Zemkopības ministrs Didzis Šmits: Es iesaistos, lai uzliktu to vilcienu uz sliedēm 14
Dzidra Smiltēna, žurnāls “Baltijas Koks”
Nospiežu lifta pogu un braucu uz 23. stāvu Zemkopības ministrijas mājā. Lai satiktu jauno zemkopības ministru Didzi Šmitu, kas savā amatā ir tikai divas dienas. Uz garu un nopietnu sarunu neceru, jo ko gan var pastāstīt cilvēks, kas tikko ienācis šajā namā. Birojs sagaida vientulīgi kluss, ministrs pagaidām vēl ir viens, bez komandas. Tā vēl tikai topot. Kā jokojot prasu: vai paspējis šajās divās dienās arī kādus darbus padarīt? Viņš, laikam saklausījis manu zobgalīgo toni, nopietni atbild: «Vispirms lūdzu valsts sekretāram izsaukt meistaru un salabot tā saukto ministra liftu, jo dīvainā kārtā tas pietur tikai pirmajā un divdesmit trešajā stāvā. Lejā ieraudzīju, ka darbinieki drūzmējas, nevarēdami tikt augšā, un sapratu, ka man nav vajadzīgs speciāls lifts. Varu braukt ar visiem kopā. Otrs darbs, ko paveicu: es atvēru pieeju ministra birojam, lai, nākot pie manis vai citiem darbiniekiem, nav speciāli jāpiesakās, lai iekļūtu birojā. Esmu atvērts sarunām ar visiem un jebkurā brīvā brīdī.»
Tā sākās mūsu iepazīšanās saruna, kura ievilkās vairāku stundu garumā un bija grūti ietilpināma vienā žurnāla intervijā.
– Šo divdesmit trīs stāvu ēku, kurā atrodas Zemkopības ministrija, zinu diezgan labi, jo septiņpadsmit gadus vadīju Zivrūpnieku savienību un gadus četrus arī Zivsaimnieku asociāciju. Tā ir viena no jomām, kas ir šīs ministrijas pārziņā. Lauksaimniecību un mežsaimniecību vairāk esmu iepazinis sadarbībā ar šo nozaru cilvēkiem. Saprotu, kā noformulēt nozaru politiku un to aizstāvēt. Sadarboties, ieklausīties attiecīgās jomas cilvēkos un līderos. Neviens politiķis, lai arī kāda būtu viņa pieredze, nevar zināt situāciju labāk par tiem, kas diendienā tajā darbojas. Jebkuram ministram, politiķim ir uzdevums nevis censties pašam izgudrot lietas, bet klausīties cilvēkos, kas saprot, pieņemt labākos lēmumus, nodrošināt to izpildi un pārliecināties, ka viss notiekošais ir valsts interesēs.
Pēc šīs mūsu sarunas man ir tikšanās ar lauksaimniecības organizācijām, pēc tam ar meža nozares pārstāvjiem. Es gribu visus uzklausīt, salikt darbības plānu, lai mēs gūstam maksimālu labumu no šiem lielākajiem valsts resursiem – mežiem, laukiem un ūdeņiem. Man mežsaimniecība un kokrūpniecība vienmēr šķitusi Latvijā kā paraugnozare, no kuras daudzi varētu mācīties, kā veidot un virzīt nozares politiku.
Negribu izlikties, ka esmu visgudrākais un viszinošākais, bet pulcēt ap sevi lietpratīgus, profesionālus cilvēkus, kas var dot labus padomus, ar kuriem kopā nozares izdodas sakārtot un virzīt uz attīstību. Neatceros autoru, kurš ir teicis: ja tu esi telpā visgudrākais, tad tu atrodies nepareizajā telpā. Man ir svarīgi klausīties un saprast gudrākus, zinošākus cilvēkus. Būt pareizajā telpā.
– Ilgu laiku zemkopības ministriem kā labs ceļa rādītājs bija Meža konsultatīvā padome, kurā darbojās dažādu jomu pārstāvji un kuru vadīja ministrs. Viņu teiktajā ieklausījās, un tas radīja šo līdzsvaroto nozares attīstību. Dīvainā veidā pēdējos četrus gadus šī padome ne reizi netika sasaukta, acīmredzot šajā laikā nekādi profesionāļu padomi nebija vajadzīgi. Vai nedomājat, ka šīs meža konsultatīvās padomes darbība tomēr būtu atjaunojama?
