Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
29. aprīlis, 2014
Drukāt

Divdesmit gadi kopš Krievijas karaspēka izvešanas no Latvijas (20)

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

1994. gada 30. aprīlī Maskavā tika parakstīts līgums par Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas, kas pamatā bija jāizdara līdz 31. augustam. Parakstītāji no Latvijas puses – valsts galva Guntis Ulmanis un premjers Valdis Birkavs. Tomēr Latvijas sabiedrības lielākajā daļā līguma nosacījumi īpašu gandarījumu neviesa. Tie paredzēja Skrundas radiolokācijas stacijas (“Dņepra”) darbību līdz 1998. gada 31. augustam un, galvenais, krietna skaita Krievijas jeb faktiski PSRS militāro pensionāru palikšanu uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Pašu līgumu lielā mērā aizēnoja dažādas ar tā gatavošanu saistītas peripetijas. Kā arī pagātnes pieredze.

Cik vērti ir līgumi


Baltijas valstu starpkaru perioda vēsture liecināja, ka Maskavas politikā svarīgāki par līgumiem ir ultimāti. Vai izraudzītā upura nepiekāpības gadījumā – agresija kā Somijā. 1940. gada 15. jūnijā Latvijai izvirzītais ultimāts un šo draudu ēnā īstenotā PSRS karaspēka ievešana 17. jūnija rītā pārvilka svītru veselai virknei līgumu: 1920. gada 11. augustā noslēgtajam Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumam, Latvijas un PSRS 1932. gada 5. februāra neuzbrukšanas līgumam un galu galā Latvijai tāpat ultimatīvā formā uzspiestajam 1939. gada 5. oktobra “savstarpējās palīdzības” paktam, kurš Staļinam bija devis iespēju izvietot Latvijā militārās bāzes kā nepieciešamu priekšdarbu okupācijai. Šīs politikas sastāvdaļa bija arī jau 1940. gada pavasarī pastiprināti izvērstā Baltijas valstu apmelošana un iebiedēšana, kura, starp citu, izpaudās uzbrukumos Latvijas robežsargiem Masļenkos un Šmaiļos. Visas šīs izrīcības tāpat bija vairāku starptautisku līgumu un tiesību normu pārkāpums.

Pēc PSRS sabrukuma Krievijai, protams, nebija izdevīgi uzņemties atbildību par šo vēstures mantojumu, tāpēc 1940. gada 17. jūnijs kā atskaites punkts nefigurēja karaspēka izvešanas sarunās. Tās noritēja diezgan saraustītā ritmā un līdz pat noslēguma fāzei saglabājās neziņa par iznākumu, ko noteica ne jau Mārtiņa Virša (iepriekš Jāņa Dinēviča) un Sergeja Zotova attiecīgi vadītās Latvijas un Krievijas delegācijas, bet tā laika t. s. lielās politikas apsvērumi. Jāatceras, ka 1993. gads bija iezīmīgs ar Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina cīņu pret viņa atlaisto Augstāko Padomi, ar asiņainām sadursmēm Maskavā un armijnieku izšķirošajā brīdī Jeļcinam sniegto atbalstu, ko simbolizēja parlamenta ēkas apšaudīšana no tankiem. (Iespējams, Jeļcins bija pateicību parādā ietekmīgiem militāristiem arī par viņu neiejaukšanos 1991. gada augusta puča dienās.) Tomēr 1993. gada nogalē rīkoto vēlēšanu rezultāti pierādīja, ka demokrātisko spēku ietekme zūd, bet, piemēram, 23 procentus balsu šķietami sensacionāli ieguva Žirinovska “liberāldemokrāti”, kuru galvenais sauklis bija “tautiešu” aizstāvība vai pat atklāti aicinājumi atņemt kaimiņvalstu teritorijas. Savā ziņā tieši Žirinovskis – šis Maskavas daudzkārt pielietotais izmēģinājuma balons – var tikt uzskatīts arī par vienu no tagadējās jeb Putina Krievijas “tautiešu” politikas idejiskajiem tēviem… Taču ap 90. gadu vidu jau bija nomanāma Jeļcina “patriarha rudens” iestāšanās un daudzu bīstamu parādību saasināšanās. Žirinovskiešu un komunistu popularitātes iespaidā oficiālā Maskava savos izteikumos par Baltijas valstīm atgriezās pie impēriskās leksikas. Ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs ierunājās par Krievijas interešu apdraudējumu Baltijā, bet ministra vietnieks Vitālijs Čurkins izteicās, ka 1940. gada “notikumi” Baltijas valstīs nav vērtējami kā okupācija un aneksija…

