Latvijā
Politika

Vai tik atpalikuši ekonomikā, ka jāiet taisīt politiku? Saruna ar ekonomistu Mārtiņu Āboliņu 4

Foto – Valdis Semjonovs

Vai esam tik atpalikuši ekonomikā un domāšanā, ka jāiet taisīt politiku? Saruna ar bankas “Citadele” ekonomistu Mārtiņu Āboliņu.

Sākšu ar ziņu (saruna notika 11. jūlijā) – par savu aktīvo pilsonisko pozīciju “LA” cienīts satiksmes jomas eksperts, lidostas “Rīga” padomes loceklis Tālis Linkaits nolēmis iesaistīties politikā un startēt Saeimas vēlēšanās rudenī. Savu iesaistīšanos viņš pamatoja ar to, ka pēdējos gados Latvija sāk atpalikt no kaimiņvalstīm ekonomikas un domāšanas ziņā. Vai tiešām atpaliekam arvien vairāk?

Mārtiņš Āboliņš: Nē, nevar tā horizontāli pa visām līnijām teikt, ka atpaliekam. Ir jomas, kurās lietuvieši un igauņi greizsirdīgi skatās uz Latviju. Ne Lietuvā, ne Igaunijā centieni aviācijā nav bijuši veiksmīgi. Igauņi ilgu laiku aktīvi domāja, vai viņiem ieviest tādu pašu mikrouzņēmuma nodokli kā pie mums. Var atrast piemērus, kas atpalicību apstiprina, un tādus, kas to noliedz. Ja vērtējam pēc makroekonomiskā rādītāja – iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju –, tad jā, Igaunija galvastiesu priekšā, bet ar Lietuvu ekonomikas ir līdzīgas, kaut arī viņu zemākais cenu līmenis rada priekšstatu, ka viņi ir priekšā dzīves kvalitātes ziņā. Ar Lietuvu gan algu ziņā, gan emigrācijas radīto zaudējumu ziņā esam ļoti līdzīgi. Transporta jomā lietuvieši bijuši stratēģiski gudrāki un izlēmīgāki: piesaistījuši dzelzceļa kravas Klaipēdas ostai, vairāk attīstījuši autokravu pārvadājumus, ļaujot ar atvieglotiem noteikumiem strādāt trešo valstu šoferiem, bet dienvidu kaimiņi atpaliek IT jomā un ārpakalpojumu jomā. Bijām priekšā finanšu pakalpojumu jomā, labi vai slikti, bet… bijām…

Par cik iekšzemes kopproduktu šogad samazinās atteikšanās no nerezidentu biznesa?

Par pusprocentu, jo atteikšanās no šaubīgajām kompānijām notiek pakāpeniski vairāku gadu laikā. Es savu IKP gada prognozi šā iemesla dēļ esmu mazinājis tikai par 0,2 – 0,3%, tādēļ ka būvniecības sektors un iekšējais patēriņš ir spēcīgāks, nekā gaidījām gada sākumā. Mēs arī nodokļu ieņēmumos nepiedzīvojam kritumu, jo iekšējais patēriņš, it īpaši būvmateriālu tirdzniecībā, audzis, jo Rīgā un Rīgas apkārtnē diezgan aktīvi būvējas. Kaut arī depozītu aizplūde ir liela, to tāpēc nejūtam.

Par atpalicību ekonomikā atbildējāt. Bet vai atpalicība domāšanā ir šodienas bremze ekonomikas potenciālam?

Manuprāt, mēs nespējam definēt, ar ko būsim izcili. Ne tāpēc, lai virzītu valsts atbalstu konkrētām nozarēm. Tas vajadzīgs iekšējai sajūtai – par ko justies lepnam. Bet visvairāk tas nepieciešams mārketingam. To redzam pēc Igaunijas kā IT valsts veiksmīgā mārketinga piemēra – pamatoti vai ne, bet visā pasaulē viņus atpazīst pēc tā. Lietuvieši sevi kā līderus mēģina pozicionēt fintech (finanšu tehnoloģiju. – Red. piez.) jomā. Kaut arī mums IT pakalpojumu eksports ir lielāks. Kas ir mūsu veiksmes stāsts? Ar ko mums lepoties? Nejūtu.

Ko Latvija varētu izvirzīt savam lepnumam?

Globālā ekonomika ir tāds liels skaistumkonkurss. Kur ir peļņa? Pirmajā posmā – produkta pētniecībā, izstrādē. Otrajā posmā – mārketingā un reklāmā. Piemēram, zviedri mums iestāsta, ka dizaina produkts maksā vairāk tāpēc, ka tas ir zviedru produkts. Ka tam esot tāda netverama kvalitatīva vērtība. Tāpēc jāpavērš skats ne tikai uz to, ko mēs ražojam, bet kā spējam pārdot.