– Man ir septiņpadsmit gadu pieredze, darbojoties Zivsaimniecības konsultatīvajā padomē, ko tāpat vada zemkopības ministrs. Mums tā ir galvenā vieta profesionālai diskusijai. Tieši tur ļoti nopietni lemjam par svarīgām nozares lietām. Bieži pat pieaicinot papildu ekspertus, kas var dot atzinumus par projektiem, kuri iesniedzami dažādās institūcijās. Šobrīd ir skaidrs, ka katrs tāds lielāks projekts vai virziens nozarē ir konsultatīvajā padomē jāizrunā, un tad nevienam vairs nav jautājumu par viena vai otra lēmuma pieņemšanu. Manuprāt, arī meža nozarē šī konsultatīvā padome ir jāatjauno un tās ieteikumi jāizmanto konkrētos darbības virzienos. Tas neizslēdz arī individuālas sarunas un atsevišķas tikšanās ar sabiedriskajām organizācijām, bet konsultatīvā padome ir vieta, kur vienkopus sanāk nozares līderi. Tajā skaitā ne tikai no nevalstiskā sektora, bet arī no valsts pārvaldes.
– Sabiedrībā izskan dažādi viedokļi par valsts pārvaldi, par ministriju ierēdņiem. Daudziem liekas, ka Latvijai vajadzētu mazāku un kompaktāku ierēdņu korpusu. Tas dotu iespēju operatīvāk un straujāk risināt problēmas un pieņemt lēmumus. Kādi ir jūsu novērojumi un arī uzskati par mūsu ierēdniecību? Tagad ministra amatā, kā jau runājām, ir ļoti svarīgi, kādi cilvēki veido atbalsta komandu gan politiskā, gan arī departamentu līmenī.
– Es ministra amatā esmu pārāk īsu laiku, lai varētu izteikt kompetentus spriedumus par to, kā strādā Zemkopības ministrijas darbinieki un vai viņu ir par daudz. Taču uzkrātā līdzšinējā pieredze darbā Ārlietu ministrijā un citās valsts iestādēs ļauj izdarīt dažus secinājumus par vispārējo situāciju valstī. Mums valsts darbā ir nodarbināti diezgan daudz cilvēku. Taču viņu atalgojums, salīdzinot ar privāto sektoru, nav konkurētspējīgs. Tāpēc labākos un spējīgākos cilvēkus ir grūti noturēt un viņi, kādu laiku pastrādājuši, aiziet labāk atalgotos darbos. Tas mudina domāt, ka būtu jāpārskata šī valsts vienotā atalgojuma sistēma. Uzskatu, ka vajadzētu valsts darbā koncentrēt mazāku skaitu, bet daudz labāk apmaksātus cilvēkus. Turklāt to varētu izdarīt, nepalielinot budžetu, varbūt pat samazinot. Man reiz bija saruna ar vienu ierēdni. Viņa nodaļā strādāja 20 cilvēku un budžets bija aptuveni viens miljons. Es viņam jautāju: ja uznāktu nopietna krīze un tā miljona vietā būtu tikai 300 000 eiro, bet reizē viņam kā vadītājam pilnīga rīcības brīvība noteikt darbinieku skaitu un atalgojumu, ko viņš darītu? Viņš teica: nodaļā strādātu trīs cilvēki, kas par atbilstošu atalgojumu paveiktu to pašu un vēl vairāk.
Spilgts piemērs ir Igaunija. Kāpēc pie viņiem valsts ieņēmumu dienests strādā nesalīdzināmi labāk, bet ar mazāku cilvēku resursu? Igaunijas valdība apstiprina iestādes darba uzdevumu, budžetu un vadītāju. Savukārt iestādes vadītājs pats pieņem lēmumu, cik cilvēku strādās viņa vadītajā dienestā un kādu atalgojumu par konkrēta uzdevuma veikšanu viņi saņems. Tā ir ģenerāldirektora pilnīga atbildība un, viņš var rīkoties iestādes budžeta ietvaros, garantējot un radot rezultātu. Dažkārt viņam ir darbinieki, kuri saņem vairāk nekā viņš pats, un tikai tā var dabūt labāko rezultātu. Ja iestādes vadītājs nevar pat atlaist, labākajā gadījumā kaut kur aizrotēt darbinieku, noteikt algu, tad kādu rezultātu vari sagaidīt? Tas ir visa pamatā. Manuprāt, mēs esam iebraukuši auzās ar mēģinājumu noteikt taisnīgu sistēmu visiem, tajā pašā laikā tā nemaz nav taisnīga. Pat ministru biroju darbinieku atalgojumi starp ministrijām būtiski atšķiras. Domāju, tas ir turpmāko gadu jautājums, par ko plaši jārunā valdībā un Saeimā. Es noteikti izvērtēšu visu Zemkopības ministrijas departamentu darbību un arī kadru politiku, kopīgiem spēkiem cenšoties lietas sakārtot vajadzīgajā līmenī, lai ministrijā strādātu kvalificēti speciālisti un par savu darbu saņemtu atbilstošu atalgojumu.
