Liāna Langa: Atšķir un lasi 0
Dzejas dienu izskaņā atcerējos rotaļu, ko ar draugiem mēdzām praktizēt skolas laikā – paņemt no plaukta grāmatu un, uz dullo atšķirot, izlasīt teikumu, kas pirmais iekrīt acīs.
Vai kādam palūgt nosaukt grāmatas lapu un rindkopas skaitu no augšas vai apakšas un tad to dziļdomīgi lasīt un interpretēt. Tā ir rotaļa, kas patīk arī pieaugušajiem, ir pat tāds zīlēšanas veids “Stichomancy Reading”. Dators zīlēšanas vietnē jums piedāvā izvēlēties literatūras žanru. Jūs nospiežat taustiņu, un tas izmet tieši jums paredzēto zīmīgo citātu.
Ņemšu “Neputna” izdotās samta sērijas dzejas grāmatiņas un katru no tām atšķiršu uz labu laimi. Redzēs, kas notiks. Pirmais trāpās Jura Boiko no vācu valodas atdzejotais 17. gadsimta vācu mistiķa Angelusa Silēziusa “Ķerubu ceļinieks”. Tolaik novatoriskās domāšanas dēļ autors ticis uzskatīts pat par ķeceri. Jurim neviens speciāli viņu atdzejot nepasūtināja, arī Georgu Trāklu ne. Boiko bija dzejnieks – darīja to tādēļ, ka interesēja. Lūk, ko uzšķiru no Silēziusa – 299. prātula: “Ne citā, tevī skan tas vārds. Ja klusēt spēsi,/ Tad vēl jo drīzāk tu to arī sadzirdēsi.” Izlasot šo – tā pavisam īsumā –, domāju par klusēšanas mākslas nozīmi un mērķi. Meditējot klusē vai skaita lūgšanas un mantras. Lai “jo drīzāk” sadzirdētu “to”. Vēl nodomāju, ka derētu atsvaidzināt atmiņā notikumus Eiropā 17. gs. vidū, laiku, ko redaktors Valdis Bisenieks dēvē par drūmu periodu pēc Trīsdesmitgadu kara. Mēģinu atcerēties šā kara izcelšanās iemeslus… Ar kristīgas asins garšu mutē cīnījās katoļi ar protestantiem, un tajā laikā zviedri arī ieņēma Rīgu. Domājot par kariem, arī jāpaklusē, un lai ķerubi nāk talkā.
Nākamā patrāpās Volta Vitmena, 19. gs. amerikāņu modernās dzejas pamatlicēja, “Zāles stiebri”. Uzšķiru dzejoļu ciklu “Salut Au Mond”, kur homoseksuālais ģēnijs pats sevi ņem pie rokas un rāda sev pasauli. “Šī nav mana īstā zeme, es mitu šeit, izdzīts/ no savas īstās zemes un tagad dodos tur atpakaļ,/ Es atgriežos debesu sfērā, kur jānonāk reiz būs/ ikvienam” (atdz. K. Vērdiņš). Katram Zeme pēc iespējas jāredz un jāpiedzīvo, un ikvienam ir jāgatavojas nāvei. Lielais dzejojums ir valodiski episka mūsu planētas un tās iemītnieku skatījuma freska. Poēti bieži vien ir distancēti pret apkārtējo, jo, atceroties Rilkes teikto, kāds viņiem jau bērnībā ielicis mutē pasūkāt no maizes salipinātu nāves figūriņu. “… šī nav mana īstā zeme…” Grāmatiņas priekšvārda autors – K. Vērdiņš. Būtu labi izlasīt katram, kurš vēlas ko vairāk uzzināt par Vitmenu un viņa laiku.
Paņemu pelēkā samtā tērpto Josifu Brodski un uzšķiru dzejoli “Mīlestība”, kuru pati esmu atdzejojusi. Nē, to nekomentēšu. Šķiru vēlreiz un lasu: “Peld skumjās neizdibināmās/ pusjukušo un žūpu koris./ Kāds ārzemnieks nakts panorāmā/ Skumjš nobildē, kas apkārt noris.” (Atdz. J. Rokpelnis) Tā ir viņa agrīnā 1961. gadā tapusī skolotājam dzejā Jevgēņijam Reinam veltītā “Ziemassvētku romance”. Tad es biju gadu veca un atceros savus pirmos patstāvīgos soļus Majoros pretim jūrai ziemā, un kā mani satvēra vecāki pirms kritiena ar degunu pelēka sniega žļurgā. Attiecībā uz Ziemassvētku laiku nekas daudz nav mainījies – nekādu džingeļzvanu, histēriskas iepirkšanās un bēgšanas māņu pozitīvismā tikai tādēļ, ka kalendārs tā liek, neliek “skumjām neizdibināmām” izzust līdz ar “žūpu kori”. Vispār jau indivīds tikai pēc ilgas klusēšanas spēj apjēgt saules atgriešanās mistēriju, citādi atliek vien tas, kas “apkārt noris”. 90. gadu sākumā Ņujorkā divas reizes dzirdētos Josifa Brodska lasījumus atceros kā saviļņojošus, bet tagad atmiņas par tām pārvērtušās sausā biogrāfiskā faktā. Varbūt tādēļ, ka nekas tāds vairs nekad neatkārtosies.
Tikko samta sērijā klajā nākušo Nobela prēmijas laureāta īra V. B. Jeitsa izlasi “Baltie putni” nopērciet un atšķiriet paši, jo šai slejai man jāpieliek punkts. Tomēr nenociešos, atšķiru arī es: “Sniegs tikai drupatas no patiesībām,/ Kas tev ir maize dienišķā, un tad/ Mēs varam iet?” (Atdz. A. Viguls)