Protams, PSRS laiku militāro bāzu aizvākšanā no Baltijas telpas bija ieinteresētas arī ASV un Eiropa, kuras izdarīja zināmu spiedienu gan uz Krieviju, lai karaspēka izvešanas sarunas vispār neaprautos, gan uz Latviju un Igauniju (Lietuvā bija mazāk aizķeršanos), lai tās ieņemtu, tā teikt, elastīgāku nostāju. ASV prezidents Bils Klintons, viesodamies Maskavā 1994. gada janvārī, Latvijas sakarā piedāvājis Jeļcinam ko līdzīgu kompromisa variantam par Skrundas lokatora darbības beigšanas un demontāžas termiņiem, kuri tad arī tika ierakstīti Latvijas un Krievijas 30. aprīļa līgumā. Patiesībā vienošanās kopumā sastāvēja no četriem atsevišķiem līgumiem un viena papildu protokola ar Latvijā atstājamo apmēram 22 tūkstošu militāro pensionāru sarakstu. Ierēķinot viņu ģimenes locekļus, palicēju skaits sasniedza 63 tūkstošus. Atvaļinātās militārpersonas bija Latvijas uztverē – un no pretēja skatpunkta arī Krievijas uztverē – smaga problēma, kuras politisko aspektu Rietumos centās neievērot. Diez vai Vašingtona savos superlielvalsts mērogu aprēķinos tai piešķīra kādu nozīmi, un jāšaubās, vai Klintons tajā vispār bija iedziļinājies. Bet joprojām paliek arī jautājums, cik atbildīgi to bija darījusi pati 
Latvija.

Tomēr slikts līgums ir labāks par nekādu. Tā vismaz toreiz daudzi sacīja, turklāt politiķi bija ieinteresēti noformēt aukstā kara beigas un nešaubījās, ka jaunā, Jeļcina vadītā Krievija, līgumus ievēros. Togad vajadzēja panākt vēl kādu ārkārtīgi svarīgu vienošanos, proti, saistībā ar Ukrainas atteikšanos no kodolieročiem… Tas arī tika izdarīts – 1994. gada 5. decembrī tika parakstīts tā sauktais Budapeštas memorands, ar kuru Ukraina apņēmās kļūt par kodolbrīvu valsti, bet Krievija, ASV un Apvienotā Karaliste garantēja Ukrainas neatkarību, drošību un teritoriālo integritāti. Ukraiņi, tāpat kā kādreiz latvieši, iedomājās esam “uz mūžīgiem laikiem” ieguvuši savas neaizskaramas starptautiski atzītās robežas, ko apstiprināja arī 1997. gada līgums “Par Krievijas un Ukrainas draudzību, sadarbību un partnerību”. Bet Jeļcina ēra Krievijā pagāja, un iestājās cita. Kā mēs šodien zinām, atzīmēt lielvalstu doto garantiju divdesmito jubileju Kijevai nesanāca…

Valstu “īstums”


