Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
14. jūlijs, 2015
Drukāt

Atklāt krāsās Latgali. Saruna ar mākslinieku Osvaldu Zvejsalnieku

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Kad šā gada marta un aprīļa mijā Pēterbaznīcā savu skaisto izvērsumu guva izstāde “Jāzepa Pīgožņa balva Latvijas ainavu glezniecībā”, viens no tās laureātiem, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Osvalds Zvejsalnieks kā atzinību par glezniecisko varējumu saņēma Rīgas domes piešķīrumu sarīkot savu personālizstādi jau šogad zem baznīcas augstajām velvēm.

Izstāde “Osvalds Zvejsalnieks. Latgale. Plenēri. Kolēģi”, kas būs atvērta līdz 31. augustam, veidota mazliet citādi. Te ir arī Osvalda Zvejsalnieka skolēnu un viņa kolēģu darbi. Skolēnus šajā ekspozīcijā pārstāv gan Gundega Rancāne no Makašāniem un Dārta Hapanioneka no Rīgas, gan Jānis Plivda no Preiļiem un Ilze Griezāne no Līvāniem. Ekspozīcijas dalībnieku vidū nav nejaušību. Viesi izvēlēti pēc noteikta principa. Daļa ir domubiedri profesionalitātes izpratnē, glezniecisko principu atklāsmē, daļu mākslinieks uzskata par draugiem kopīgajās dzīves un darba gaitās. Pirmo grupu veido kursa biedrene Latvijas Mākslas akadēmijas studiju gados, viena no retajām pasteļglezniecības autoritātēm Latvijā Baiba Vegere un ainavu glezniecības satura inteliģentā atklājēja Vita Merca (laikraksta “Latvijas Avīze” speciālbalvas ieguvēja izstādē “Jāzepa Pīgožņa balva Latvijas ainavu glezniecībā”), ilggadīgi kolēģi Latvijas Mākslas akadēmijā Juris Jurjāns, profesors Roberts Muzis un, protams, viens no tuvākajiem domubiedriem Jānis Streičs, kuram Osvalds līdzējis iedziļināties gleznošanas amata noslēpumos un tikpat atdevīgi piedalījies viņa režisēto kinofilmu uzņemšanā. Izstādē redzamas spožas, radošas individualitātes, katra ar savu noteiktu vietu un pienesumu Latvijas kultūrā.

Ar Osvaldu Zvejsalnieku tiekamies Rēzeknes mākslas namā, kur katru ienācēju pagalmā uzticīgi sveic mākslinieka draugs īru seters Porto. Te atrodas Rēzeknes muzeja pastāvīgā glezniecības ekspozīcija, kurā izlikti rēzekniešu un ar Rēzekni saistītu mākslinieku darbi, sākot ar Arvilu Egli, Francisku Varslavānu un beidzot ar jaunākās paaudzes māksliniekiem, kā arī Osvalda Zvejsalnieka darbnīca. “Man jau septiņdesmit viens, nezinu, cik Dieviņš atvēlējis, tādēļ te esmu gleznas pie sienām sakārtojis, gribētos, lai viss paliek muzejam…” saka mākslinieks.

Pirms kara šajā namā Rēzeknes nomalē, tagad pilsētas centrā, sev vasaras rezidenci bija uzcēlis slavens būvnieks ar namiem Pēterburgā. Dīvainā kārtā gadsimta sākumā celtā koka māja pārcietusi abus pasaules karus. Padomju laikā te atradās komisariāts, vēlāk – grausts. Tieši ar Mākslas akadēmijas Latgales filiāles studentu un mākslas skolas audzēkņu palīdzību ēka ir atjaunota, desmit gadu laikā restaurēts parkets, griesti, gleznojumi, kokgriezumi. Osvalds Zvejsalnieks par to stāsta ar tikko jaušamu lepnumu. Pagalmā paceļas milzu bruģakmeņu kaudze. Kad tepat blakus Raiņa ielu asfaltējuši, bruģis uzlauzts, bet māksliniekam Zvejsalniekam izdevās to paglābt. Nāca talkā kā viņa studenti Mākslas akadēmijas Latgales filiālē, tā Mākslas skolas audzēkņi, un pašvaldība likusi savu roku pielikt arī dažam labam bezdarbniekam. Kad būs līdzekļi, visu šo laukumu Mākslas nama priekšā noklāsim ar skaistu bruģakmeni, cer Osvalds Zvejsalnieks.

– Sakiet – vai izstādei Pēterbaznīcā nepietika savu darbu, ka uzaicināti jūsu skolēni un domubiedri?

O. Zvejsalnieks: – Būtu jau gana, varētu pat vairākas izstādes sarīkot, bet – cik to personālizstāžu nav bijis. taču šādi ir interesanti ne tikai man. Te ir gan mani skolēni, gan mākslinieki, ar kuriem esam bijuši kopā plenēros Latvijā, Lietuvā, kur manā uztverē tā interesantākā darbošanās. Daudz man to izstāžu dzīvē bijis, bet šāda kopā ar citiem – pirmā.

– Pie kuras gleznas pats visilgāk pastāvējāt, kura visvairāk aizkustināja?

– Man ļoti simpātiskas ir mana drauga lietuvieša Jona Pleckeviča bildes. No audzēkņiem viens no mīļākajiem preilēnietis Jānis Plivda ar glezniecības izpratni, ar emocionāli uzlādētu krāsu, ko panākt, manā izpratnē, ir sarežģītākais un grūtākais.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un KalniņuDiriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+