Vainas stadija nav ilga, jo tā ir iedomāta vaina. Taču cilvēki bieži iestrēdz šajā daļā. Ja nepaliekam šajā posmā, sākas nākamais posms – izmisums. Tas ir visgrūtākais no visiem posmiem – patiesas skumjas. Viss iepriekš notikušais it kā centās aizkavēt šī posma iestāšanos. Šajā posmā pilnībā izpaužas mūsu bezspēcība, apziņa, ka neko nevaram mainīt. Otrs nopietns pārdzīvojums – vientulība. Visgrūtākais brīdis ceļā – apzināties, ka jādzīvo bez tā, ko zaudējām. Visaptverošu, sāpīgu un postošu skumju posms. Par godu šim posmam grāmatas nosaukums: „Asaru ceļš”. Cilvēki tik ļoti vēlas, lai tas, ko viņi zaudēja, būtu blakus. Viņi gatavi darīt jebko, lai tikai nejustu briesmīgo vientulību un bēdas. 0
Ja šis posms ir pagājis, cilvēks atgriežas ārpasaulē, lai noietu pēdējos divus ceļa posmus. Identifikācijas un jaunā rašanās posmā mēs sākam iziet no izmisuma posma. Šajā brīdī mēs vispirms daļēji identificējamies ar tiem, kas ir zaudēti, lai pēc tam atdalītos no viņiem. Mēs atceramies visas labās lietas, kas mūs saistīja, lai saglabātu to sev. Mēs apmeklējam vietas, kur bijām reiz kopā, un dažreiz pat sākam interesēties par to, kas patika (un joprojām patīk, ja iemesls ir šķiršanās) personai, kuru zaudējām.
Pēdējā posmā notiek galīgā notikušā pieņemšana. Pirmkārt, mēs atzīstam, ka mirušais (vai no mums aizgājušais) vairs nav ar mums. Otrkārt, mēs saprotam, ka tas, ko mēs esam iemācījušies, uzzinājuši, piedzīvojuši esot kopā, vienmēr paliks ar mums. Gan labais, gan sliktais. Ja process noritējis normāli, ceļš beidzas šeit. Paliek rēta. Veiksmīgas sadzīšanas rezultātā rētas nesāp, kļūst gandrīz neredzamas, bet tomēr tās paliek.
Sīkāka informācija ir atrodama grāmatā.
www.b17.ru