Latvija var svinēt Krievijas karaspēka izvešanas apaļo gadskārtu pateicoties tam, ka ir paguvusi iestāties Ziemeļatlantijas aliansē. Zīmīgi – iepriekš pieminētais Vitālijs Čurkins, kurš pirms divdesmit gadiem izcēlās ar Baltijas valstu okupācijas fakta neatzīšanu, šobrīd ir Krievijas vēstnieks ANO, kur cenšas pierādīt, ka agresija pret Ukrainu nebija agresija, bet tautiešu aizstāvība un ka teritoriju atšķelšana no Ukrainas atbilst starptautisko tiesību normām. (Tāpat kā Baltijas valstu pievienošana PSRS.) Apvieno Nāciju sakarā ir jāatgādina arī tas politiski dīvainais fakts, ka Ukraina, pareizāk, Ukrainas PSR, skaitās viena no ANO dibinātājvalstīm, jo Staļins tādējādi aiz taktiskiem apsvērumiem, lai iegūtu vairāk balsu organizācijā, cēla godā ukraiņus un baltkrievus, pamatodams savu gājienu ar šo tautu sevišķajiem nopelniem cīņā pret nacistisko Vāciju. Tagad gan Krievijas TV kanāli izvirza priekšplānā citas vēstures interpretācijas. Piemēram, pēdējos gados ir vairāk vai mazāk tieši klāstīts, ka Ukrainas valsts nav nekāda īsta valsts, ukraiņu valoda nemaz nav valoda un līdz ar to, saprotams, ukraiņu nācija nav īsta nācija, katrā ziņā ne jau tāda, kurai var būt savas patstāvīgas “intereses”. Tamlīdzīgi stāsti tika sevišķi tiražēti jau tad, kad Janukovičs šķietami grasījās slēgt asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, bet pēc viņa krišanas un Kijevas konflikta ar Maskavu saasināšanās Krievijas propagandisti jau teju noliedza Ukrainas tiesības uz eksistenci. Bet izrādījās, ka tur ir daudz cilvēku, kas uzskata citādi.

Arī Latvijā visnotaļ cienījami politologi un politiķi ir iespaidojušies no, ja tā drīkst sacīt, tēzes par dažādu valstu atšķirīgu pilnvērtības pakāpi, kas liek domāt, ka noteiktu valstu likteni ir lielākas tiesības izlemt nevis tās pilsoņiem, bet varbūt kādam citam. Tā Jānis Jurkāns intervijā laikrakstam “Diena” (5. martā) sacīja: “Tas, kas šobrīd notiek Ukrainā, ir ģeopolitisks karš, jo Rietumi it kā grib atraut no Krievijas tās vēsturisko daļu, ar kuru tai saistās vēsture, valoda, kultūra utt. Krievija ir stingri nolēmusi, ka Ukrainu neatdos. Mēs labi zinām, ka bez Ukrainas Krievija nav Krievija.” Respektīvi, viena valsts ir tāds kā citas valsts koloniāls īpašums vai daļa no tās, un to nosaka kādas sevišķas “vēsturiskas” tiesības, kas ir pārākas pār starptautisko tiesību normām. Ja attiecinām šo loģiku, piemēram, uz Vāciju, tad var sacīt, ka vēsturiskā un kultūras ziņā Vācija bez Austrumprūsijas nav Vācija. Un, kā zināms, reiz kāds cilvēks bija izprātojis, ka Vācija nav Vācija bez viņa dzimtās Austrijas un vēlāk, ka Vācijai jāaptver visas “tautiešu” apdzīvotās zemes un jāplešas vēl tālāk, lai sarūpētu viņiem pienācīgu “dzīves telpu”… Hitlera loģika izzuda līdz ar viņu pašu un nacismu, bet tai radniecīgās staļiniskās ideoloģijas izpausmes ir saglabājušās.

No Kozireva līdz Lavrovam


Arī tolaik, kad notika sarunas par Krievijas karaspēka izvešanu no Baltijas valstīm, Maskava jau samērā bieži piesauca tuvējās aizrobežas jēdzienu, kā arī “jaunajās neatkarīgajās valstīs” it kā apspiestās “nacionālās minoritātes”. Tas bija kalpojis par aizbildinājumu Krievijas armijas atbalstītu separātisku veidojumu radīšanai Moldovā un Gruzijā, un ik pa brīdim Maskava iepina “minoritāšu jautājumu” sarunās ar Igauniju un Latviju. Pašā Krievijā arvien lielāku ietekmi ieguva revanšistiski spēki, uz ko diezgan savdabīgā veidā jau 1992. gada beigās EDSA ārlietu ministru sanāksmē norādīja Andrejs Kozirevs, kura šokējošā uzstāšanās ieguva nosaukumu “dubultā runa”. Proti, tās pirmajā daļā Kozirevs izteicās, ka pēcpadomju telpā Krievijas interešu aizstāvībai tiks izmantoti jebkādi līdzekļi, ieskaitot militāros, un bijušajām PSRS republikām nāksies iestāties Maskavas vadītā “federācijā vai konfederācijā”, taču mazliet vēlāk Krievijas ārlietu ministrs ņēma vārdu otrreiz un paziņoja, ka viņa iepriekš sacītais, protams, nemaz neatbilstot Kremļa oficiālajai pozīcijai, bet tas esot bijis tikai “retorisks paņēmiens”, lai uzsvērtu, kādas idejas virmo Jeļcinam opozicionārajās aprindās. Taču “dubultā runa” saturēja vēl kādu divkāršu vēstījumu Rietumiem – nešūpot Kremļa laivu un mīļā miera labad attiecināt uz pēcpadomju telpu nevis Eiropā spēkā esošās tiesību normas, bet tādas, kādas uzskata par vajadzīgu Krievija.