– Viens no būtiskiem faktoriem, kas nopietni traucē straujāku lēmumu pieņemšanu un virzību darīt konkrētus darbus, ir valsts pārvaldē strādājošo nespēja uzņemties atbildību. Privātajā sektorā tā ir vispārzināma patiesība: tev uztic veikt kādu pienākumu, un tu pats meklē labāko veidu un ceļu, kā nonākt pie rezultāta. Diemžēl valsts pārvaldē darbinieks reti kad uzņemsies atbildību, savu rīcību nesaskaņojis ar augstāku priekšniecību. Saskaņošanas, pārskaņošanas, komisiju lemšanas un apstiprināšanas. Laiks iet, bet darbi stāv nedarīti, projekti neīstenoti. Kā mainīt šo iedibināto un iesīkstējušo paradumu, kas noteikti ir liela bremze mūsu valsts attīstības ceļā?
– Tas lielā mērā ir atkarīgs no konkrētā vadītāja. Rezultātu var panākt, tikai un vienīgi darbiniekiem deleģējot konkrētus uzdevumus un nosakot, kurš ir personīgi atbildīgs par to izpildi. Es pats esmu tādus saņēmis ar savu vārdu un uzvārdu – atbildīgais Didzis Šmits, tālruņa numurs, e-pasta adrese un pievienots teikums: visai valsts pārvaldei sadarboties šā mērķa sasniegšanai. Es zināju: ja neizdarīšu, mana galva ripos, ja izdarīšu, mani paslavēs. Bet es arī zināju vēl vienu lietu: ja gadījumā es neizdarīšu, man tā uzreiz beigas nebūs, bet pasauks uz sapulci un paprasīs, kāpēc nav paveikts? Tad es nosaukšu, kas nesadarbojās. Tādā gadījumā visi saprot, ka es būšu pirmais, bet ne vienīgais, kas kritīs no klints lejā. Kritīs arī visi tie, kas nesadarbojās. Tas labi strādāja, un darbus varēja paveikt neticamos ātrumos. Nezinu, kurā brīdī šis darba stils izčākstēja un sākās mistiskās darba grupas, kurās neviens ne par ko neatbild. Mēs neizbēgami pie katra personīgās atbildības metodes ceru jau šīs valdības laikā nokļūsim.
– Atbildība arī par šķērsu padarītajiem un nedarītajiem darbiem. Ne tikai vienas ministrijas līmenī, bet visas Latvijas un Eiropas mērogā, kuru dēļ valsts zaudē ietekmi, līdzekļus, reputāciju. Piemēram, kādu ļaunumu var nodarīt mūsu lauksaimniekiem vai mežiniekiem fakts, ka Zemkopības ministrija ignorēja un neatsaucās Ziemeļvalstu aicinājumam veidot kopīgu meža nozares darba grupu zaļā kursa jautājumu saskaņošanai? Ministrijas līmenī taču ir jābūt cilvēkam, kas koordinē šīs darbības, sadarbojas, piedalās un aizstāv Latvijas intereses.
– Skaidrs, ka zaļā kursa, es drīzāk to sauktu par zaļo darījumu, virzībā Latvijas interešu aizstāvībai ir jābūt konkrētiem pārstāvjiem pie visiem apspriežu galdiem. Es atbalstu dabas aizsardzību, saudzēšanu un tās daudzveidības vajadzību. Taču tam jābūt līdzsvarā samērojamam ar tautas labklājības līmeni un ekonomikas vajadzībām. Neviens nevar turēt cilvēkus pusbadā, liedzot viņiem apsaimniekot zemi, ūdeņus un mežus, lai gūtu iztiku no šā sava darba. Ja salīdzina Latviju ar citām Eiropas un pat pasaules valstīm, tad redzams, ka esam vieni no zaļākajiem. Līdz ar to nav nekāda pamata no mums prasīt tādus pašus zaļināšanas nosacījumus kā Nīderlandei. Ja Holande un vēl citas valstis ir iznīcinājušas savus mežus, ūdeņus un purvus, pārvērtušas puķu laukos, mums nav viņu dabai pāri nodarītais jākompensē.
