Kultūra
Literatūra

Annele, Bille, Laura un… Ulsiks 16


Autorei Ingunai Ulai Cepītei ir ļoti veiksmīgi izdevies iemiesoties bērna ādā, attēlot viņa dzīves uztveri, emocijas un attiecības ar līdzcilvēkiem.
Autorei Ingunai Ulai Cepītei ir ļoti veiksmīgi izdevies iemiesoties bērna ādā, attēlot viņa dzīves uztveri, emocijas un attiecības ar līdzcilvēkiem.
Foto – Ieva Lūka/LETA

2014. gada 12. martā Viļa Plūdoņa 140. jubilejai veltītajā pasākumā Rīgas Jūgendstila muzejā literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis teica, ka latviešu autoru vēlēšanās atgriezties bērnībā ir tāda kā nacionālā īpatnība, un ne viens vien latviešu autors pievērsies t. s. bērnības tēlojumam.

Daudzi no šiem darbiem un tēliem kļuvuši par latviešu literatūras zelta fondu. Nosaukšu tikai dažus rakstnieču bērnību atainojumu piemērus: Annas Brigaderes triloģija par Anneli, Vizmas Belševicas triloģija par Billi, Māras Zālītes autobiogrāfiskā atmiņu grāmata par Lauru. Šobrīd piepulcējies grāmatu izdevējas, rakstnieces Ingunas Ulas Cepītes (1960) bērnību atmiņu stāstījums par Ulsiku – meiteni, kuras bērnība saistās ar 20. gadsimta 60. gadiem un 70. gadu sākumu. Katrs no iepriekšminētajiem bērnību tēlojumiem ir īpašs un atšķirīgs, tā ir kāda konkrēta laika posma raksturojoša liecība, arī Ingunas Ulas Cepītes grāmatā ir savs īpašais šarms, kas uzrunā.

Pirmkārt, nav noslēpums, ka rakstniekam ietiekties savā bērnībā vai bērna tēlā kopumā ir sarežģīts uzdevums, un nereti tas līdz galam neizdodas. Bērna tēla uztverē iezogas pieaugušā pasaules redzējums, līdz ar to zūd daiļdarba kolorīts un ticamības moments. Ulsikam es noticēju jau no pirmajām lappusēm! Autorei ir ļoti veiksmīgi izdevies iemiesoties bērna ādā, attēlot viņa dzīves uztveri, emocijas un attiecības ar līdzcilvēkiem (gan bērniem, gan pieaugušajiem). Piemēram, Ulsiks skaidri mums pateic, ka pieaugušie bērnus nesaprot, un šī pozīcija grāmatā ir atklāta dažādās atraktīvās situācijās, viena no tām: “Dažkārt oma spēj sabojāt Ulsika omu. Kā viņa nesaprot? Mīkla neceptā veidā ir daudz gardāka. Bet ne. Viņa tiešām nesaprot. Jo pieaugušajiem tā nav pieņemts. Viņiem viss jāvāra, jācep, jāsutina. Dažkārt pilnīgi jāsabojā. Ulsiks daudz ko labprāt ēstu tāpat, bez samaitāšanas virtuvē.” (57. lpp.)

Bērns neizvēlas savus vecākus, arī Ulsiks ne, bet meitenei ir laimējies piedzimt izcilu kordiriģentu – Ausmas Derkēvicas un Imanta Cepīša – ģimenē. Grāmata ir arī kultūrvēsturiska liecība par izciliem mūzikas dzīves sasniegumiem, personībām (gan vārdos nosauktajām, gan tikai nojaušamajām), īpaši par sieviešu kora “Dzintars” pirmajiem starptautiskiem sasniegumiem, neraugoties uz padomju totalitārisma režīmu Latvijā. Bet Ulsikam Ausma Derkēvica un Imants Cepītis ir mamma un tētis, līdz ar to lasītājiem atklājas šo personību ikdienu tuvplāni.