No laika attāluma redzams, ka Kozireva izfantazētā aina ar bijušo PSRS republiku savākšanu “federācijā vai konfederācijā” tagad ir pārvērtusies no izdomājuma par konkrētā veidā īstenotu politiku, bet militāru līdzekļu izmantošana šim nolūkam nav nekāda fantāzija. Nāk prātā arī nesenās Putina un Lavrova paģērošās prasības, ka Ukrainā jāveic “federalizācija”, kas faktiski nozīmē noteiktu teritoriju piesaistīšanu Krievijai. Šī politika tiek vērsta pret valstīm, kurām Putins ir nolūkojis vietu Eirāzijas Savienībā, bet kuras vēlas tuvināties Eiropas Savienībai.

Ukrainas “federalizēšana” iesākās ar Krimas pussalu, ko Maskava pasludināja par “krievu zemi”, kur turklāt atrodas stratēģiski svarīga karabāze, un agrāk pieminētais Krievijas un Ukrainas “draudzības līgums” kļuva par bezvērtīgu papīru. Baltijas valstīm 90. gadu sākumā arī tika piedāvātas līgumattiecības, kas ļautu Krievijai to teritorijā paturēt militārās bāzes ļoti ilgi vai pat uz visiem laikiem. Tamlīdzīgi priekšlikumi attiecās uz Liepāju, Ventspili un īpaši Skrundu Latvijā un uz bāzi Paldiskos Igaunijā. Pastāvēja teorijas, ka Krievijai šīs bāzes ir neaizvietojamas. Tomēr Krievija tolaik nespēja un varbūt ne pārāk gribēja aizkavēt baltiešu uzņemto kursu Rietumu un Eiropas organizāciju virzienā – Igaunija jau 1993. gada pavasarī bija iestājusies Eiropas Padomē (Latvija iestājās 1995. gadā). Turklāt pastāvēja ilūzija, ka pašas Krievijas paredzamā integrēšana Eiropas struktūrās (Krieviju uzņēma EP 1996. gadā) padarīs Maskavas politiku prognozējamāku un atbilstošāku Eiropā ierastajām starpvalstu attiecību normām.

