Kultūra
Teātris un kino

Atkarību spožums un posts. Saruna ar Ģirtu Ķesteri 16


Ģirts Ķesteris
Ģirts Ķesteris
Foto – Karīna Miezāja

Skatuves mākslinieka ĢIRTA ĶESTERA vārds komentārus neprasa. Viņš ir viens no Dailes teātra premjeriem ilgu gadu garumā – par spīti runām par viņa talantu it kā apēnojošo darbību seriālā “Ugunsgrēks” un nesen – arī tā līdziniekā “Svešā seja”. Šajā sezonā Ģirtam Ķesterim ir divas lielas lomas jaun­iestudējumos Lielajā zālē – Tomasa Vinterberga lugā “Svinības” un Jasmīnas Rezā darbā “ART”, un tūlīt, 20. martā, Kamerzālē priekškaru vērs Justīnes Kļavas darbs “Atzīšanās” Dmitrija Petrenko režijā ar viņu galvenajā – Aurēlija Augustīna – lomā.

Tā vien šķiet, ka jums šī sezona vispār aizrit tādā atzīšanās zīmē…

Ģ. Kesteris: Vai tādā nozīmē, ka pievēršu uzmanību grēksūdzes elementiem uz skatuves?

Dailes teātra viesrežisora Aleksandra Morfova iestudētajā šīs sezonas pirmajā uzvedumā “Svinības” jūsu atveidotais jubilārs, sešdesmit gadus vecais bagātnieks Helge taču tā arī nespēja atzīties, ka izvarojis pats savus bērnus… Daļa publikas gan līdz galam nenotic jūsu varoņa dēla, ko atveido Artūrs Skrastiņš, apgalvojumiem par bērnībā piedzīvotajiem pāridarījumiem no tēva puses. Kāds ir jūsu skatījums?

Starp citu, dzīvē mēdz būt puse uz pusi. Jo bērni arī ir gana nežēlīgi, spējīgi apmelot vecākus. Bet šajā lugā mans viedoklis nevar atšķirties no autora Tomasa Vinterberga rakstītā. Tajā Helges vaina ir acīmredzama jau pašā sākumā, vien jautājums, ko ar to darīt. Un režisors ilgu laiku patiesi atstāj šo jautājumu atklātu. Svarīgi, kā situāciju vērtē apkārtējie – svinību dalībnieki un skatītāji. Atklāti sakot, es ļoti nevēlējos runāt par šo tēmu, bērnu izmantošanu, ar tāda personāža kā Helge starpniecību, man viņa būtība likās akurāt nepieņemama. Iepriekšējā vasarā izgāju cauri veselam šaubu ciklam, sākot jau ar to, vai piedalīties aktieru atlasē uz šo lomu. Tas radoši bija diezgan mokoši. Uzdevu sev jautājumu – ko vispār nozīmē būt vīrietim? Vai vienā kvadrātmetrā var sadzīvot vīrietis, aktieris un šis Helge? Un tad mani nomierināja kārtējais, pēc skaita laikam deviņpadsmitais cilvēks, kas teica – ja tik ilgi cepies ap šo jautājumu, tas nozīmē, ka tev ir ko teikt un vari šo lomu spēlēt. Un ne tikai.

Arī jūsu varonis Ivans Jasmīnas Rezā lugā “ART” ilgi mokās, līdz atzīstas savās domās par triju draugu strīdu izraisījušo mākslas darbu, sakot – nu cik ilgi var cepties par vienu “baltu kvadrātu”.

Vai baltu sūdu. Ja spēj sabojāt triju vīru līdz tam draudzīgās attiecības, tad vienalga, vai no balta taisnstūra, kvadrāta vai mākslas darba tas pārvēršas par baltu sūdu.

Jā, liela daļa izrādes vērtētāju uzsvēruši, ka stāsts ir par cilvēciskām attiecībām, bet, ielūkojoties vērīgi skatuves priekšplānā iznestajā gleznā, šajā baltajā kvadrātā, kad to dažādi pagriež skatuves starmešu gaismā, skatītājs tik tiešām var saskatīt atšķirīgas nokrāsas joslas pāri visam audeklam. Žilbinoši…

Ir, ir…

Vai arī laikmetīgās mākslas tēma neizskan gana interesanti? Cik lielā mērā jūs pašu tā interesē?

