Mobilā versija
-1.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Pirmdiena, 11. decembris, 2017
18. novembris, 2017
Drukāt

Uldis Šmits: 18. novembris mūs pasargāja (2)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits

Tas, ka 1918. gada 18. novembrī pasludinātā Latvijas Republika kļuva par realitāti, paglāba daudzus valsts iedzīvotājus no iznīcības un terora, kas plosījās Krievijā. Tiesa, 1940. gadā Baltijas valstis tika varmācīgi iekļautas PSRS sastāvā un arī piedzīvoja traģisma pilnus laikus jeb “represīvā komunisma melnās desmitgades”, kā šis periods raksturots Vašingtonas Baltā nama publiskotajā paziņojumā sakarā ar boļševiku revolūcijas simto gadskārtu. Dokumentā pieminēts, ka komunistiskie totalitārie režīmi ir iznīcinājuši vairāk nekā 100 miljonus cilvēku. Turklāt salauzuši neskaitāmus likteņus, jo “politiskā filozofija”, kuru sludināja un ieviesa praksē komunisti, “nav savienojama ar brīvību, uzplaukumu un cilvēka dzīvības vērtību”.

Jāpiebilst – sākotnēji latviešu kreisās aprindas šai “filozofijai” ticēja. Bija apnicis gan “tautu cietums”, kā proletariāta vadonis devēja cara impēriju, gan karš, toties boļševiku lozungi likās pievilcīgi. Līdz 1919. gadam, kad nācās izjust uz savas ādas Stučkas valdīšanu. Par laimi – īslaicīgu. Toreiz gūtā pieredze daļēji izskaidro, kāpēc komunistu ietekme Latvijas Republikā bija niecīga un arvien saruka. Savukārt Padomju Savienībā esošo vai palikušo latviešu kopienā bija ļoti liels kompartijas biedru īpatsvars (1927. gadā – aptuveni deviņi procenti, salīdzinājumam – ukraiņi 0,4 procenti), un, kā zināms, daudzi ieņēma atbildīgus amatus. Iekams tika masveidā likvidēti.

Mūsu valsts atzīšana 1921. gada janvārī nodrošināja to, ka no starptautisko tiesību viedokļa 1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas Republika turpināja pastāvēt arī okupācijas “melnajās desmitgadēs” un pastāv joprojām, tāpēc nākamgad varēsim atzīmēt simto jubileju. Ukraiņi nākamajā novembrī rīkos piemiņas pasākumus pirms astoņdesmit pieciem gadiem pārciestajam golodomoram (1932 – 1933), kurā gāja bojā, respektīvi, attiecīgi radītu apstākļu dēļ nomira badā, pēc dažādiem aprēķiniem, no septiņiem līdz desmit miljoniem Ukrainas iedzīvotāju. Vairākas valstis to oficiāli uzskata par staļiniskā režīma īstenotu genocīdu. Uz šī nozieguma fona, ciniski izsakoties, pat PSRS okupētajās un anektētajās Igaunijā, Latvijā un Lietuvā veiktās deportācijas izskatās visnotaļ blāvi. Piemēram, Latvijas iedzīvotāju skaits 30. gados bija mazāks par tagadējo, un, ja nelikumīgais veidojums Latvijas PSR būtu izveidots jau tolaik, nav grūti iztēloties latviešu vispārēju nomērdēšanu forsētas vienlaidu kolektivizācijas un industrializācijas vārdā. Vai padomju “tautas ienaidnieku” izskaušanas nolūkos – Padomju Savienībā organizētajās tīrīšanas kampaņās tas viss patiesībā notika.

Grūti pateikt, cik lielā mērā un cik ilgi Kremlis nopietni turējās pie tēzes, ka marksisma mācība ir visspēcīga tāpēc, ka tā ir pareiza (protams, atmetot Ļeņina izvērstos Marksa prātojumus par Krieviju kā diezgan tumsonīgu zemi), bet šī mācība bija noderīga un atbilstoši politiskajai konjunktūrai “papildināma”, lai to lietotu savas varas saglabāšanai un ietekmes izplatīšanai pasaulē. Līdzīgi kā šodien agrākā partijas nomenklatūra, čekisti un ar tiem saistītās organizētās noziedzības ļaudis izmanto Rietumu brīvo tirgu korupcijas eksportam (politoloģes Lilijas Ševcovas bieži lietots termins). Rietumi ir pretimnākoši. Taču ne zināmos brīžos, kuri gan nav saistīti ar finansiālajiem ieguvumiem, bet ar nepārvaramām vēsturiskajām atmiņām. Kad Putins anektēja Krimu, tas neizbēgami noveda pie domas, ka nekad agrāk kopš Otrā pasaules kara beigām, arī PSRS ērā, neviena Eiropas valsts nav piesavinājusies otras valsts teritoriju. Ir jābūt “Krimas draugiem” (tostarp nesen uz Jaltu uzaicinātajiem Latvijas politiķiem), lai to nesaprastu. Labākie viņiem veltāmie novēlējumi – izvairīties vai, gluži pretēji, pēc iespējas ātrāk sastapties ar pasaulē atzītajiem Krimas tatāru līderiem, proti, leģendāro padomju laika disidentu Džemiļevu un Latvijas trešās atmodas aktivitātēs piedalījušos Latvijas Valsts arhīva direktoru Čubarovu (gan pieļauju, ka Jurkāns viņu ir saticis ne reizi vien). Būtu ko pārrunāt par vēsturi. Jau aizmirsto laiku vēsturi, Krievijas impērijas laiku un sevišķi PSRS laiku vēsturi.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. mūdzis regionālis Atbildēt

    Vēl nevienam kopš boļševiku apvērsuma nav izdevies radikāli izmainīt Krievijas politisko domāšanas veidu.Mums atļauts vien hronoloģiski fiksēt un būt gataviem nākamajiem starptautiskiem satricinājumiem.

  2. Politiski un vēsturiski pilnīgi pareizi – kā var attaisnot varmācīgu teritorijas sagrābšanu 21. gadsimtā un brāļu kara izraisīšanu Eiropas centrā! To vajag prast un mūžīgi melot visos kanālos un diapazonos!

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Atdeva sirdi…

Saeimas deputāti Silvija Šimfa un Arvīds Platpers izstājušies no partijas “No sirds Latvijai” (“NSL”) un savu turpmāko darbību politikā saista ar Latvijas Reģionu apvienību (LRA).

“NSL” ir parlamenta opozīcijas frakcija, tajā līdz šim strādāja septiņi deputāti, bet līdz ar Šimfas un Platpera izstāšanos paliks pieci, kas ir minimālais skaits frakcijas nodibināšanai. Turklāt divi no palikušajiem nemaz nav partijas “NSL” biedri. Ja vēl kaut viens deputāts nolemtu frakciju atstāt, tā beigtu pastāvēt. Arī LRA Saeimā strādā opozīcijā, taču socioloģiskās aptaujas rāda, ka tai ir lielākas iespējas iekļūt nākamajā Saeimā nekā Ingunas Sudrabas vadītajai “NSL”.

Vai jūs uztrauc iespējama situācijas saasināšanās Tuvajos Austrumos Trampa paziņojuma par Jeruzalemi dēļ?
Draugiem Facebook Twitter Google+