Idejas par atsevišķu teritoriju atšķelšanu no Latvijas un Igaunijas 90. gadu vidū vairāk mājoja neveiksmi cietušo interfrontiešu galvās, taču notika arī viens nopietns mēģinājums, kas bija saistīts ar Igaunijā izstrādātajiem likumiem par pašvaldību vēlēšanām, vispārējo izglītību un ārvalstnieku statusu. Krīze 1993. gada vasarā izraisījās valsts ziemeļaustrumos un īpaši Narvā. Baltijas valstu pretinieku uztverē arī šī pilsēta ir “krievu zeme”, jo tajā dzīvo tikai daži procenti igauņu, kuri tomēr pirms Otrā pasaules kara pilsētā bija vairākums, bet kļuva par mazākumu PSRS gados. Pēc padomju impērijas sabrukuma daudzi tur nespēja samierināties, ka uz viņiem nu attiecas neatkarību atguvušās Igaunijas parlamenta lēmumi, tāpēc pret Tallinu tika vērsta dažādu veidu šantāža un parādījās kādas “autonomijas komitejas” proklamācijas ar mudinājumiem rīkot Narvā “referendumu” un izveidot to par “brīvpilsētu”. Visu šo jezgu pavadīja Krievijas ĀM draudīgi paziņojumi, kā arī EP ekspertu iesaistīšanās, kuras rezultātā ārvalstnieku likums tika nedaudz mainīts, tomēr būtisku grozījumu nebija. “Referendums” Narvā un Sillamē notika, bet bez īpašas balsotāju aktivitātes, un Igaunijas valdība to, protams, pasludināja par nelikumīgu. Separātistu nodoms organizēt “savas” pašvaldību vēlēšanas izgāzās. Tomēr pavisam nesen – pirms dažām nedēļām publiskotas ziņas liecina, ka kaut kas līdzīgs toreizējām “autonomijas komitejas” idejām arvien tiek pasviests, un saistībā ar Krimas anšlusu “starptautiskā antifašistiskā kustība” deklarēja, ka “vairākums Igaunijas pilsētu ir vai nu krievu dibinātas, vai ietilpa Krievijas sastāvā”. Nav gluži izzuduši gribētāji rīkot “referendumus” par Igaunijas reģionu atšķelšanu no valsts… Un, kā zināms, Latvijā arvien uzrodas kāds, kas spekulē ar Latgales “autonomiju”. Tiesa, Baltijas valstu likvidācijas vai sadalīšanas mēģinājumi pagaidām paliek, kur bijuši – impērisko teoriju sfērā. Bet Ukrainā tās ir guvušas praktisku pielietojumu. Savulaik Kozireva “dubultajā runā” viltīgi piesauktā fantāzija ir pārvērtusies par Putina un Lavrova iemiesotās Krievijas ārpolitikas galveno virzienu.

Divas pieejas


Igaunija noslēdza vienošanos ar Maskavu par karaspēka izvešanu dažus mēnešus vēlāk nekā Latvija, līdz beidzot 1994. gada 26. jūlijā Lennarts Meri un Jeļcins varēja saskandināt šampanieša glāzes. Aizkavējuma iemesls bija ne vien Igaunijas un Krievijas attiecību saasinājumi, tajā skatā Narvas krīzes sakarā, bet arī igauņu sarunvedēju lielāka nepiekāpība. Piemēram, militāro pensionāru jautājumā, kurā Igaunija, ja salīdzina ar Latviju, panāca izdevīgākus nosacījumus. Lai gan Maskavai bija iespēja izdarīt uz Igauniju zināmu spiedienu, atsaucoties uz Latvijas pozīciju, kas bija krieviem pretimnākošāka. Abas Baltijas valstis savu nostāju īpaši netika saskaņojušas…

Rīgas un Tallinas atšķirīgā stilā vestās sarunas ar Krieviju iezīmēja tendences, kuras ir vērojamas vēl šobaltdien. Pirmām kārtām baltiešu nepietiekamā sadarbība, kas sāka klibot jau drīz pēc neatkarības atgūšanas, un vēlāk Baltijas valstu pirmie gadi Ziemeļatlantijas aliansē un Eiropas Savienībā šo saliedētības trūkumu dažās svarīgās jomās dīvainā kārtā pat darīja vēl redzamāku. Sevišķi Latvijā tika runāts, ka nekas vairs nedraud un ekonomikā vajag spiest gāzi grīdā un griezt stūri uz Austrumiem. Tajā bija un arvien vēl ir ieinteresēti ietekmīgi cilvēki. Tikmēr Igaunija pievērsa daudz lielāku uzmanību savām aizsardzības spējām. Igaunija arī bija pirmā, kas 2007. gadā “bronzas nakts” notikumos pārliecinājās, ka valsts drošību vai nedrošību ietekmē ne vien atrašanās NATO un ES, bet arī kaimiņzemes Krievijas politiskā režīma iedaba. Putins jau sen bija apgalvojis, ka tādas tranzītvalstis kā Igaunija esot parazīti, kas jāpārtrauc barot, un minētie notikumi pavēra iespēju vērst pret Tallinu atklātas vai slēptas sankcijas. Taču izrādījās, ka tās nevis apturēja Igaunijas saimniecisko attīstību, bet gluži pretēji kalpoja par iemeslu, lai igauņi vēl vairāk pievērstos zināšanās balstītas un uz Rietumiem orientētas ekonomikas veidošanai. Šodien Igaunija pilnīgi visos valsts attīstības rādītājos ir patālu priekšā abām pārējām Baltijas valstīm. Lietuva to savā ziņā kompensē ar augstu nacionālo pašapziņu, valsts prezidentes un tātad pašas valsts starptautisko autoritāti, kā arī ar skaidri izvirzītu un Lietuvas drošībai nozīmīgu mērķi mazināt enerģētisko atkarību no Krievijas, kurš drīzumā tiks sasniegts. Latvijai, pateicoties bijušā premjera Dombrovska valdībām, izdevās pārvarēt smagāko ekonomisko krīzi un kļūt par eirozonas valsti, taču Rīga ir nevis Baltijas politiskais centrs, bet ķēdes vājākais posms. Latvija ir pārāk ilgi pielāgojusies “Gazprom” lobijiem un ilgi uzturējusi dažādas ilūzijas. Arī par attiecībām ar Krieviju uz savstarpējas cieņas un abpusēja izdevīguma pamatiem. Kaut gan Putina vienīgā mēraukla, veidojot attiecības ar Baltijas valstīm, ir vienpusējs politisks izdevīgums un ietekmes pastiprināšana. Savukārt Kremļa “cieņu” pret Latviju atspoguļo Krievijas ĀM oficiālie paziņojumi, un, ja pārlūkosim, teiksim, tos, kas parādījās t. s. valodu referenduma sakarā, tad viegli atradīsim šajos dokumentos ko ļoti līdzīgu Ukrainai uzstādītajām “federalizācijas” prasībām.