Mums ir gan saudzēti meži, gan ūdeņi, gan arī labi apsaimniekoti lauki. Latvijas interešu vārdā mums jāspēj panākt lēmumus, kas ietekmē nevis mūs, bet mēs ietekmējam tos, kuriem vairāk jādomā par šo zaļo politiku. Es strādāju ārlietu dienestā līdz 2004. gadam, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā un NATO. Mēs skrējām uz Briseli un uzcītīgi izpildījām visas prasības, lai tiktu tur uzņemti, un tajā brīdī tā bija pareiza rīcība. To mēs īpaši labi redzam tagad, kad notiek karš starp Krieviju un Ukrainu. Taču laiks ir pagājis un mums vairs nevajag piekrist pilnīgi visam, ko lemj Briselē, ja šie lēmumi ir pretrunā ar mūsu valsts interesēm. Mēs turpinām uzklausīt jebkuru regulu un direktīvu un vēl lepoties, ka esam ar steigu pirmie tās ieviesuši Latvijā. Neizvērtējot, vai mums to vajag vai tas ir mūsu interesēs. Politiskajiem vadītājiem jāspēj to izvērtēt un vajadzības gadījumā pateikt: STOP. Tas mums neder. Tas attiecas arī uz daudzajiem dabas ierobežojumiem, darbībām lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka Latviju cenšas pārvērst par dabas rezervātu, kur tūristi brauc mūs apbrīnot kā indiāņus Amerikā. Mēs paši protam apstrādāt zemi un mežus un ar to nodrošināt savu dzīvi.
Būdams ministrs, es noteikti par to stingri iestāšos. Mūsu lielā meistarība ir pielāgoties tādā veidā, ka mēs savā tautsaimniecībā no šīs situācijas radām plusu, nevis mīnusu. Jebkurš koks, pārvērsts nevis malkā, bet ēkā vai mēbelēs, ir CO2 uzkrājējs. Mums būtu jāuzskaita izveidotā bilancē, cik esam uzkrājuši CO2. Mums jāpāriet, cik vien varam, uz koka arhitektūru, sākot ar Pārdaugavu, kas dabīgi tāda jau ir. Viss, ko mēs atjaunojam, būtu jāatjauno no koka. Ja kādreiz ulmaņlaikos būvniecībā bija pāreja prom no koka, jo apaļkoks bija laba eksportprece, uz akmeni un smilti, tagad būtu jāpāriet pretējā virzienā. Tā kā mēs lepojamies ar jūgendstilu, pēc gadiem divdesmit vajadzētu lepoties ar modernu koka apbūvi. Tas ir labi mūsu ekonomikai, mūsu resursam, un tas ir bilancē liekams CO2 stāsts. Ja Eiropā visur būtu tāda situācija kā Latvijā, kur 52% zemes klāj mežs, Eiropā par zaļo kursu nebūtu jāuztraucas.
– Ļoti aktuāls Latvijā kļuvis jautājums par kūdras ieguvi un izmantošanu. Pēkšņi kūdra ierindota pie fosilajiem izrakteņiem. Bet tā ir nozīmīga mūsu valsts eksporta nozare, kas dod lielu pienesumu valsts budžetam.