Es domāju, ka Latvijai jāpārvērtē radošās industrijas. Un vēl – kaut ekoloģiskie rādītāji nav tik izcili, zemi, mežus, dabu un cilvēkus zaļo Latviju arī varētu izcelt. Eiropā ir koka apbūves renesanse, un mēs būtu klāt īstajā laikā ar videi draudzīgu daudzstāvu koka apbūvi. Zaļais stāsts un dizains.

Mūsu izaugsmi pamatā šobrīd nodrošina apstrādes rūpniecība, visvairāk – metālizstrādājumi.

Ir jau arī koka māju eksports, kaut gan, jā, lielākoties kokmateriāli. Arī tūrisms, kas aug gadu no gada, varētu kļūt zaļāks un pelnošāks, aizdabūjot tūristus ārā no Rīgas. Gaujas reģiona mēģinājums “Enter Gauja” ir labs šajā virzienā.

Vēršu uzmanību, ka Igaunija ar visu veiksmes stāstu nekur tālu mums priekšā nav aizskrējusi. Nav nevienas Austrumeiropas valsts, kas būtu ļoti atrāvusies no kaimiņvalstīm. Visi attīstāmies puslīdz vienā ātrumā.

Gribat teikt, ka politiķi neko nevar sabojāt? Neatkarīgi no tā, cik atšķirīga politika ir Ungārijā vai Polijā, vienotajā tirgū attīstāmies līdzīgi?

Fundamentālie faktori, piemēram, izglītības līmenis, ir līdzīgi. Šodienas ekonomiku nosaka ne jau šodienas, bet 70. un 80. gadu izglītības sistēmas. Vēl jau visus novienādo… nu redzat jau, kā tas notiek: atbrauc Eiropas Komisija, atbrauc Starptautiskais valūtas fonds, atbrauc OECD un dod visiem vienādas rekomendācijas. Kaut ko no tām visi īsteno.

Ja šodienas ekonomiku nosaka 80. gadu izglītība, tad kāda būs ekonomika, ko noteiks šodien skolotie?

Tas, ko mēs izdarām vai neizdarām izglītībā, atsauksies pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem.

Vai pēc gadiem atšķirības starp valstīm nebūs lielākas, jo šogad no visiem universitāšu beidzējiem Latvijā ir tikai viens fizikas skolotājs?

Tad tā ir dramatiska situācija. Ja paraugāmies uz Āzijas valstu izaugsmes piemēriem, tad viens elements visas (gan Japānu, gan Dienvidkoreju) vieno – tā ir tieksme pēc vislabākās izglītības. Skolotājs tur ir prestižākā profesija, kurai uzticēts mācīt jauno paaudzi. Mums ir tāda vidēja izglītības sistēma, maza valsts, resursu nav, kas nozīmē, ka ilgtermiņā varam sagaidīt viduvēju sniegumu. Ķīnā un Vjetnamā izglītības rezultāti ir labāki. Rodas jautājums: cik ilgi viņi pa lēto ražos visu, ko mums vajag?

ASV viduvējo izglītības sistēmu var nokompensēt ar mērogu, ar dabas resursiem, ar finansiālo varenību. Mazai valstij nav ar ko kompensēt.

Un otrs jautājums: cik mēs spējam noturēt tos talantīgākos jauniešus, ko esam izglītojuši? Finansējums zinātnei ir ārkārtīgi mazs, tāpēc bāzes līmenis tam noteikti jāpaceļ. Turpretim izglītībā naudas apjoms ir liels, bet izvietots pa daudzām mazām skolām. Tikai Norvēģija var atļauties uzturēt tik izkliedētu skolu tīklu. Latvijas demogrāfiskās tendences liecina, ka atšķirība izglītībā starp Rīgas reģionu un laukiem tikai pieaugs. Tur, kur bērnu nav šodien, viņu nebūs arī rīt. Mēs varam izglītības reformu atlikt, bet mēs nevaram no tās izvairīties.

Darbiniekam šodienas situācija ir pateicīga – par viņu cīnās darba devēji, ar vai bez pienācīgas izglītības!

Jā, darba tirgus kļūst labvēlīgāks darba ņēmējam, bet viņš nevar justies kā karalis. Piemēram, lauku reģionā algas ir zemas, bet ražotnes īpašnieks ir teju vai vienīgais darba devējs. Darbinieku atlaist nevar, jo nav jau cita, kas strādātu, bet arī darbinieks, kaut strādā par minimālo algu, nevar aiziet, jo nav kur, tuvu pensijas vecumam – abi ir iesprūduši! Bet viens bez otra nevar. Reti kur ir brīvais darba tirgus.

Otrajā ceturksnī vajadzētu būt sasniegtam 1000 eiro vidējās algas slieksnim. Vai darba ņēmēju tieksme pēc algas ar četrciparu skaitli netraucē ekonomikai?