Grāmatas “Ulsiks” šarms, otrkārt, ir meklējams dažādu poētisko detaļu veiksmīgā izvēlē un akcentos. Būtisks un detalizēti apspēlēts grāmatā it viss. Piemēram, acīmredzot rūpīgi vētīta un pārdomāta ir bērnības atmiņu epizožu izvēle. Nav noslēpums, ka bērna atmiņā viss absolūti nozīmīgais savukārt pieaugušo uztverē ir absolūti nebūtisks, bet tieši šķietami nebūtiskās epizodes kolorē grāmatas koptēlu. Lielākoties “Ulsiks ir ķezu magnēts” (115. lpp.). Katra no šīm ķezām pasniegta atraktīvi, dzīvi un krāsaini. Nereti šīs ķezas vainagojas ar traumām un nepatikšanām (gandrīz nolēkšana ar slēpēm no lielā tramplīna, pārgalvīgais ceļojums vienatnē uz Jūrmalu pie tantes, mammai nezinot, Ulsiks aizskrien Ļeņingradā apskatīt Ermitāžu u. c.), arī traģiskām sekām. Bet autore nebaidās par tām runāt, piemēram, par durvīs iecirstu pirkstu, kas uz mūžu pārvilka svītru vecāku un arī meitenes sapnim par pianistes karjeru. Zīmīga detaļa ir personvārda “viņš” lietojums ļoti aktīvai meitenei, kustīgai kā ūdenszāle un trakulīgu ideju ģenerētājai un īstenotājai. Starp citu, ar puikām viņa saprotas labāk nekā ar vienaudzēm. Kolorīta detaļa ir bērniem raksturīgā nemācēšana izteikt kādu vārdu, arī Ulsikam tāds bija – tēta darbavieta: “Bet tētis jau aizgājis uz darbu. Ņemties ar saviem koriem. Vai pie tiem, kurus viņš māca konservu skolā. Tā vienreiz Ulsiks nosauca konservatoriju. Kā visi smējās! Ulsiks šausmīgi apvainojās. Un joprojām sauc tēta darbavietu par konservu skolu. Pirmkārt, tāpēc, ka to īsto vārdu nav iespējams izrunāt. [..] Un vēl tāpēc, lai lielie saprastu, ka nevar vienmēr par Ulsiku smieties.” (107. lpp.)

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Tekstā ietverts aptuveni trīspadsmit gadus ilgs laika posms. Grāmatas ieskaņā autore norāda, ka tā veltīta vecāsmātes un mātes piemiņai, līdz ar to tikai likumsakarīga ir tās pēdējā nodaļa, kas ataino Dziesmu svētku simtgades lielkoncertu, kurā Ulsika māte Ausma Derkēvica ir kopkora virsdiriģente – pirmā sieviete, kurai uzticēts šāds gods: “[..] pieceļas un pa kāpnēm kāpj lielajā, ozolzaru vijām rotātajā tribīnē. [..] Paceļas rokas, kas mīļojušas meitenīti, un desmittūkstoš balsīs pašā galvenajā vietā atskan: “Dziesmai šodien liela diena [..].”” (244. lpp.)

Latviešu autoru bērnības atmiņu tēlojumos līdz ar laikmetu ieskanas traģiskas intonācijas. Ingunas Ulas Cepītes grāmatā īpašais šarms, paslēpies bērnības gaišajā un vieglajā, sirds siltajā, atkailinātajā un patiesajā tēlojumā. Ne velti Ulsika mīļākā krāsa ir dzeltenā, un saule, ziedi un mūzika ir Ulsika bērnības klātesošs lielums. Izlasot Ingunas Ulas Cepītes bērnības atmiņas, vēl arvien nepamet sajūta, ka nevis lasu grāmatu, bet man šo stāstu mutiski izstāsta pati autore, jo tekstā ir daudz tikai viņai vien raksturīgas frāzes un intonācijas, kas acīmredzot Ingunai Ulai Cepītei nāk līdzi kopš bērnības.

LA.lv