– Zemkopības ministrijā nav neviena atbildīgā par šo nozari un ilgus gadus par to neviens nav rūpējies. Kūdras jautājums galvenokārt dominē dabas aizsardzības tēmā. Taču jāatceras, ka Eiropas Savienībā no dārzniecībā lietotās kūdras trešdaļa nāk no Latvijas. Tas ir milzīgs resurss. Līdz ar to tās ieguves aizlieguma mēģinājums, tāpat kā daudzi citi, man liekas bezjēdzīgs. Arī Latvijā mežsaimniecībā jaunu stādu audzēšana nav iedomājama bez kūdras substrāta izmantošanas. Interesants ir fakts, ka, aizliedzot Eiropas Savienības kūdras izmantošanu, visticamāk, piemēram, Nīderlande savu puķu audzēšanai to ievedīs no citām vietām, kaut vai no Krievijas. Patiesībā tā veidojam situāciju, kas galīgi nav mūsu un Eiropas interesēs. Tas ir tāpat kā savā laikā aizliedza atomstacijas Vācijā. Tās neesot zaļas, lai gan no CO2 izmešu viedokļa nekā zaļāka īsti nav, un tagad, kad sāk trūkt elektroenerģijas, viss pēkšņi kļūst zaļš. Pirms pāris gadiem biju Somijā sarunās ar somiem par zaļo kursu. Viņi teica, ka ir naivi šajā klimata maiņas histērijā iedomāties, ka cilvēks var klimatu ietekmēt, nepieļaujot domu, ka tas notiek dažādu dabas procesu mijiedarbībā un, piemēram, saules un citu parādību ietekmē, kas bija pirms mums un būs pēc mums, un tam ir noteicošā loma. Viņi gan teica arī to, ja jau šāda reliģija attīstās, tad, zaļinot šo pasauli, somiem ir jāgūst maksimāls ieguvums no šā trakuma. Domāju, arī mums līdzīgi jāattīsta sava domāšana konkrētajā virzienā. Jādara tās lietas, kas mūs dara bagātākus, piemēram, kaut vai koksnes izmantošanā. Būvējot no koka mājas, viss paliek Latvijā. Un tā ir tā būtiskākā atšķirība.
Tagad populāri ir runāt par zaļajām automašīnām. Taču pēc būtības, kas tur ir zaļi? No pārvietošanās viedokļa zaļi ir iet kājām, ja nevar veikt distanci ar kājām, tad ar riteni, ja nevar ar riteni un vajag transportu, tad sabiedriskais transports. Ja uz mērķi neved sabiedriskais, tad koplietošanas auto. Ja tu dzīvo ārpus koplietošanas auto iespējas, tad un tikai tad privāta automašīna, un zaļākais, ko var izdarīt, ir nopirkt visvecāko automašīnu un nobraukt to līdz kliņķim, jo jebkuras jaunas automašīnas ražošana rada lielāku piesārņojumu. Tā es redzu to patieso zaļo kursu.
– Vienam no galvenajiem zaļā kursa aspektiem vajadzētu būt: turēt tīrus savus laukus, mežus, ūdeņus, mājas un apkārtni. Nepiemēslot, nepiesārņot gaisu un vidi ar ķīmiju, atkritumiem, plastmasu un dažādām kaitīgām drazām. Un tam jānotiek pilnīgi visās zemeslodes vietās. Ko dabai dos dažādu kvotu ieviešana, kuras kā viduslaiku indulgences savai grēku izpirkšanai varēs no dabu saudzējošām valstīm nopirkt tie, kas savas zemes piesārņo un vidi sagrauj?
– Kāds tur zaļais kurss, ja, piemēram, Vācijā kūp visi skursteņi un lielražošanā veidojas atkritumi. Tāda kvotu pirkšana citā valstī un grēku izpirkšana dabu sakārtotāku nepadarīs. Noteikumiem visiem jābūt vienādiem atbilstoši katras valsts sakārtotības līmenim. Arī Latvijā šos jautājumus nevar izlemt un atrisināt tikai viens ministrs. Te ir jāveido tas horizontālais un vertikālais sadarbības modelis starp visām ministrijām un arī nevalstiskajām organizācijām, par ko tik ļoti iestājāmies valdības veidošanas laikā. Zemkopības ministrijai jāstrādā kopā ar meža nozari, ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, ar dabas aizsardzības organizācijām, kā sabalansēt visas intereses un vajadzības. Meža nozare jau nedarbojas, lai iznīcinātu dabas daudzveidību, taču arī ekonomiskās intereses nevar tikt pilnībā ignorētas. Piemēram, uzskatu: ja mēs kādā vietā vēlamies veidot jaunu liegumu, ir jāpārskata un saimnieciskajai darbībai jāatdod kāds no iepriekšējiem, kur tā bioloģiskā vērtība vairs nav tik nozīmīga, kur tas ērglis vai zaļā vārna vairs nemitinās. Domāju, ja tās vārnas zinātu, cik ļoti ir svarīgas, tās kļūtu iedomīgas! Būtisks jautājums, kas jārisina vistuvākajā laikā, ir arī par adekvātām kompensācijām mežu īpašniekiem saimnieciskās darbības ierobežošanas gadījumā. Ja uzskatām, ka privātīpašums ir svēta, neaizskarama lieta, tad šāda patvarīga darbība – ienākt svešā īpašumā un bez vienošanās ar īpašnieku tur noteikt ierobežojumus – ir nepieļaujama rīcība. Ja kāds uzskata, ka tieši šīs zemes vai meža nogabals ir nepieciešams kādam nolūkam valsts vajadzībai, tad, vienojoties ar īpašnieku, tas būtu jāatpērk vai arī jākompensē radītie zaudējumi.