Ne viens vien pie mums ir licis noprast, ka prātīgais būtu pasēdēt klusi un pagaidīt, kas īsti Ukrainā notiks un vai Krievija pievāks tikai Krimu vai arī Doņecku, Harkovu vai visu Ukrainu, jā, nu žēl, protams, bet varbūt būtu savs labums, jo tas varētu atvieglot kravu plūsmu uz Latviju… Tāda domāšana liecina, ka, Gribauskaites vārdiem, ja arī “esam izrāvušies no pēcimpērisko ambīciju lauka”, tad joprojām “tiekam ietekmēti citādā veidā – caur mūsu politiķiem, caur medijiem, caur propagandu, caur zināmu naudu, pat caur korupciju, mēģinot destabilizēt situāciju mūsu reģionā”. Okupantu armija ir aizgājusi, prātu okupācija turpinās.

Pievienot komentāru

Komentāri (20)

  1. PALDIES PAR RAKSTU!!! BRAVO a.b par KOMENTĀRU!!!

  2. Paldies dievam, ka Latvijā vairs nav to padomju izdzimteņu armijas!

  3. izveda tehniku un pusīšus atdeva krievu mammām, čeka un ofiņi ta palika

  4. ko tu visu laiku dzēs !!! urusi bija un paliks šķidrs zaņķis ,bez savām saknēm

  5. Kas tas vispār tāds par terminu – “Amerikoss”? Un kādā valodā?
    Latviešiem tāda vārda nav. Jāsecina, ka to lietojošie komentētāji, kas pēdējos mēnešu laikā portālos saorganizējušies masveidā, nav nekas cits, kā kremļa suņi.

  6. Tādi trulīši kā komentētājs “amerikoss” starpību neredz. Bet starpība deguna galā: mēs varam skaļi izteikt savu viedokli par jebko. Pie krieviem sen jau būtu dabūjis pa purnu.

  7. Krievi aizgāja un amerikosi atnāca. Kāda šķirba? Kā bija okupēta zeme tā arī palika. Nomainījās tikai dekors un naudas plūsmas vektors.

  8. Lietuva to savā ziņā kompensē ar augstu nacionālo pašapziņu- kas mums šo pašapziņu kavēja uzturēt, ja ne mūsu valdību gļēvums sākot no Birkava- G.Ulmaņa laikiem? Un kas ir mainījies?

    • un tāpēc – ejot uz Saeimas vēlēšanām, šoreiz iegaumēsim, ka par bijušajiem padomju aktīvistiem (liberāļiem un kosmopolītiem) vairs balsot nedrīkstam!

