Viedokļi
Feļetoni

Egils Līcītis: Komerciālās, nevis nacionālās intereses ņem virsroku5

Foto – Evija Trifanova/LETA

Sagaidot Latvijas valsts pastāvēšanas simto gadu, cilvēkos modās cerības, ka debesis kļūs augstākas un zilākas, būs vairāk gaismas un dziļuma, kur bagātināties. Diemžēl pelēkā ikdiena reti kad liek uzmirdzēt pirmssvētku noskaņojumam, biežāk paiet svina smagumā.

Kas rada rūgtumu? Latvijā leģendāru cilvēku (Jānis Blūms, Valentīna Freimane, Aivars Freimanis) nāve ir nācijai nelabojams zaudējums, bet saprotams, ka aiziešana mūžībā netiek saskaņota ar gadskārtas organizatoriem. Arī ne pārāk spožos startus olimpiskajās spēlēs jānoraksta uz sliktām sakritībām – vējainiem laika ap­stākļiem un slidenu ledu. Taču ir citas uzlabojamas lietas. Svētku sagatavošanas posmā no augstākajām kancelēm izskanēja, ka visiem derētu saņemties simetrijā ar svētku sajūtas kāpinājumu, parādīt staltāku stāju, godaprāta pieplūdumu, veicot darbus, vispirms raudzīties, ko varam dot valstij, nevis pastāvīgi dīkt, lai valsts dod man. Taču informācijas aģentūru maltās ziņas nesniedz arvien jaunus un jaunus apliecinājumus par slavējamiem darbiem, kas veltīti tēvzemei. Lasāmais pa lielai daļai ir duļķaini ietonēts. Ka kārtējoreiz arestēts kāds kungs par ķepā ņemšanu, bet citus blēžus reizēm pielaidīgie, reizēm bargie tiesneši nemaz nesaukšot pie atbildības un nevilks pie tiesas “pierādījumu trūkuma dēļ”. Ka ministrijās un iestādēs kas izšķērdēts, vairs nav nekāds kliedzošs jaunatklājums, kas liekams avīzēm uz vāka. Tik nopūtas vērta konstatācija – vai tas pirmais, vai pēdējais gadījums, kad tik daudz nodokļu maksātāju naudas nesodīti izdots par velti. Var just, ka iedzīvotājiem bijuši sāpīgi jau janvārī piesūtītie rēķini par sniegtajiem sadzīves pakalpojumiem un par to, ka īpašumam pieslēgta elektrība, bet pavirša, arktiski ledusauksta valsts institūciju attieksme pret iedzīvotājiem arī nav nekāda unikāla pieredze. Toties varam jūsmot, cik daudz pērn bijis prēmēto starp civildienestā strādājošiem, un uz 100. jubileju apdāvināšanām jābūt vēl lielākām.

Tāpat esam saraduši, ka valsts vadībā nav vienojoša spēka un ir mazas sadarbības prasmes. Tautiskās politikas īpatnība ir stipra nodalīšanās pa grupējumiem, nišas partijām (pat luturu baznīcā ir nošķelšanās!), kur vieni aizstāv zilos, otri zaļos, trešie naudīgos, bet vienkāršo cilvēku vajadzības pagaidīs. Plašsaziņas līdzekļi vēstī, ka oligarhiem klājas itin labi, impērijas stāv kā granīta stabi, viņi apaug ar mantu, un kad miljonāri uz zaļa zara, tad citiem jāmāk priecāties par savām mazām laimītēm.

Droši vien vēlētājiem likās svarīgi Latvijas gadskārtā gūt partiju tālejošus plānus un ierosmes, kādā virzienā doties mūsu valstij otrajā simtgadē, kā tās domā būvēt stipru nākotnes ēku, taču politiķi ir ļoti aizņemti, lai vēlēšanu gadā samangotu vēl pēdējās balsis savām listēm, kas svaru kausos ir būtiskāk nekā prātojumi par neparedzamo.

Jubilejas sakarā pilsoņi gaidīja, ka mūsu līderība nostāsies daudzu sociālu, morālu, nacionālu pasākumu vadībā. Ka tiks teiktas latvisko garu pacilājošas runas un parādīta spēcīga valstsgriba. Tam taču atvēlēta liela nauda! Droši vien, ka daiļrunībā izpušķotākais sakāmais tiek pietaupīts līdz 18. novembrim. Vēl tiek šūtas baltās kleites, pletētas blūzītes un drēbniekmeistars sadedzis ņemas ar kungu frakām. Mūsu vadītāji labprāt pozē kopā ar darbaļaudīm, laipni noskatoties un smaidot pretī fotokamerai. Taču ir iespaids, ka ieņemtais amata krēsls ir valsts un administrācijas pirmo personu griesti, par kuriem augstāk netikt.

Nesen, pirms Lietuvas valstiskuma atjaunošanas svētkiem, biju saticis Biržu mēru Valdemāru Vaļķūnu. Kārtīgs Biržu Orbāns, nodomāju, kam līdzīgi nespēj runāt Latvijas pašvaldību galvas un augstāk sēdošie. Vispirms Lietuva! – viņš deklarēja. Vajag pretdarboties tiem, kas mūs varītēm velk otrā impērijā, kur vieni ir labāki un pareizāki, bet citiem jāpaklusē un jāpastāv pie ratiem! Tādi teksti par nacionālās identitātes stiprināšanu, valsts kā vērtības apzināšanos liktos motivējoši un izklausītos simpātiski arī Latvijas ļaudīm, bet nezinu, kāpēc mūsu vadoņu runas ir pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā.

Skaidrs, ka svinības notiks. Uz parketa, iekš palaco, kur pa grīdsegām ieies lūgtā elite. Izmeklētai publikai ar ideālu kurpju spīdumu un ārzemniekiem servēs goda maltītes. Tauta jau nelauzīsies stikla sienā un saprot, ka ne visiem tiks vārīti svētku kāposti ar jērgaļu, bet cilvēki gribēja vairāk piedalīties līdzi un lai svētki vairāk būtu ikdienā, laukumos, nevis pilīs, slēgtās koncertu un ēdamzālēs.

LA.lv