– Jau daudzus gadus par to iestājas Latvijas Meža īpašnieku biedrība. Līdz šim jautājums par samērīgām kompensācijām, ierobežojot saimniecisko darbību, mežu īpašniekiem nav pavirzījies uz priekšu. Taču šādām kompensācijām ir arī otra medaļas puse: lielu platību izņemšana no saimnieciskās aprites radīs problēmas mūsu kokrūpniekiem, jo tas viņu darbībai ir vitāli svarīgs resurss.
Šajā saistībā nesaprotams ir atkal politiķu dienaskārtībā uzpeldējušais jautājums par AS Latvijas valsts meži akciju kotēšanu biržā. Faktiski sākušās runas par šā sekmīgā un labi uzturētā valsts uzņēmuma slēptu privatizāciju.
– Jautājums par 20% AS Latvijas valsts meži akciju kotēšanu biržā parādījās valdības deklarācijas tapšanas laikā. Apvienotais saraksts kategoriski iestājās pret jebkādu Latvijas valsts mežu kotēšanu biržā vai privatizāciju. Tā ir mūsu sarkanā līnija, ko neesam ar mieru pārkāpt. Mums ir daži uzņēmumi, par kuriem jau pirms vairākiem gadu desmitiem tika pieņemts likums, ka tie ir neprivatizējami. Un šis jautājums līdz ar to nav diskutējams un apspriežams. Nav nekādu nopietnu argumentu, kas liecinātu, ka ir pienākusi akūta vajadzība pārdot daļu no šā īpašuma, kas būtībā pieder visai Latvijas tautai. Iepriekšējā valde atstāja lieliski pārvaldītu un sakārtotu uzņēmumu ar simtiem miljoniem kontā, bez neviena parāda un kredīta. Valsts budžetā arī katru gadu dividendēs tiek iemaksāti daudzi desmiti miljoni eiro. Tad kāpēc mums šādā brīdī ir vajadzīgs investors, kuram ļaut nopirkt daļas šajā uzņēmumā? Vienmēr jāapzinās, ka jebkurš, kas iegulda līdzekļus, vēlas ar tiem pelnīt un gūt papildu ienākumus. Tā vienkārši ar labdarību te neviens nenāk nodarboties. Akciju turētājam neatkarīgi no procentuālā daudzuma būs ietekme uz koksnes resursu ieguvi un realizāciju. Iespējams, tādā gadījumā Latvijas kokrūpnieki paliek bez šiem resursiem, jo īpašnieki izdomā tos pārdot citu valstu ražotājiem. Šādam uzņēmumam mūsu ekonomikā ir izšķiroša un stabilizējoša nozīme, tāpēc nekādā situācijā tas nedrīkst pat daļēji tikt pārdots vai privatizēts.
– Vēl viens Latvijai svarīgs jautājums ir: kam pieder zemes īpašumi? Pirms vairākiem gadiem ļoti aktīvi savu darbību uzsāka Zemes fonds. Tagad kaut kā vairs nedzird par šā fonda darījumiem un zemes iegādēm. Toties Latgalē īpaši runā, ka lielāko daļu zemju un mežu ir izpirkuši zviedri. Vai nevajadzētu tomēr šo jautājumu aktivizēt un padomāt par kādām atbalsta formām, lai pie zemes un mežiem tiek pašu valsts cilvēki?