  9. Labi teikts -”tiekam ietekmēti citādā veidā – caur mūsu politiķiem, caur medijiem, caur propagandu, caur zināmu naudu, pat caur korupciju, mēģinot destabilizēt situāciju mūsu reģionā”. Okupantu armija ir aizgājusi, prātu okupācija turpinās.” Un tad vēl Lemberga asaras (ari Šlesera) par lielāko ļaunumu NATO un tur pats bīstamākais klāt ZZS un Brigmanis un zīlā burtnīciņa. Pie laba balsojuma var gadīties – NATO vairs nav un ir guberņa,. Arī lielais paraksts nav jālūdzas – ar SC un ZZS balsīm vēlēts un uz Kremli tas skats…

  10. Paldies par rakstu! Svinībām nav pamata,jo lielākā daļa no karaspēka ir tikai pārģērbusies. Pat dzīvo tajās pašās mājās. Redzu savām acīm. Tieši tāpēc mums arī ir nabadzība(kā raida SC),jo savu valsti nepārvaldām paši.

  11. Redzams ,ka zaļo cilvēciņu formas tērpu bez pazīšanās zīmēm papildina melnas seju nosedzošas maskas,ko parasti pielieto bandīti ,laupītāji un slepkavas lai tos neatpazītu.

  12. 2001.gada” Ŗīgas Laikā”bija intervija ar godprātīgo toreizējo politiķi Georgu Andrejevu,kurš bija kategoriski pret šāda līguma parakstīšanai. Tāpēc viņu aizsūtīja ārvalstu komandējumā un tajā laikā arī mūsu Maskavas vasaļi parakstīja šo Latviju apkaunojošo līgumu.

  13. Šie atstātie PSRS atvaļinātie militāristi bija PSRS armijas virsnieki Krievu staļiniskās ideoloģijas aizstāvji,kuri Latvijā bija un ir kā kūdras degšana.kas ilgi gruzd un un tad negaidīti izšaujas liesma. Viņi bija lieliska sēkla lielkrievu šovinismam un nu mēs jau varam nobaudīt augļus. Tikai nav diez ko garšīgi !

  14. Kārtējo reizi Igauņi ir malači !!!. Cik žēl,ka neesmu igaunis,man nebūtu jākaunas, par to,ko neesmu darījis,bet dzīvoju vienā valstī ar tādiem “mīkstajiem” kā rakstā pieminētie mūsu valsts politiķi.
    Bet man ir kauns!!!

  15. Paldies LA par šīs mūsu vēsturei tik sāpīgas tēmas publicēšanu un liels paldies autoram.
    Izrādās,ka eksprezidents G.Ulmanis kā politiķis latvijas ārpolitikas jomā toreiz ir pieļāvis lielu/ un vai piedodamu / kļūdu!!!
    Un vēl nav zināms,cik dārgi mēs par to maksāsim !!!

  16. Godātie politikas eksperti! Šāda mūsu valsts līderu G.Ulmaņa un V. Birkava rīcība bija visīstākais kolaboracionisms vai ne???Ja Igauņi varēja izrādīt nepiekāpību un panāca vienošanos labvēlīgu savai valstij,kāpēc tad to nedarīja Latvijas politiķi ???

  17. Paldies autoram par šo informāciju. Tā ir skaudri sāpīga. Sāp mūsu valstsvīru nepiedodamais pragmatisms-rīkoties tā,kā izdevīgi dotajā brīdī.

  18. Visu cieņu Igauņiem un kauns par savējiem,it kā savējiem. Šie 22 tūkstoši PSRS militāristu nebija un arī tagd nav lojāli Latvijas valstij,bet ir kā Trojas zirgs Krievijas impēriskajām ambīcijām.
    Latvijas līderu piekāpšanās Krievijai bija viena no vislielākajām kļūdām Latvijas ārpolitikā.

  19. Šodienas sašķeltās Latvijas sabiedrības cēlonis lielā mērā ir meklējams tieši šajos PSRS karaspēka izvešanas līguma noteikumos. Un atkal mūsu politiķi ar G.Ulmani priekšgalā demonstrēja pārāk lokanus “mugurkaulus”pieļaujot šo 22 tūkstošu atvaļināto PSRS militāristu atstāšanu Latvijā, pretēji nepikāpīgajiem Igauņiem.

Draugiem Facebook Twitter Google+