Nesen ciemojos pie brāļa, pēc izglītības filozofa, kurš patlaban strādā un dzīvo Briselē. Nelielā ekskursijā aizbraucām uz 260 kilometru attālo Mecu Francijā, kur atrodas Pompidū centra filiāle. Janvārī tur bija eksponēta japāņu laikmetīgā māksla visos iespējamos veidos, arī ar dažādiem videosižetiem. Ārkārtīgi aizraujoši. Baltu kvadrātu tur neredzēju, bet visas pārējās iespējamās provokācijas gan. Visnotaļ interesanti, kā cilvēki skatās. Kā izrādē apgalvo mans Ivans, cenu nosaka tas, cik slavens ir mākslinieks.

Bet paša darba vērtību arī skatītāja iztēles talants…

Protams, laikmetīgā māksla prasa neierobežotu iztēli, bet vienalga tā ir ļoti provokatīva, ārpus jebkādiem klasiskiem kanoniem. Atliek vien noskatīties izcilā zviedru kinorežisora Rūbena Ēstlunda filmu “Kvadrāts”, kas Kannās izpelnījusies “Zelta palmas zaru”. Filmā galvenais varonis ir Laikmetīgās mākslas muzeja direktors. Ar jauku ironiju runāts par to, cik gudrām sejas izteiksmēm, aloģiskiem spriedumiem un verbālu “sviestu” var komentēt laikmetīgās mākslas pasauli. Visvairāk mani aizkustina fināls ar astoņām vai deviņām smilšu čupām, kas veido kaut kādu ekspozīciju. Dienas nogalē tiek pieaicināts apkopējs. Viņš iebrauc ar nelielu traktoriņu. Varat iedomāties, kā visu sapoš… Pēc tam ļautiņi ar smilšu maisiem plecos skrien mākslas darbu atjaunot.

Un kam un par ko atzīsies jūsu spēlētais Augustīns Justīnes Kļavas darbā “Atzīšanās”?

Pats sev savās atkarībās un vājībās. Pateicoties šai izrādei, krieviski izlasīju Augustīna darbu “Grēksūdze” (latviešu tulkojumā – “Atzīšanās”). Stāsts kā bestsellers, tas pavēra man veselu pasauli. Pārsteidza, cik lielā mērā mūsu šodienas cilvēka ceļš personības attīstības ambiciozitātē ir absolūti identisks tam, kādu mūsu ēras sākumā izgājis Augustīns. Darbs rakstīts nevis kā grēksūdze nožēlojot, bet pasakoties Dievam, ka krīzes jautājumi dzīvē nu atrisināti. Jo kas veido cilvēku? Nenoliegsim – tās ir vēlmes, ko diktē mūsu instinkti. Un vēlmes ir dažādas – ēst, dzert, kopoties… Arī alkas pēc zināšanām un gudrības sniedz baudu. Vēlme pēc karjeras, patikt sievietēm, būt novērtētam liek kļūt tik ļoti pārņemtam un aizņemtam ar sevi, ka viss pārējais paliek mazsvarīgs. Un tajā pašā laikā liek justies ļoti nedrošam un ievainojamam. Kā man stāstīja režisors Dmitrijs Petrenko, ideja par darbu ar šādu ideju viņam radusies, Parīzē iekuļoties kādā tukšā baznīcā, un, godīgi sakot, pat nezinu, vai viņam bija nojauta, kas tas Augustīns tāds īsti ir… Režisors uzrunāja dramaturģi, un nu, manuprāt, mums jātiek galā ar sarežģītu izaicinājumu teātra valodā runāt caur Augustīnu. Bet izvēlētā pieeja, manuprāt, ir īsta laikmetīgā māksla (pasmaida)! Iedomājieties, mūsu gadsimts, Latvijas mazpilsēta, province, sapulce, kurā sanāk cilvēki katrs ar savām problēmām un atkarībām, un, jau četrus gadus šādi cits ar citu satiekoties, viņi nosauc vārdā sevi un savu problēmu. Un viens no viņiem, vīrietis briedumā, ko atveidoju es, sauksim viņu par Albertu, vienā dienā atnāk ģērbies autentiskā kostīmā un saka – esmu Augustīns, Hipo pilsētas bīskaps. Viņš ir pasniedzējs, kurš zaudējis darbu – līdzīgs Augustīnam, kuru arī dekāns atskaitījis no augstskolas, jo viņš Ciceronu studentiem lasījis parasti piedzēries… Izrādē darbība notiek šodienā, bet ienesam ainiņas no notikumiem mūsu ēras pirmajā gadsimtā.