– Es pilnībā piekrītu, ka mūsu galvenajiem resursiem zemei un mežiem jābūt pašu cilvēku rīcībā. Zemes fonds jau tieši ar šādu mērķi tika dibināts. Man ir arī vairākas idejas, kā veicināt koksnes izmantošanu būvniecībā. Izveidot atbalsta programmas koka būvniecībai. Piemēram, būvējot ēkas uz valsts vai pašvaldības zemes, izmantot vietējos resursus, kas atstātu maksimāli lielāku ekonomisko iespaidu uz tautsaimniecību. Mums ir ļoti labi piemēri lielizmēra koka konstrukciju izmantošanai būvniecībā. AS Latvijas Finieris pēdējos gados tapušas daudzas ražošanas ēkas no šīm koka konstrukcijām gan Rīgā, gan arī Latgalē. Jāmēģina šos labos piemērus popularizēt un radīt situāciju, lai pēc iespējas vairāk taptu tieši šādas ēkas.
– Jūs šobrīd esat kā tāda jauna ceļa sākumā, un rokā ceļa spieķa vietā jums ir ielikta zināma vara. Sakārtot, mainīt, radīt idejas un paveikt darbus, kas Latviju padarītu par labāku valsti, kurā cilvēki gribētu dzīvot, atgriezties, veidot ģimenes un radīt bērnus. Visi skatīsies, vēros un arī vērtēs, kā jūs ejat šo ceļu. Ar sakumpušu muguru vai taisnu un stingru mugurkaulu, kas nelokās visiem vējiem līdzi. Kāda pašam ir sajūta: vai pietiks spēka lieliem darbiem vai kopā ar savu komandu ir cerība Latviju izcelt no tām pēdējām vietām mazliet augstāk citu valstu rangu tabulā?
– Ja man nebūtu pārliecības, es šodien šajā mājā 23. stāvā nesēdētu. Man liekas, ka mums Apvienotajā sarakstā ir laba komanda. Daudzi maijā, kad sanācām kopā, mums neticēja, ka izdosies. Līdz pēdējam brīdim neticēja, arī uzņēmēju vidē, tagad daudzi nožēlo, ka mums nepievienojās. Ja viņi būtu, rezultāts būtu bijis vēl labāks. Es ar cerībām raugos uz nākotni, ka mēs vēl audzēsim spēku, bet tas būs atkarīgs no tā, kā mēs tagad rīkosimies. Gan rezultatīvi, gan arī mugurkaula nostiprināšanas ziņā, abas lietas jāizdara. Komandā mēs visi esam atšķirīgi, bet mums četriem valdībā no Apvienotā saraksta ir jāmāk saspēlēties tā, lai pārējie gribētu spēlēt tāpat. Nesen nejauši atcerējos pagājušo dziesmu un deju svētku koncertu, kur visas paaudzes, arī sīči, dejoja. Es skatījos toreiz un sapratu: ar tautu mums viss ir kārtībā. Mums ir ataudze, viss būs kārtībā. Jautājums ir par nāciju. Par nāciju tauta kļūst tad, kad ir spēja apvienoties un izveidot kopīgus mērķus. Tad nācija cīnās jau par savu valsti.
Manuprāt, mums, Latvijas valsti veidojot un atjaunojot, nedaudz sanācis reversā. Valsts iespēja objektīvi, starptautisku notikumu rezultātā, atnāca ātrāk, nekā mēs bijām kļuvuši par nāciju, mēs bijām joprojām kaut kur starp tautu un nāciju. To var sadzīt, mēs to arī izdarīsim, bet tas prasa laiku. Pieaudzēt mūsu valsti ar īstu spēcīgu nāciju, tāds ir uzdevums mums katram un visiem kopā. Ja ņemam savas valsts vēsturi no mazliet vairāk kā simts gadu dibināšanas, no kuriem pusi laika esam pavadījuši cietumā, mēs esam vēl ļoti jauni, kādā piektajā klasē no divpadsmit. Tagad vienkārši jāaudzē klāt, manai paaudzei jāaudzē, maniem bērniem jāaudzē, jāaudzē, jāaudzē. Kopumā tas vektors ir pareizā virzienā, tas tikai… es bieži salīdzinu, ka mēs esam vilciens, lokomotīve ar vagoniem, uz priekšu kaut kā mēs braucam, bet nez kāpēc nebraucam pa sliedēm, bet tām līdzās. Vilciens kratās, pasažieri sitas ar pierēm kopā, bet kaut kā uz priekšu iet. Bet, ja uz mirkli apstātos un uzliktu uz sliedēm, tālāk ripotu ar citu jaudu un komfortu. Tāpēc es te esmu – lai palīdzētu Latviju uzlikt uz sliedēm.
