Atslēgas atdošana būtu īpašs labvēlības žests 0
Rakstā “Atgriežas sena birģermeistaru dzimta” (“LA”, 03.07.2012.) pausts, ka 1710. gada 14. jūlijā pēc veiksmīgi noslēgtām padošanās sarunām, lai tiktu novērsta Rīgas izpostīšana Ziemeļu karā, galvaspilsētas atslēgas nodotas krievu ģenerālmaršalam grāfam Mihailam Šeremetjevam. Vēsturisko zelta atslēgu vēlākais liktenis nav zināms, tomēr A. Ameriks stāstījis, ka Rīgas dome meklējot iespējas tās atgūt.
Mani izbrīnīja šāda nostāja. Vai vispār var atgūt to, kas pirms vairākiem gadsimtiem dāvināts? Atslēgām jābūt Krievijā kā vērtīgai relikvijai.
Pirms gadiem trīsdesmit, apmeklējot Ļeņingradu, vienā muzejā, šķiet, Ieroču palātā, ekskursantiem rādīja šo atslēgu. Tas bija diezgan masīvs zelta izstrādājums, ap 30 cm garš.
Gaida Pūpolvalka
Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ameriks paskaidro, ka Rīgas pilsētas dome ir lūgusi Maskavas pilsētas vadības palīdzību, lai vispirms noskaidrotu, vai tās atslēgas, kas atrodas Krievijā, ir patiešām senās Rīgas atslēgas. Ja vēsturiskie fakti to tiešām apliecinās, tad Rīgas dome darīšot visu savu iespēju robežās, lai šo seno, vēsturisko un Rīgai tik nozīmīgo relikviju atgūtu.
Kā atzina Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Ilona Celmiņa, muzejs nemaz necer uz atslēgas atdošanu un būtu gandarīts, ja izdotos atslēgas īslaicīgi deponēt uz Rīgu, lai ļautu apskatīt interesentiem. Atslēgu atdošana Latvijai būtu jau īpašas labvēlības žests no Krievijas puses, kas muzeju savstarpējos kontaktos nav tik bieži vērojams. Bez tam šīs atslēgas nav nokļuvušas Krievijā nejauši vai karu laikā, bet kā tiešs dāvinājums no sakāvi cietušas pilsētas.
Kā “Latvijas Avīze” jau rakstīja pagājušā gada 26. augustā, ģenerālfeldmaršalam Šeremetjevam tika pasniegtas divas atslēgas. Savu ienākšanu pilsētā pa Kārļa vārtiem Šeremetjevs bija organizējis ļoti pompozu. Aculiecinieks Rīgas Pētera skolas skolotājs Helms to apraksta kā krāšņu un iespaidīgu gājienu, kurā piedalījušies krievu grenadieri, jātnieki, armijas augstākā virsniecība gan jāšus, gan karietēs. Ģenerālfeldmaršala sagaidīšana notika pilsētas tirgus laukumā, kur uztaisīts ar sarkanu audeklu klāts paaugstinājums, uz tā ar sarkanu samtu pārklāts un zelta ieloku rotāts krēsls, virs kura vēl sarkana samta baldahīns. Acīmredzot tieši šeit pilsētas burg-grāfs uz sarkana samta spilvena pasniedza iekarotājam viņa prasītās zelta atslēgas. Pēc tam bija kārta rātskungiem un namniekiem zvērēt uzticību Krievijas impērijai.
Fragments no grāmatas Kaunpilna padošanās zīme Rakstnieks Aivars Kļavis zelta atslēgu pasniegšanu apraksta kā Rīgai neglaimojošu epizodi: “Viņa ekselence grāfs Šeremetjevs nepārprotami bija licis saprast, ka atslēgām no tīra zelta jābūt divām un katrai – akurāt trīs mārciņas smagai (ap pusotru kilogramu. – L. B.). Tas palīdzētu labvēlīgā gaisotnē izrunāt daudzus jautājumus, par kuriem šā vai tā nāksies runāt pēc padošanās. (..) Pilsētā, kur vēl pirms dažiem gadiem katrs otrais amatnieks lepojās ar zelta ķēdi, tas nenācās grūti. Pat neņemot vērā kara nodarīto postu un vairāk nekā pusgadu ilgušo aplenkumu. Jo, kā labi zināms, kamēr vienus sašķaida lielgabalu lodes, citi uz to rēķina brangi nopelna. Un lai nu ko, bet pelnīt rīdzinieki prata. (..) Atšķirībā no zelta atslēgām ar sarunām un Rīgas rātei solītajām privilēģijām gan vairs negāja tik gludi. Tomēr par agru viņi sapriecājās, par agru… Vai tad kāds varēja zināt, ka krievi sola vienu, domā otru, bet dara trešo. Un galvenais – nekas nemainās pat tad, ja solījumus apstiprina ar parakstiem un zīmogiem. Laikam jau, viņuprāt, nedz parakstiem, nedz zīmogiem nebija īpašas nozīmes. Tik vien, lai apmuļķotu lētticīgos un palīdzētu slēpt līgumslēdzēju patiesos mērķus.”
Reklāma
(Aivars Kļavis. “Viņpus vārtiem. Adiamindes āksts”, ”Nordik”, 2005) |
