielais Tēvijas karš tiek veikts, lai glābtu mūsu Dzimtenes, ar lielo krievu tautu priekšgalā, brīvību un neatkarību.”
“Kultūras nesēja atpalikušajiem”
Staļina 1945. gada 24. jūnija tosts faktiski pasludināja etniskās hierarhijas atjaunošanu. Daudzi tajā saskatīja norādi propagandistiem koncentrēties galvenokārt uz “lielās krievu tautas” interesēm, tās vēstures un kultūras slavināšanu, kas arī notika.
Propagandas aparāta darbinieki vienlaikus centās nepieļaut Staļina uzvaras tosta “nepareizu” traktējumu. “Pravda” un citi centrālie izdevumi lasītājiem skaidroja, ka padomju krievu tautas patriotismam neesot nekā kopēja ar “lielās krievu tautas” kā “augstākas” izcelšanu un citu nāciju noniecināšanu.
Krieviem kā “vecākajam un varenākajam brālim” padomju tautu saimē tikai esot nācies uzņemties galveno kara smagumu un šī tauta “godam izpildījusi savu lielo vēsturisko lomu”.
Paralēli kompartijas organizācijām tika doti norādījumi izskaidrot, ka “krievu tautas atbrīvošanas misija, tās vadošā loma ir tāda, lai palīdzētu visām citām mūsu zemes tautām piecelties pilnā augumā un nostāties līdzās savam vecākajam brālim – krievu tautai”. Padomju cilvēkam patiesībā vajadzēja izskatīties kā krievam, runāt krieviski un, ja viņš nebija krievs, tad atzīt krievu tautas pārākumu tās teritorijas vēsturiskajā attīstībā un aktuālajā politikā, kur viņš bija dzimis. “Lielā krievu tauta” visādos veidos tika slavināta par to, ka “atpalikušajām Krievijas tautām atnesusi kultūru un civilizāciju”.
Šovinistiskās ideoloģijas sludinātāji
Lai šādu politiku īstenotu, uz nacionālajām republikām, arī okupēto Latviju, nosūtīja simtiem tūkstošu pārliecinātu staļiniešu – boļševiku partijas funkcionārus, dažādu nozaru speciālistus, atvaļinātos militāristus. Viņiem milzīgā skaitā pievienojās tā saucamie stihiskie migranti, kuri tā vietā, lai atjaunotu savu karā cietušo zemi, labākas dzīves meklējumos devās uz citām republikām, kur veicināja rusifikācijas politiku.
1989. gada sākumā aiz Krievijas robežām atradās vairāk nekā 25 miljoni krievu (17% PSRS tā laika iedzīvotāju) un nepilni pieci miljoni citu Krievijas pamattautu pārstāvju. Savu etnisko dzimteni viņi bija pametuši ne tikai, lai “nestu kultūru un civilizāciju” citām tautām, bet arī, lai sludinātu padomju lielvalstisko, šovinistisko ideoloģiju.