No ekonomiskā viedokļa tā ir pamatota tik tālu, cik pieprasījums atbilst piedāvājumam. Algu pieaugums ir straujāks, nekā uzņēmējs spēj nopelnīt. Katra nākamā paaudze izmaksā arvien dārgāk. Kad vidējā alga valstī ir 1000 eiro, tad pirmpensijas darbinieki saņem zem tās. Trīsdesmit, četrdesmitgadīgiem pietiek ar 1100 eiro, Rīgā – 1200 eiro. Jauniešu pozīcija: ja man ir kādas vēlmes un es nevaru tās piepildīt, es braucu prom!

Uzņēmējam, meklējot aizvietotāju pensijā aizgājušajam, jārēķinās ar izmaksām, kas ir par 30 – 40% lielākas. Tagad uzņēmējs ir spiests dalīties ar peļņu – mazāku daļu atstāt sev, lielāku daļu izmaksāt algās. Tas ir labi tik tālu, cik algu pieaugums neatņem investīcijas. Ja uzņēmums nespēj attīstīties, izaugsme apstājas.


Skatoties uz publicēto Centrālās statistikas pārvaldes tirdzniecības bilanci, sabēdājos, ka imports audzis straujāk par eksportu, bet iedziļinājies kļuvu priecīgāks, jo visvairāk pieaudzis mehānismu un iekārtu imports. Būs ar ko ražot eksportpreces!

Ir tāda cerība, bet mani māc bažas, jo gada sākumā bija vājas investīcijas apstrādes rūpniecībā. Arī kredītus ņem mazāk. Iespējams, uzņēmumi gaida jauno reinvestētās peļņas 0% likmes iedarbināšanu pēc nodokļu reformas.

Baidos, ka nenonākam tādā situācijā kā Portugāle, kur, sasniedzot noteiktu dzīves līmeni – 80% no ES vidējā, ekonomika vairs neattīstās straujāk. Arī Latvijā algas var uzskriet tik lielas, ka brīvo līdzekļu uzņēmējiem var nepietikt, lai spētu veikt nākamo attīstības lēcienu. Tas ir risks visai Baltijai, ka algas pieaugs tik lielas, lai cilvēki vairs nebrauktu prom, bet tālākvirzība apstātos.

Jūs brīdināt, ka nākotnes izaugsmi var norīt šodienas algu pieaugums. Bet varbūt nav jāgatavojas izaugsmei, bet krīzei, jo nu jau kārtējie septiņi izaugsmes gadi nemanot pagājuši…

Jā, bažas ir. ASV ekonomika augusi septiņus astoņus gadus nepārtraukti, un pasaules vēsturē reti kad ir tik gari izaugsmes cikli. Varbūt ne krīze, bet ekonomiskā cikla lejupsvārstības būs. Vai nu šogad, vai nākamgad, vai pēc diviem trim gadiem. Es domāju, ka nebūs tik smaga krīze, kādu mēs piedzīvojām 2007. un 2008. gadā. Parasti tās notiek maigāk.

Izaugsmes ikgadējie 3 – 4% pieaugums ir normāls, bet pie 0% kredītu procentu likmēm (vienīgi ASV tās ceļas) privātā sektora parāds daudzviet pasaulē ir lielāks, nekā bija 2007. gadā. Cilvēki aizņemas, visvairāk Ķīnā. Bet… kad starpbanku procentu likmes augs un apgrūtinās parādu atdošanu, krīze var sākties.

Iepriekšējā sākās no ASV. Šī izpletīsies no Ķīnas?

Iespējams, bet neapgalvošu. Par Ķīnu kā riska faktoru runā septiņus gadus, bet tur nekas draudošs kā nenotiek, tā nenotiek. Viņu parāds ir iekšējais, ar kuru viņi var tikt galā. Tā ir cita situācija, nekā bija Latvijā, kur mums kā mazai valstij parāds bija ārējais. Visvairāk uztrauc tirdzniecības politika – ja globalizācija vairs tā neturpinās un lielvalstis atgriezīsies pie nacionālām ekonomiskām struktūrām, tas var radīt sarežģījumus. Jo globālo ražošanas ķēžu pārkārtošana var prasīt ilgāku laiku.

Arī Eiropai ir vairākas vājās vietas – migrācijas krīze, politiskā nestabilitāte ietekmīgākajās valstīs (Vācija, Itālija). Pašlaik gan zemās procentu likmes palīdz nedomāt par gaidāmajām problēmām. Bet, tiklīdz tās augs, tā Grieķija un Itālija var nespēt nomaksāt parādus.

Ir vēl citi riski, piemēram, augstās akciju cenas, ģeopolitika, bet jautājums ar nezināmo atbildi ir: kurš kurā brīdī pagrūdīs izšķirošo akmeni krīzes lavīnā. Finanšu sistēmā daudz darbojas psiholoģiskie efekti un viens no tiem ir: viss ir labi līdz brīdim, kad visi saprot, ka vairs nav labi. Politikā var darīt lielas muļķības (ne tik lielas kā Zimbabvē un Venecuēlā), un tās uz ekonomiku lielu iespaidu neatstās. Bet, kad iestāsies krīze, tās visas kļūs redzamas. Tirdzniecības kari un breksits ir tādas.

LA.lv