Tā pamazām sākas spēle no bērnības, zīdaiņa vecuma, mācībām Romā, izaicinājumiem ar mīlestību, dzeršanu, trakošanu, bohēmu, attiecībām ar māti un sievu. Tā ir spēle, diezgan nežēlīga improvizācija, kurai nevajag vienmēr meklēt loģiku un attaisnojumu, no kurienes dalībnieki to visu zina…. Augustīns ciešanās iziet cauri visiem iespējamiem vilinājumiem un kārdinājumiem un saprot vienu – ja visu laiku staigā iekšējā nemierā, tieši tāpat kā to šodien akceptē mūsdienu morāle, nespējot pieņemt savu otru, ne tik cildeno pusi, tad tev ir ļoti grūti, esi duāls un visu laiku konfliktā ar sevi. No rīta sevi šausti un moki, bet jau pēc dažām stundām vienalga ver spēļu automātu zāles durvis vai arī sniedzies pēc kārtējās glāzes. Bet godīgāk un vieglāk ir mazliet pat iemīlēt šo savu it kā no malas un morāles nosodāmo daļu, atkarību, kāda nu kuram tā ir. Ja nosauc savu atkarību vārdā, vari arī tai pateikt – nē, nē, draugs, varbūt šoreiz izlaižam…

Jums šī ir pirmā sadarbība ar režisoru Dmitriju Petrenko.

Jā, jau vasarā viņš mani uzrunāja šai lomai, bet Džilis (Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers. – V. K.) sacīja – roc, atjaunosim tevi zvaigznes statusā. Bet man tas nav svarīgi. Jo zvaigznes statuss neatrisina pilnīgi neko no tā, lai justos laimīgs, pieņemtu sevi tādu, kāds esi.

Ir publika, kurai šķiet, ka filmēšanās seriālos kaitē aktieru meistarībai. Varbūt veidot seriālu varoņus aktierim ir atpūta salīdzinājumā ar sarežģītām lomām teātrī?

Nē, tā nemaz nav atpūta. Kā jauniem, tā arī nobriedušiem aktieriem brīžiem būtiska kļūst atpazīstamība. Viss ir daudz vienkāršāk. Teātrī vari spēlēt galvenās lomas gadiem, nepiedalīties seriālos un negozēties dzeltenās preses slejās, un… tevi pazīs tikai neliels procents publikas, tie, kuri apmeklē teātri. Bet teātrim diemžēl vairs nav nekāda sakara ar to atpazīstamību, kāda bija savulaik, manā jaunībā, kad aktieris bija kulta profesija, kad uz vienu studiju vietu pretendēja četrdesmit cilvēki. Šobrīd tā vairs nav.

Ar kādām acīm skatāties uz savu kādreizējo varoni, plastikas ķirurgu Rihardu Muižnieku seriālā “Svešā seja”?

Saistītie raksti

Man ļoti patika izveidot tādu raksturu kā Rihards. Kaut nav viegli, jo, cik ilgi var nodarboties ar mafijas problēmām, pie kurām dakteris nav radis, bet gan mantojis no tēva līdz ar skaistumkopšanas klīniku. Man gan traucēja Roberta attiecību attīstības trūkums. Bet kopumā mans varonis bija tipisks mūsdienu cilvēks ar sievu un mīļāko, tāds runcis. Bet tajā pašā laikā viegli ievainojams. Seriāli jau vispār piedāvā klišejas, svarīgi, kā tās risina. Mana varoņa stāstam bija sākums un beigas. Un tā arī vajag.

Galerijas nosaukums

“Atzīšanās”, iestudējums Dailes teātrī

Dramaturģe Justīne Kļava, režisors Dmitrijs Petrenko, scenogrāfe un kotīmu māksliniece Sintija Jēkabsone.

Lomās: Ģirts Ķesteris, Lilita Ozoliņa, Juris Bartkevičs, Artūrs Dīcis, Aija Dzērve.

Pirmizrāde 22. martā, izrādes: 24. martā, 3. aprīlī.

LA.lv